Ar Albāniju ir interesanti. Esmu bijis tur divreiz – pirmoreiz 2004. gadā, kad piedzīvoju īstu kultūršoku, skatoties kā uz ielām tiek kurināti ugunskuri, lai tajos ceptu kukurūzu, vērojot atkritumu pilnos kanālus pilsētas centrā un daudz ko biedējoši savādu citu. Otrā reize – 2012. gada beigās, astoņus gadus vēlāk. Un sajūta – nekas daudz nav mainījies. Ok, ir uzbūvēti daži autobāņveidīgi ceļi, kas krietni maina situāciju uz labu, jo iepriekš apmēram 200 km garu distanci ar autobusu pa grumbuļainiem kalnu serpentīniem nācās mocīt kādas 8 stundas. Šoreiz esam tur caurbraucot no Melnkalnes uz Kosovu, laika nav daudz, tāpēc paspējam iemest aci un ceļā pagurušo ķermeni tikai pilsētā valsts ziemeļos – Škodrā.
Par to, ka šī vieta mentāli atrodas Austrumos, liecina kaut vai tas, ka divpadsmit gadus iekšā divdesmit pirmajā gadsimtā joprojām nav izdevies ieviest ne tikai autoostas jēdzienu, bet pat busus, kas kursētu pēc noteikta grafika. Viss notiek galvenokārt ar mikriņiem – kad pilns, tad kustamies. Iebraucot no Melnkalnes, busiņš mūs izmet pie kaut kāda stadiona pilsētas nomalē – tālāk lūdzu paši.
Kā jau esmu rakstījis agrāk, ir pilsētas, kuras glābj vienīgi dūmakaini kalni pie horizonta.
Gandrīz 60% iedzīvotāju ir islamticīgie, tas nereti jūtams gan apģērbā, gan arhitektūrā.
Žanra klasika ir dzīvot "jaunbūvēs". Uzbūvē pirmo stāvu, atstāj otrajā armatūru gaišiem nākotnes plāniem un nemaksā nodokli, jo māja nav nodota ekspluatācijā.
Valsts galīgi nav turīga, tāpēc tirgošanās ar visu iespējamo ir ikdiena.
Turpat centrā uz trotuāra var iepirkt mīlīgus mājputnus.
Uz braucamās daļas – izvēlēties zivis vakariņām.
Saldajā – riekstiņi.
Apģērbties.
Škodras vēstures muzejs vispār izskatās šādi. Ok, ok – tas ir tikai veikaliņš, kas piezīdies muzeja sānam.
Līdzīgi kā Tuvajos Austrumos – populāri arī kāzu kleitu veikali. Man vispār ir teorija, ka savu unikālo, austrumniecisko atmosfēru un domāšanu viņiem izdevies te izveidot (un joprojām nespēt izvēdināt) tāpēc, ka visu Aukstā kara laiku valsts bija pilnīgi izolēta, gluži kā Ziemeļkoreja šobrīd.
Ir daudz kontrastu. Pilsētas centrā var ieraudzīt vīru ar kapli no 19. gadsimta..
Un turpat blakus – vietējo pusbandītu auto kolonnu, kas sastāv no gana ekskluzīviem aparātiem.
Bieži sastopamā šmuce izdangātās ielās sacenšas ar..
..neticamu daudzumu plazmas ekrānu jebkurā kafejnīcā un bārā. Nepārspīlējot – te tu esi nekas, ja tavā bārā nav vismaz 9 plazmas TV ekrāni.
Bet cilvēki šķiet sirsnīgi.
Omulīgi.
Un gana optimistiski.
Audzē skaistus, baltus baložus savās daudzstāvu barakās.
Dažreiz pat netīšām saglabā kaut ko no vēsturiskā mantojuma.
Saglabāt ir ko. Ar nacionālo pašapziņu te nav problēmu – albāņiem izdodas ļoti augsta dzimstība un tie ir pamatnācija arī Kosovā un daudzi dzīvo arī Maķedonijā. Tāpēc vietējie telefonoperatori savos plakātos pilnīgi nekautrējas izmantot vizuāļus, kuros šīs blakusvalstis pievienotas Lielalbānijai. "Viena nācija, viens tarifs". Domāju, ka maķedoniešiem par šo būtu ko teikt.
Vēl pēdējais skats atpakaļ uz vietējiem gladiatoriem.
Un dodamies tālāk.
