Kaukāzs sevī slēpj daudzus paradoksus un sarežģījumus. Ārēji viesmīlīgs pret svešiniekiem, tas var būt arī galīgi nešpetns starp savējiem. Čečenijas dīvainības, Krievijas ģeopolitiskais šahs, karstasinīgu džigitu klanu savstarpējās emocijas. Un Abhāzija. Vairumā pasaules kartu iezīmēta kā Gruzijas daļa de iure, realitātē tā ir absolūti nodalīta Krievijas vasaļvalsts. Kopš asiņainā kara savstarpējais aizvainojums nav aizmirsts un teikas par ienaidnieku katrā robežlīnijas pusē tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Esot tur, parunājot ar katru savas propagandas apstrādātajiem cilvēkiem, ir sajūta, ka šis konflikts tā īsti atrisināms nebūs nekad.
Lai nokļūtu Abhāzijā, vispirms nepieciešams ierasties Gruzijā. Ir arī variants braukt caur Krieviju, bet ES pilsoņiem tas drīzāk ir čakars. Bez tam, Gruzija iebraukšanu no tās puses uztver par savu robežu pārkāpumu, tā ka, iebraucot no Krievijas un šķērsojot robežu Tbilisi virzienā, ir risks norauties reālu cietumsodu. Pirms apmeklējuma izpildu mājasdarbu. Aizdomīgā vietējās ārlietu ministrijas lapā ievadu savus datus vizītes pieteikumam. Pēc tam saņemu apstiprinājumu, ka neesmu melnajā sarakstā, un papīru, kas ir mana caurlaide tikšanai šajā teritorijā.
Wizzair par neticami zemu cenu, apmēram 50 eiro, mani aizlidina no Viļņas uz Kutaisi Gruzijas vidienē. No lidostas ceļmalas ātri nostopēju dažu eiro vērtu simtskilometru braucienu uz Zugdidi, pie pašas abhāzu robežas. Te izbaudu absolūtu gruzīnu viesmīlību. Tikai manis nobukotā numuriņa dēļ, viesu mājas saimniece ar meitu atbraukušas 330 kilometrus no galvaspilsētas, priecīgas, ka var pie reizes apskatīties, vai ar māju viss kārtībā. Vienā pēcpusdienā paspēju visu – gan apskatīties pilsētiņu, gan paciemoties saimnieču radu mājā kaut kur laukos, ēdot tikko ceptus gruzīņu pīrāgus, testējot vīnu un vērojot uz šķūnīša jumta augošos ķirbjus. Neiztrūkst arī kapsētas apmeklējums, radu tantei skaļi un biedējoši vaimanājot pie sen miruša radinieka kapa, kā arī govju dzīšana nost no brauktuves, tuvojoties mašīnām. Pusē dienas – iespaidu nedēļai.
Nākamajā rītā, vēl tumsiņā, ar taksometru startēju uz robežu. Gruzīņu pusē kioskiņā miegains policists ir mazliet neizpratnē par manu vēlmi doties nezināmajā, bet tomēr vēlīgi pamāj ar roku, papīri ir kārtībā. Un tad, gluži kā pasakās, starp divām nocietinātām karaļvalstīm ir noslēpumains, pārdivdesmit gadus neremontēts tilts.
Tas ir vismaz kilometru garš, līdz ar ko te plaukst bizness – zirga ratu taksis. Vietējie mēdz ceļot ar lielām paunām, no Gruzijas puses ievedot dažādas mantas. Kā jau robežzemēs, daudziem abās pusēs ir radinieki un paziņas, tā ka sākotnējā sajūta, ka nekāda lielā kustība starp pusēm te nenotiek, izrādās aplama.
Abhāzu pusē nākas pagaidīt robežas atvēršanu, un tad, ar nelielu lampu drudzi sniegt savus papīrus nekam citam, kā īstam Krievijas FSB virsniekam, kurš nemaz nemaskējas par kaut kādu abhāzu kaprāli. Mājasdarbs ir izpildīts, un arī šeit mani neaiztur. Rindā gaidot, sāku sarunāties ar kādu šeit absolūti neiederīgu, māksliniecisku personu. Tā izrādās Marija, pilnīgi dulla spāniete, kas jau pasen dzīvo Tbilisi un ir frīlansere žurnāliste. To viņa, protams, izpaust nedrīkst, tāpēc uzdodas par tūristi, lai gan mērķis ir gana iespaidīgs – uzrakstīt rakstu par Vidusāzijas migrantiem Abhāzijā priekš The Financial Times. Mazliet izpalīdzu viņai ar tulkošanu un vienojamies līdz Suhumi, galvaspilsētai, ar autobusu braukt kopā. Sperot pirmos soļus Abhāzijā, atnāk īsziņa, kas apsveic ar ierašanos Krievijā.
Lielā, dubļainā, klaiņojošu suņu apsēstā pierobežas laukumā atrodam antīku busiņu, kas sola vest vajadzīgajā virzienā. Logi ir klāti ar vairāku milimetru biezu putekļu kārtu, tomēr cenšos kaut ko caur tiem fiksēt ar kameru. Viena no pirmajām lietām, ko fotografēju ir jocīgs vasarnīcu ciemats. Tikai pēc tam attopos, ka tās taču ir ģimeņu kapličas.
Busiņš aktīvi tiek izmantots mantu pārvadāšanai. Katrā apstāšanās vietā kāds noteikti iekraus savu kravu nogādāšanai tālāk. Šeit, piemēram, salīkusi tantiņa piegādā transportēšanai rūpīgi sasaldētu sivēnu.
Pirmajā pilsētiņā, Gal, ir skaidrs, ka govis Abhāzijā uzvedas netraucēti.
Nepretencioza kafejnīca.
Kuplas bēres kaut kur pa ceļam.
Nonācis Suhumi, viesnīcā iemūžinu abhāzu vīzu. Tā ir maza, pasē ieliekama lapiņa ar abhāzu karoga simbolu, sveicienā paceltu roku. Visu laiku tomēr nepamet sajūta, ka šī roka drīzāk brīdina Abhāzijai netuvoties. Bet vīza – izbraucot no valsts, man par brīnumu, to tomēr neatņem.
Jāpiefiksē arī vietējie mandarīni. Te, atšķirībā no ES regulu nomocītajiem mums, tos nebaidās pārdot un pirkt neperfektā paskatā. Garšu tas neietekmē.
Ziemeļblāzmisks saulriets pa manas istabas logu, ar skatu uz viesnīcas pagalma pusi.
Un šeit tās pašas viesnīcas fasāde. Laipni lūdzam Kaukāzā!
Tā kā man, ārzemniekam, mašīnu šeit noīrēt ir diezgan nereāli, nākas nolīgt vietējo džigitu uz veselu dienu. Tas, kā jau ierasts, ieraudzījis manu plānu neticīgi nosmejas. Es nediskutēju, tikai mudinu sākt braukt. Sākumā uz austrumiem, uz kara visvairāk papostīto valsts daļu. Pirmais iespaids, protams, samērā paplucis. Tomēr tas blīvi tiek kompensēts ar košiem propagandas plakātiem, kuros tiek sumināti kara varoņi.
Jo vairāk Gruzijas virzienā, jo vairāk jūtamas kara pēdas.
Krustojumu ceļmalās bieži redzami cilvēki. Gaida mikriņus.
Iebraucam vietējā brīvdabas spa. No caurulēm gāžas karsto avotu ūdens. Visu izrāda nez no kurienes uzradies, skumjš suns.
Masāžas kabinets. Jāguļas uz soliem, un jāļauj uz sevis virsū smagi līt karstam ūdenim.
Lapzemē ziemeļbrieži, Abhāzijā – govis. Visur.
Iebraucam pilsētiņā Očamčirā. Mūs sagaida izdemolēts, taču joprojām stalts milicijas postenis.
Detaļas.
Pilsēta atrodas jūras krastā, redzamas paliekas no ieceres kādreiz attīstīt te kūrortu.
Jūras krasts ir akmeņains un mazliet piemēslots. Ainavu pozitīvākās krāsās iekrāso optimistiska vides reklāma.
Uz pieturas tiek apgalvots, ka vieta ir diezgan sena.
Kompozīcija. Ar govi, protams.
Vienīgais pilsētas luksofors.
Un vispār, runājot par ielām, tās te bieži tiek šķērsotas visai fotogēniski.
Tā.
Vai savādāk.
Piekraste pilsētā grūst burtiski.
Pirmajā līnijā – viss pamests.
Pie kādas ēkas, iespējams, vietējās domes – lepni neplīvo visu nedaudzo, Abhāzijas neatkarību atzinušo valstu karogi. Starp māsīgajām Piedņestru un Dienvidosetiju, arī tādas eksotiskākas vietas, kā Nauru, Nikaragva un Venecuēla.
Māja ar logu stadiona formā. Iespējams, vietējais sporta skolotājs.
Govis? Jā.
Nākamās pieturas – jau tuvāk kalniem. Iebraucot ciematos, redzami piemiņas plakāti ar vietējo kara varoņu ģīmetnēm.
Iebraucam kādreiz plaukstošā ogļraktuvju pilsētiņā Tkvarčeli. Apkārt totāla vizuāla iznīcība. Kāda abhāzu-turku kompānija te vēl mēģinot ogles rakt, tomēr Gruzija visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas tam traucēt (pat arestējot savos ūdeņos kuģus ar šeit iegūtajām oglēm, un tādā veidā novedot kompāniju uz bankrota sliekšņa). No divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju PSRS izskaņas laikos, šobrīt te palikusi knapi ceturtā daļa.
Par spīti skaistajiem kalniem, pat gaišā dienas laikā rūpnieciskā daļa izskatās neizsakāmi drūmi. Pastaiga naktī, ar raustīgu lukturīti rokās, iedzītu drošā depresijā.
Dzīvojamā daļa izskatās mazliet cerīgāk, bet arī nekas pārlieku priecīgs.
Pat valstī visuresošie, optimistiskie vides plakāti nav sasnieguši šejienes finiera pamatnes.
Stadioniņš.
Ogļraču pagalmi.
Divu vīru ikdienas saruna. Vienam, it kā nekas sevišķs, rokās automāts.
Viens plakāts tomēr atrodas.
Parks un minimālistiski soliņi tajā.
Trošu vagoniņa galapunkta drupas, ar tajās ieaudzētu palmu.
Raugoties uz troses vidū uz daudziem gadiem iestrēgušo vagoniņu, nepamet sajūta, ka kāds tajā varētu būt palicis. Fonā drūmē pārpalikumi no pilsētas rūpniecības, kā arī dzelzceļa stacija. Kara laikā pilsēta bija gruzīnu armijas aplenkumā, sagruvums lielā mērā saistīts arī ar to. Tagad valdība piešķīrusi šai vietai Pilsētas – Varoņa titulu. Šķiet, tas gan pārāk nepalīdz šeit palikušajiem.
Par spīti visam, cilvēki ielās ir redzami. Aug arī jaunā paaudze.
Agastronoms. Abhāziem ir īpaša mīlestība pret alfabēta pirmo burtu. Teju visiem internacionālajiem vārdiem viņi sākumā piekabina burtu a, tā tos viltīgi nacionalizējot. Ainternets, asmārtfons, akompjūters, akondicionieris – tie visi ir īsti abhāzu vārdi!
Pilsētas centrā, šķiet, visi visus pazīst. Žiguli ne tikai neslēdz, bet pat nepiever durvis.
Apokaliptiskais skats no dzelzceļa stacijas puses.
Pati stacija vilcienu neredzēs vēl ilgi – sliedes ir izzudušas.
Dodamies tālāk. Visai šūpīgs gājēju tilts pāri kalnu upei. Iemēģināju.
Zils lauku veikaliņš.
Ceļmalās kuplā skaitā manāmās cūkas ir ar unikālu abhāzu (un, iespējams, arī Kaukāza) detaļu. Dzīvnieku aizsardzības organizācijām par šausmām vietējiem rukšiem ap kaklu tiek sanaglots izteiksmīgs koka trijstūris. Nekad neiedomātos – lai netiek cauri dzīvžogiem.
Krustojumos kā vienmēr – cilvēki gaida sabiedrisko transportu.
Benzīntanks. Pilnīgi nopietni, redzēju vairākus. Te neiespringst – lej pa taisno no cisternas.
Vēl viens vietējais spa, jau mazliet civilizētāks.
Ložu pēdas uz kāda tilta elementa.
Viesnīca pie lidostas Suhumi nomalē. Mans šoferis/džigits izteica cerību, ka kādreiz no šejienes varētu sākties starptautiskie reisi. Un tajā pašā laikā sulīgi lamāja Obamu.
Kafejnīca pie lidostas, ar jumtu no autoreklāmas banera.
Pēc drūmās austrumu daļas, sākam pētīt glamūrīgāko Abhāzijas daļu. Tieku aizvests uz atpūtas kompleksu, kas uzbūvēts skaistā kalnu upes kanjonā. Protams, pēc vietējās izpratnes par skaistumu. Visur ir betons un trubas, skaistā upīte pārvērsta viduvējā atrakcijā. Pat palma uz postamenta tās vidū. Nenosodu, ticu, ka cilvēki te ir izslāpuši pēc kaut kā, kas nav drupas. Tomēr nepamet sajūta, ka šo varētu atrisināt... gaumīgāk. Bet tā ir mana problēma, laikam dzīvoju pārāk tuvu Skandināvijai.
Kanjona siena ir speciāli izbūvēta. Vienam VIP galdiņam.
Bet turpat netālu no šīs oāzes, skarbi vietējie vīri rosās pa saviem lauku māju pagalmiem, kuros, izrādās, aug pat banānkoki.
Vēlreiz izbraucam cauri Suhumi un dodamies uz rietumu daļu, kas ir daudz labāk saglabājusies.
Mandarīnu tirdzniecība ceļmalā.
Vietējās tūrisma industrijas lepnums – pilsētiņa Novij Afon. Ierodamies te, ar šoferi spriežot par vietējām paražām. Viņš man uzskatāmi nodemonstrē, ka ātrums te vienkārši nav jāievēro. Uz teju 100 km/h patraucoties garām ceļmalā stāvošai vietējo miliču ekipāžai.
Te tiešām ir civilizētāk. Gluži vai Rivjēra.
Kamēr apcerīgi raugos tālēs, ar mani sāk sarunāties turpat uz soliņa šampanieti malkojoša, piedzērusies krievu sieviete labākajos gados. Viņa ar sajūsmu atceras Baltiju, un no viņas vēdī baisas priekšnojautas par drīz sekojošu nepiedienīgu piedāvājumu. Pieklājīgi atkāpjos. Kad vēlāk to pastāstu mani gaidošajām šoferim, tas gluži vai eksplodē un ir dusmīgs, ka nav bijis manā vietā.
Detaļas.
Te ir visi priekšnotiekumi tūristu būšanai.
Pat tādai, tīri bohēmiskai.
Ļoti fotogēniska ugunsdzēsēju mašīna.
Vakarā atgriežos Suhumi. Šoferis pa telefonu nekautrējoties stāsta draugam, kā es viņu esot izžmiedzis visu dienu, liekot nobraukt pa švakajiem ceļiem vairākus simtus kilometru. Tomēr šķiramies kā draugi. Pēc dažām dienām sākas Krievijas rubļa kursa straujš kritums, kas manu braucienu padarītu krietni, krietni lētāku. Bet nu neko. Tikmēr pilsētas promenādē pārsteidz spilgti izgaismots parks, kurā pie soliņiem cilvēki bariem spēlē galda spēles.
Nākamajā dienā izeju atvadu pastaigā. Pludmale pilsētas centrā.
Uzeju pat tukšu, viltotu Apple Store.
Maizi piegādā tāpat kā padomju laikos, nekas nav mainījies. Silti, smaržīgi ķieģelīši, nekādas plēves un sagrieztu šķēlīšu.
Ložu pēdas redzamas ļoti daudzu māju sienās.
Centrā var just pilsētas pagātnes spožumu.
Bet vairums ieliņu ir tipiski mīlīgi kaukāziskas.
Politaģitācija.
Krastmalā nobildēju makšķerniekus. Dullā, uz robežas iepazītā spāniete vēlāk tomēr uzrakstīs savu rakstu, un to, kopā ar šo fotogrāfiju nopublicēs The Financial Times mājaslapā. Patīk šīs mazās, brīnišķīgās sakritības.
Pilsētas centrs. Civilizācija.
Skaists, labi saglabājies padomju laiku sienas noformējums.
Parlamenta ēka gan, kopš kara laikiem, izskatās šādi. Vismaz ir apbalvota ar ordeņa baneri.
Moderns stadions.
Un vienkāršo daudzstāveņu pagalmi.
Starp tām arī joprojām neatjaunotas ēkas. Ceru, ka tas ir sarga suns.
Pie dzelzceļa stacijas noķeru mikriņu atpakaļ uz robežu. Īsā pieturā Gal pilsētā apskatu vietējo frizētavu.
Un jau drīz, bez liekām problēmām šķērsoju tiltu atpakaļ uz Gruziju. Šajā tilta pusē Abhāzijas virzienā vērsts šāds objekts. Kopā ar mani to apbrīno divu ES novērotājdžipu pasažieri. Viņiem šķērsot tiltu nav ļauts, līdz ar ko man tiek kāri uzdots sakrālais jautājums – kā tur ir?
Džipi aizbrauc, es soļoju atpakaļ – pirmā gruzīnu ciemata, pīrāgu un vīna virzienā.
