Baltijas jūrā, pusceļā starp Somiju un Zviedriju, atrodas kāda vieta, kas nav ne Somija, ne Zviedrija. Lai gan oficiāli tā pieder pie pirmās un ir otrās tautiešu apdzīvota. Nonāku šeit kopā ar absolūti optimistiski noskaņotu draugu kompāniju, kam primārais mērķis ir makšķerēt. Visnotaļ veiksmīgi paspēju arī to, taču izziņas nemiers manos zivju plānos ievieš savas korekcijas – kamēr kolēģi spiningo, pamanos papētīt vietējās reālijas. Tīrākā Skandināvija, dažu stundu prāmja braucienā no Tallinas ostas. Iebraucot redzamajā zīmē tiek lepni uzsvērts tās īpašais statuss.
Ostā lepni figurē gan pašu, gan tuvīno, ietekmīgo lielvalstu karogi. Tieši ģeogrāfiskā novietojuma secībā.
Salas sastāv no neskaitāmiem klinšainu akmeņu krāvumu gabaliem jūrā. Starp šīm saliņām arī plosās makšķernieki, kas ir liels šīs vietas apmeklētāju īpatsvars.
Pirms brauciena biju redzējis bildēs, ka Ālandu salās ir sarkans asfalts – kaut kāda īpaša vietējā granīta piejaukuma dēļ. Mušmires sarkanums tas neizrādījās, lai gan par pilnīgi pelēku arī to nosaukt nevar. Ceļa malās stāv stabiņi, pēc kuriem to atrast aizputinātā ziemā.
Asfaltu te pārāk netaupa, rezultātā rodas skaistas virāžas.
Pietura? Nekas, izlīkumosim apkārt.
Ēkas te visai bieži ir skandināviski klasiskajā sakaltušo asiņu krāsā. Sākot no mazām, nesaprotamām arhitektūras formām.
Turpinot ar vējdzirnavām.
Un beidzot ar laivu mājām. Nemaz neskaitot parastās.
Vietējās ainavas galvenā sastāvdaļa ir klintsbluķi.
Tik tuvu Latvijai, tomēr pilnīgi savādāka vides sajūta.
Iezis lien ārā visnegaidītākajās vietās.
Atliek pielāgoties.
Izgrauzties cauri.
Vai vienkārši padoties tā priekšā.
Ar auto dienas laikā izbraukāju visu galveno salu. Ainavas tik mazā teritorijā ļoti kontrastē. Ir klinšains kalnainums.
Ir Zemgales cienīgi līdzenumi. Kas tiek rūpīgi izmantoti lauksaimniecībā, protams.
Viss, kas nav mežs un klints, tiek apstrādāts.
Ja netraucē akmeņi. Uj, nē, aitas!
Nokavēju prāmi uz blakussalu.
Palaižu pa priekšu traktorkuteri.
Uzeju vecu krievu cietoksni. Kādreiz šī reģiona šefs bija neviens cits kā cars. Tieši tā, šis Skandināvijas gabaliņš krietnu brīdi bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tā ka – mums vēl ir cerība.
Un arī pats cietoksnis.. Pareizāk sakot, tas, kas palicis pāri no tā. Lai kādam neienāktu prātā to atjaunot, ālandieši pamanījušies tam cauri uzbūvēt šoseju, precīzi pa vidu.
Dienas turpinājumā tiek izpētīti dažādi mikroceliņi.
Kas noved dažādos negaidītos galamērķos. Mazā, slepenā ostiņā, piemēram. Tālumā, ūdenī, redzami zivju audzēšanas baseini.
Tepat pie pakša žūst svaiga enkuru raža.
Vietējam pastniekam dzīve ir samērā relaksēta – ceļa galā jāpiestūķē pastkastīšu kolonija un miers.
Nesteidzīgi braucu un vēroju, kā ālandieši dzīvo. Daudz simpātisku vasarnīcu.
Treileriem te mēdz piebūvēt terases.
Veca, kopta zviedru villa.
Ir arī haotiskākas saimniecības.
Un pat grausti, kas šajā vispārējā labklājībā šķiet samērā negaidīti.
Laivas te burtiski krauj grēdās.
Rūpīgums detaļās.
Atrodas arī vietējais Disnejlendas un Flinstonu multenes krustojuma izklaides parks.
Pa vietējo kapu kopiņām vēsā mierā vizinās zāles pļāvējs.
Šejienes iemītniekiem nomācošā pārsvarā ir zviedru uzvārdi. Tikai pieci procenti iedzīvotāju salās spējot runāt somiski.
Pats labākais – te ir arī savs Elviss. Ālandu Elviss. Pilnīgi iedomājos astoņdesmitos gadus, kā viņš kaldināja savu slavu, pamazām audzējot popularitāti un uzstājoties uz prāmjiem, piedzērušos somu pasažieru priekšā, kaut kur naktī, pusceļā starp Stokholmu un Helsinkiem.
Ciematos vietām redzamas krāšņas, pagāniskas konstrukcijas.
Tāpat kā citur Skandināvijā – karoga mastiem iecienīts klāt kabināt karogsloksnītes vietējos toņos. Visas dienas laikā tikai vienā vietā manīju plīvojot arī zili baltās Somijas krāsas. Logi mājai nebija izsisti. Civilizācija.
Sarkani-zili-dzeltenais tiek izmantots arī astoņdesmito gadu dizaina autobusa pieturu noformējumā.
Un tad, arvien biežāk, ceļa malās sāku manīt ko neparastu.
Zili krāsoti dēļi ar dīvainu M zīmi.
Tad arī lielāki dēļi, ar uzrakstiem un numuriem.
Un tad man pielec – tuvojas vietējās vēlēšanas. Kā jau laukos, te propagandai pieiet vienkārši un mīļi – izmantojot tai katru grāvmalu.
Lielās, sačakarētās pasaules problēmas šajā miera ostā šķiet tālas. Jūlija un Ingrīda sola bērniem skeitparku. Viss te ir lokāls, ka pilsētas centrā uz liela plakāta manām uz mēra amatu kandidējošu pat mūsu viesu mājas saimnieku.
Degvielas cenas, eiro.
Pamazām tuvojos galvaspilsētai, Mariehamnai. Pa ceļam aplūkojot divkrāsu vaboli.
Galvaspilsētā viss ir kā nākas. Pašiem sava skandināvu banka.
Gana moderns lielveikals.
Ugunsdzēsēju depo, kas, kā izskatās, apkalpo visu reģionu. Vai arī Latvijas mazpilsētas izmēra Mariehamna baigi bieži deg.
Viking Line līdz šim man asociējās ar prāmju kompāniju. Šeit tā nodrošina pilsētas sabiedriskā transporta pakalpojumus.
Un pat nelielas jahtiņas pakalpojumu.
Daudzstāvenes.
Pilsēta ir, maigi izsakoties, mierīga.
Klusums un idille pārsimt metru attālumā no centra.
Šķiet, ka dzīve norit parkā.
Centrā izdodas sastapt arī dažus dzīvus vietējos iedzīvotājus.
Pa kafejnīcas trotuārterasi plosās roņa maskots.
Turpat blakus plosās arī makšķerēšanas industrija.
Un leduslācis gumijniekos.
Vietējā autoparka īpatnības.
Vietējā Lemberga reklāmstends.
Vietējā iedzīvotāja brīnās par pilsētiņas kluso izmirumu.
Zināma rosība manāma vien priekšvēlēšanu partiju būdiņās.
Arhitektūra.
Detaļas.
Vēl vairāk detaļu.
Ielās diezgan bieži manāmi rūpīgi kopti vecauto. Šim arī skaists vecnumurs.
Jaunā salu auto numurzīme attāli atgādina amerikāņu parauga proporcijas un perfekti iet kopā ar attiecīgajiem limuzīniem.
Te pastāv arī brīnišķīgā numura personalizācijas iespēja. Vienmēr paticis vērot cilvēku iztēles lidojumu pēc tam, kad par šādu numuru samaksāts.
Un jā, arī jūras tēma.
Ūdens te netrūkst.
Pilsētā ir osta, pilna ar romantiskiem kuģu skatiem.
Masti, kuros, dzejnieka vārdiem runājot, sapinas skatiens.
Kuģi mēdz uzglūnēt mariehamniešiem pat pastaigas laikā.
Vietējam jahtklubam ir sirdi sildoša un priecējoša nosaukuma abreviatūra.
Tepat mētājas arī.. mastu priedes?
Daba ar pilsētu saplūdusi gana organiski, šajos kokos un klintīs pat rūpnieciskas būves izskatās rūpnieciski.. tikai daļēji.
U-bērzs.
Vietējais mikrorajons.
Principā – katru no tiem varētu saukt par Mežaparku.
Miers.
Klusums. Un aukstā kara laiku panelenes.
Pastkastes Mariehamnā ir stilizētā bākas formā.
Un garāžās pilsētas centrā var ieraudzīt laivas, nevis Volvo.
Pārāk mierīgi. Šķiet, ka pat ābola nopaukšķēšana pret aizdusas māktu zālienu jau ir notikums.
Sāku manīt zīmes, ka jātaisās atpakaļ uz dzimteni.
Brīdī, kad jau dodos uz auto, lai brauktu prom, pieredzu arī vietējo action. Uz nelielu ugunsgrēku sabrauc visi iespējamie vietējie ātrās reaģēšanas spēki.
Nolemju, ka atgriezīšos šeit kādu septiņdesmit gadu vecumā. Pamakšķerēt. Tā mierīgi.
