Atgriežoties no bagātīgu iespaidu pilnā brauciena uz Korejas DMZ, daudz nežāvējot dodos apskatīt arī pašu Seulu. Tā ir milzīga, vairāk kā desmit miljoni iedzīvotāju, aglomerācijā pat divdesmit pieci. Skaidrs, ka dažās dienās varu paspēt apskatīt tikai nelielu daļu no tās. Taču daži novērojumi sakrājas.
Man kārtējo reizi ir paveicies nonākt protestu epicentrā. Pat it kā drošajā un demokrātiskajā Dienvidkorejā. Trāpos Seulā nemieru sāgas beigās – tauta vairākus mēnešus ir šūmējusies par valsts prezidentes atstādināšanu dažādu aizdomīgu darbību dēļ, un tieši manā ierašanās dienā viss arī beidzas ar impīčmentu. Pilsētas centrā izvietoti apmēram 20 tūkstoši policistu, lai pieskatītu situāciju. Taču atmosfēra ir samērā rāma, ne velti šīs pasākumu sērijas nosaukums ir Sveču Gaismas Revolūcija. Pa centra krustojumiem šurpu turpu kursē jaunu kadetu pulki, neizskatās pārāk draudīgi.
Automašīnu satiksme ir ierobežota, kas rezultējas neierobežotā iespējā noparkot neskaitāmos policijas autobusus.
Dienvidkorejiešiem ir simpātisks piegājiens protestiem – izdauzītu vitrīnu un izdemolētu auto vietā viņi taisa ļaunus papjēmašē ar galvenajiem varoņiem.
Tie intensīvi top tepat uz vietas.
Svaigākais avīzes numurs paziņo par protestētāju mērķa sasniegšanu – prezidente aiziet.
Ne sliktāk kā jebkurā modernās mākslas izstādē.
CIlvēku ir pamaz, no skatuves dārd aizrautīgas runas. Kaut kādā ziņā mazliet atgādina Kijevu 2014. gadā, tikai mierīgāku, protams.
Daži vēl turpina cīņu. Skolnieces gan neizskatās sevišķi pārņemtas ar revolūciju.
Sēdošais protests ar labi saskaņotām krāsām.
Portāls uz kaimiņu galaktiku turpat blakus protestu laukumam.
Seulas centra nefasādes puse.
Sāku ievērot, ka korejieši sevi pārāk neiegrožo visnotaļ līdzīga rakstura alus reklāmās. Arī izskatās kā demonstrācija – pret sauso likumu.
Sevi viņi neierobežo vispār. Populāra lieta ir noklāt ēku ar gigantiskām menu fotogrāfijām.
Viens no biežāk sastopamajiem ielas našķiem – turpat uz vietas ceptas formas olmaizītes.
Pie konkurentiem var atrast arī ne tik viegli identificējamu piedāvājumu.
Zemeņu laiks!
Nākamajā rītā Seulas apskate turpinās. Mazliet nostāk no centra manu arvien vairāk atgādinājumu, ka joprojām atrodos Āzijā – prece bez kompleksiem tiek izvietota ne tikai uz trotuāra, bet arī braucamās daļas.
Mikrorajoni izvietojušies pauguros.
Man vienmēr ir licies, ka tas palīdz šāda tipa betona džungļiem nebūt tik nomācošiem.
Ļoti taupīgas kvadratūras auto nojumju risinājumi māju pirmajos stāvos.
Kā pārsteigums – uz sienām pamanāmi arī atpazīstami logotipi. Iespējams, māja pieder koncerna darbinieku kooperatīvam.
Novēroju arī, ka Seulas pensionāri pārsvarā nav neko stipri garāki par metru. Diezgan loģiski – viņu jaunībā pārtika nereti bija luksusprece.
Vēl te ir neticami daudz dažāda modernuma pakāpes baznīcu. Lai gan vairums dienvidkorejiešu nepieder pie kādas konfesijas, kristiešu valstī esot 27,6%. Un jāatzīst, viņu klātbūtne ir pamanāma.
Viskolorītākais sastaptais eksemplārs. Klusībā ceru, ka teksti virsū ir tematiski, nevis datoru remontdarbnīcu reklāmas, vai kas tamlīdzīgs.
Lūk, vēl.
Un vēl.
Jēzus it kā tas pats, mūsējais. Tomēr, ja ieskatās, vaibstos nedaudz manāmas Austrumu notis.
Uzeju pat kristiešu kafejnīcu Jesus&Coffee, ar nelielu lūgšanu kapeliņu tajā.
Turpinu soļot pa ielām. Stihiski trotuāra tirziņi ne ar ko neatšķiras no mūsējiem mikrorajonos. Izskatās, ka pensionāri nekādās piena upēs te nepeldas un labprāt piepelnās, pārdodot dažādus nieciņus.
Āzija, nenoliedzami.
Vietējās iedzīvotājas. Interesanti, kā korejieši psiholoģiski apvieno te iecienīto suņu ēšanu ar suņu-mājdzīvnieku mīlēšanu?
Interesants miniparciņš – labs piemērs, kā degradētu, šauru teritoriju abpus pamestas dzelzceļa līnijas pārvērst vidē, kur cilvēkiem gribas uzturēties.
Vietējā variācija par slaveno NY logotipu.
Aiz stūra uzglūnošas garneles uz celtniecības žoga.
Uz šī paša žoga novērojama arī inovācija – skaņas mērītājs būvlaukumā. Droši vien, lai iedzīvotāji redz un nepiesienas, ka tiek pārsniegts likumā atļautais trokšņu līmenis.
Divi dažādi produkti, viena un tā pati sejas izteiksme.
Bēgšana no slimnīcas.
Fotogēniska tupīšana telefonā.
Baložu sveiciens, kas atgādina gleznieciskas medūzas.
Un tā, dažādu nokrāsu detaļas vērodams, es pēkšņi nonāku Hongdae – vienā no galvenajiem Seulas hipsteru epicentriem.
Daži simti metru un skats svētdienā paveras šāds.
Nezinu tik droši par hipsteriem, bet te pilnīgi noteikti ir balinātāko korejiešu epicentrs. Dažādās rezultativitātes tonalitātēs.
Ik pēc pārdesmit metriem citi ielu muzikanti. Piepelnās arī no kazarmām brīvdienās palaisti kadeti.
Gorilla meitenes novērtē vairāk, nekā tās saimnieks. Lai gan – nav zināms, ko viņš tur šobrīd novērtē savā ekrāniņā.
Neskanēja tik slikti, kā varētu spriest pēc japāņu tīģera grimases.
Rajons ir iepirkšanās epicentrs.
Ar to izskaidrojama arī neticamā burzma. Grūti noticēt, ka nieka sešdesmit kilometru attālumā no šejienes ziemeļkorejiešu zemnieki salīkuši strādā savos laukos pavisam citā atmosfērā.
Karognesējs kā profesija.
Neskaitāmas spēļu zāles, piepildītas ar neskaitāmiem mantiņu automātiem. Un interesantākais – klienti nomācošā pārsvarā ir pieaugušie.
Virtuālā realitāte ir reāla.
Korejiešiem ir diezgan nebēdnīga attieksme pret savu namu fasādēm, pat ja tās izskatās pēc arhitektūras pieminekļiem.
Toties arī celtniecībai netiek likti šķēršļi – čehu alus krogs mierīgi drīkst uzbūvēt savu Prāgas Kārļa tilta torņa versiju.
Kaislības pie mantiņu automātiem nerimst. Te vesels pūlis vēro cilvēka izmisīgos centienus tikt pie maķenīt iesprūduša, zila ronīša.
Basketbola aparāts.
Uz mirkli satrūkstos – Korejiešu šausmu filmas ir diezgan interesants kino žanrs.
Izrādās, Korejā ir vietējais modes zīmols A-LAND, kas diezgan precīzi nošpikots no Ālandu salu nosaukuma.
Brīnišķīga ugunsdzēsēju ūdens ņemšanas lūka.
Svētdiena turpinās, vakars vairs nav tālu.
Pilsēta ir priecīga, šodien ir silts – acīmredzami pieslēgts pavasaris.
Ziemai vairs nav nekādu cerību.
Savukārt man laiks ieturēties. Korejiešu restorānos pieņemts sēdēt uz grīdas, šādi.
Lai kas šis būtu, izskatās apetītelīgi.
Šeit arī iepauzējam. Turpinājums sekos.