Snorkelētājiem un šarmelšeihistiem labi pazīstamās Sarkanās jūras ziemeļos ir kāda neparasta vieta. Te, pavisam nelielā, koncentrētā teritorijā, viena otrai līdzās sadzīvo pilnīgi atšķirīgas civilizācijas. Mazā, ņiprā, ne-vienkāršā Izraēla robežojas ar musulmanisko Ēģipti un Jordāniju, kā arī daždesmit kilometru attālumā no tās dienvidu pilsētas Eilatas pludmalēm sākas nāvīga ienaidnieka – Saūda Arābijas teritorija. Kā ir dzīvot vietā, kur ideoloģisko pretinieku labos laika apstākļos var saskatīt ar binokli? Šis ir stāsts par kaimiņiem četru māju ciematā. Žogi ir augsti, komunikācija minimāla. Laipni lūdzam Akabas līcī.
Izraēla
Eilatā ierodos rītausmā ar autobusu no Telavivas. Pilsēta mostas, aizejot uz jūras krastu redzamas Saūda Arābijas ugunis. Tepat ceļa malā ir arī pavisam atklāts lidostas skrejceļš, kura galā var smuki dabūt sejā piezemējošas lidmašīnas troksni un izplūdes gāzu mākoni.
Kamēr gaidu rīta kafijas iespēju atvēršanos, aizklīstu līdz nomalei, kurā izkārtojušies sāls ieguves dīķi.
Acīs krīt asprātīga reklāmas metode – krustojumos pie luksoforiem uz trotuāra izmētātas naktsklubu un prostitūtu reklāmlapiņas. Neiespējami nepamanīt, gaidot zaļo gaismu.
Sausums ir problēma. Apstādījumi bieži atgādina pie sistēmas pieslēgtu vājinieku reanimācijā.
Turpat pie Jordānijas robežas uzbūvēts kiča piesātinātu megahoteļu ciemats. Aiz tiem uzreiz sākas nemīlīgs tuksnesis un sāls lauki. Jo vairāk staigāju, jo grūtāk sevi iedomāties, braucot uz šejieni atpūsties. Tomēr pieļauju, ka vietējiem tas, protams, ir Sarkanās jūras vilinājums. Ūdens varētu būt siltāks kā Vidusjūrā, kā arī pavisam cita līmeņa zemūdens pasaule nirējiem.
Viesnīcu ir daudz.
No tām labi saskatāma Jordānijas pilsēta Akaba. Tur mēs vēl nonāksim.
Gaļina un Igors ir bijuši iejūtīgi un savas mīlestības apliecinājumu ļauj izlasīt arī kirilicas nepratējiem.
Par to ūdens dzidrību gan mazliet sāku šaubīties, ieraugot daudzos kuģus. Daļa no tiem ir drošības patruļas. Tālumā kreisajā pusē redzamās konstrukcijas krastā jau ir teju Saūda Arābijā.
Kā visur Izraēlā – bagātīgs karogu klāsts.
Smalks kaimiņmusulmaņu troļļojiens. Nav iespējams nepamanīt.
Urna. Priekā!
Kas gan var būt labāks par atpūtu mīlīga tankera ēnā.
Un cilvēki te tiešām arī cenšas atpūsties.
Vietējā iedzīvotāja.
Izcils, trekni pilošs, kapitālistisks naudas maiņas kantora zīmols.
Ceļazīme nemelo. Vīriņš hūtē gan aizrunājies pa telefonu.
Ēģipte
Nākamajā dienā ar parastu pilsētas autobusu aizbraucu līdz Ēģiptes robežai, tas ir tikai dažu kilometru attālumā. Kā jau ierasts Izraēlā, no valsts izlaiž bez problēmām, tās sāksies mēģinot tikt atpakaļ. Robežpunkts ir civilizēts, rietumi vienvārdsakot. Tālāk ar kājām dodos uz Ēģiptes puses robežkontroli un jau pa gabalu nojaušu, ka šeit stāsts būs cits. Pie ēkas drūzmējas liels pūlis ar apjukušiem tūristiem no Āzijas. Kad iespraucos ēkā, ieraugu absolūtu haosu. Gandrīz neviena cilvēka formā. Ēģiptiska paskata, tumsnēji vīrieši ar pusplikiem galvvidiem, ūšelēm, tērpti pleķainos t-kreklos, trenūzenēs un iešļūcenēs, rakņājas pa ceļotāju mugursomām. Sāku nojaust, ka šie arī ir brašie robežsargi. Kad pienāk mana kārta, ir skaidrs, ka vīrelis ir profesionālis – ar pirmo rokas bāzienu viņš iebrauc manas somas slepenajā kabatiņā un izvelk rezerves naudas rullīti. Es diezgan skaļi protestēju un bakšiš šoreiz netiek noņemts. Šai apkaunojošajai ceremonijai seko zīmoga gaidīšana, kuras laikā ievēroju, ka robežēkas grīda un arī siena, apmēram 20 cm augstumā ir klātas ar viegli smilšainu slāni. Izrādās, pavisam nesen te ir bijušas pamatīgas lietavas, kas, sausajiem kalniem nespējot uzsūkt ūdeni, ir gāzušās pa tiem lejā un nopludinājušas visu apkārtni. Visa ēka ir bijusi dubļainā zampā. Izdaru secinājumu, ka arī cēli sniegbaltās robežsargu formas ir aizskalotas šādā veidā.
Beidzot ielaists Ēģiptē, soļoju uz autoostas pusi. Pilsētiņa šajā robežas pusē saucas Taba. Te ir tikai pustukšs, nolaists Hiltons un jau pieminētā autoosta. Pa ceļam sāku izbaudīt vietējo klasiku. Līdzās nepārtraukti apstājas mašīnas un mikriņi, kas apgalvo, ka nekādu autobusu šodien nebūšot. Autoostā visi autobusu šoferi piespēlē šim stāstam. Uzsāku sarunu ar sakarīgu vietējo, kas strādā turpat veikaliņā, tas par šiem krāpniekiem tikai nosmaida. Un parāda dubļu līniju uz sienas, kas viņa bodītē ir bijusi plūdu laikā pirms nedēļas. Tā ir vismaz šokējoša pusotra metra augstumā. Beidzot sagaidu savu neesošo autobusu un ar nelaipnākā, rupjākā šofera Ēģiptē palīdzību nonāku Dahabā – nelielā, simpātiskā pilsētiņā, daivinga paradīzē, pusceļā uz slaveno Šarmelšeihu.
Dahaba izrādās lieliska. Neseno revolūciju dēļ tūrisma industrija jau ir saņēmusi pamatīgu triecienu, tāpēc gana sakarīgas viesnīcas ir ļoti lētas, cilvēku salīdzinoši maz, vietējie attiecīgi krietni laipnāki. Tas ir patīkami man, taču patiesi jūtu līdzi tiem, kam te jāstrādā un jānopelna sev iztika. Parunājoties ar viesnīcas menedžeri, redzu acīs patiesu neziņu par nākotni. No rīta izeju apgaitā. Gana daudz tukšu vietu, gluži kā pie mums pēc pēdējās krīzes. Toties ar pretenziju uz asprātību. Steik, nou misteik.
Ielūkojoties, detaļās var saskatīt 1001 nakts pasaku atblāzmu.
Absolūti tukšajā tūristu ieliņā no rīta mani pavadoņi ir vien klaiņojošu suņu bariņš.
Senuma stilizācija brīžiem izskatās visai ticama.
Turpat aiz daudzmaz sakoptās tūristu ielas sākas neliels "ar roku visam atmetiens".
Celtniecība, visticamāk, iepauzējusies.
Rīta atpūtnieks.
Tālāk ejot, sākas privāto villu sektors. Nav slikti, jūras krasts.
Rietumu nomads rīta apcerē.
Acīmredzami, jaunā ēģiptieša māja.
Mani rīta draugi gatavojas kolektīvi injicēt pikapa riteni.
Aiz villām turpat pludmalē ir arī vienkāršāki namiņi. Iemītnieki, droši vien karstuma dēļ, guļ turpat nampriekšā, pludmalē.
Mājas noformējums Blēras raganas stilā.
Un Karaļa Lauvas stilā.
Paejot nost no jūras, jau tā saucamajā otrajā līnijā sākas reālā Dahaba.
Vienojošais elements ir visuresošie suņi.
Taču uzrodas arī citi zvēri, ko tūristu rezervātā neredz.
Pāris vietās ieraugu šausminošu, absolūti nesaprotamu skatu, kurā kazas ir ieslēgtas aizgaldā kopā ar miskasti. Un no tās turpat arī barojas.
Kamēr radības kroņi atpūšas ēnā, dzīvnieki meklē ēdamo uz ielas braucamās daļas.
Rīts.
Par spīti tūrisma apsīkumam, joprojām gana daudz krievu atpūtnieku. Kafejnīcās novēroju vairākus, kas lepni ar vietējiem runā tikai krieviski. Ak jā, vietējo kafejnīcu nianse ir arī oficianta izsniegta ūdens pudele ar caurumiņu korķītī. Lai atšaudītos no klaiņojošajiem kaķiem, kas turpat sēž bariem un jebkurā mirklī gatavi uzbrukt šķīvim. Sajutos kā bērnībā.
Analogais modinātājs.
Staigājot pa pilsētu man neviens pārāk nepiesienas un dolāru neprasa. Gan smaidīgie bērneļi,
gan to pieaugušās versijas.
Dienu no dienas tiek gaidīti tūristi. Ceru, ka kādreiz situācija stabilizēsies pietiekoši un uzticība reģionam atjaunosies, jo niršanas un snorkelēšanas iespējas pat pilsētiņas centrā, simts metrus no kafejnīcām jau ir iespaidīgas, jūras radību ir ļoti daudz (neskaitot polietilēna izstrādājumus). Tik ilgi atradies ūdenī vienas dienas laikā nebiju nekad.
Ar to pašu supernelaipno autobusa šoferi dodos atpakaļ uz Izraēlas pusi. Siltumnīca tuksnesī nav tas pats, kas slavenais ledusskapis Ziemeļpolā?
Ļoti daudz armijas kontrolpunktu pa ceļam. Sinaja pussala, īpaši tās ziemeļgals, skaitās viena no nedrošākajām vietām Ēģiptē.
Ēna ir dzīvība.
Gar jūru sabūvēti neskaitāmi atpūtas kompleksi, daži pat Flinstonu noskaņās. Un visi kā viens – tukši.
Kontrasts ar Izraēlas šaurās pludmales strēmeles dzīvīgumu ir ļoti liels.
Te labi var redzēt neseno lietavu izraisīto šļūdoņu tecējumu.
Tikšana atpakaļ Izraēlā, kā jau paredzu, izrādās pailga. Tieku izjautāts par visu, jo sevišķi savu Palestīnas apmeklējumu pirms diviem gadiem. Bet tā kā man nav ko slēpt, ar laiku tieku palaists un ielaists. Uzreiz ņemu taksometru un dodos uz pilsētas otru galu – robežu ar Jordāniju. Tā salīdzinoši ir absolūti civilizēta un korekta. Tikai jordāņu takstisti sarūgtina ar gana dārgu un fiksētu cenu līdz pilsētas centram.
Jordānija
Pirmais, ko ieraugu, izejot uz savas viesnīcas balkona, ir apskaužami relaksēts vietējais. Ārā ir vismaz +40 pēc Celsija.
Turpat blakus sakrauti televizori. Ielas otrā pusē ir remontdarbnīca, loģiski.
Arī veikalu priekšā precei tīk spietot grupā.
Lokāls produkts – putekļu slotiņas no strausa dibena spalvām.
Karstums ir pamatīgs, trotuārus mēdz noēnot ar aizkariem.
Dateles neiet zudumā.
Maizes veikals.
Arbūzu tirgotājam pat mersis ir firmas krāsās.
Zēns uz kamieļa, mazliet līdzīgs Obamam.
Vīrietis veikalā. Mazliet līdzīgs šausmu filmai Scream.
Pludmalē var iegādāties tematiskas preces. Ūdens otrā pusē labi redzama Ēģipte.
Vietējo galvenā izklaide – pikniki pludmalē. Grili, ūdenspīpes, ēdiens – viss notiek. Atšķirībā no pāris kilometrus attālās Eilatas, kailāku miesu ir ļoti maz.
Jordānieši arī piedalās karogu troļļošanas spēlē – Akabā atrodas sestais augstākais karoga masts pasaulē, 130 metri. Karoga izmērs arī fantastisks – 60x30 metri. Masta pakāje gan ir mazliet triviālāka – te kādam ir guļamistaba.
Ir arī nelielas pilsdrupas. Tās gan ir mazliet žēlīgas, restaurācija ir, maigi izsakoties, pavirša.
Saulriets.
Meitenes vēl nenojauš, ka krāsu izvēle kleitām pēc pavisam neilga laika krietni saruks.
Ielās notiek dzīva tirdzniecība. Ielās, burtiski.
Tirgus.
Kaut kas sintētiski salds un ļoti fotogēnisks.
Vakarā redzu neierastu ainu – vietējo rajona lūgšanu brīvā dabā, turpat putekļainā laukumā.
Šajā braucienā apmeklēju arī Indianas Džonsa filmās redzēto Petru, bet tas jau ir cits stāsts.
Te pamanu akmens laikmeta magnetolu.
Viss ir maksimāli tūrismizēts, vietējie bērni piepelnās, baisā karstumā mēģinot notirgot dažādus nieciņus.
Pa ceļam atpakaļ ieraugu avantūristisku vāciešu ekipāžu. Interesanti, pa kādu maršrutu viņi šurp atkļuvuši no Eiropas.
Pilsētiņa. Ieleja. Karstums.
Preces joprojām grupējas.
Iespējams, ganu teltis. Kaut kur tālumā, dūmakā ir Izraēla.
Šādas robežzemes mani vilina jau sen. Vietās, kur tik īsā laikā, nelielā teritorijā var tik uzskatāmi pieredzēt un salīdzināt atšķirīgas, nereti pat pretējas civilizācijas, dod gluži fizisku izpratni un atziņas par cilvēka dabu. Akabas līcis pilnīgi noteikti ir viena no tādām vietām. Diemžēl Saūda Arābija faktiski neizsniedz tūrisma vīzas, tāpēc šoreiz man tur nonākt nebija nekādu iespēju. Bet nu..viss ir tikai laika jautājums.:)