Kas īsti ir Andora? Bez fakta, ka cilvēki to apmeklē slēpošanas kūrortu un lētas šmigas dēļ? Pirmkārt, viduslaiku sarežģīto diplomātisko reveransu rezultātā, pilnīgi komiski, valstij ir veseli divi valdnieki. Tā saucamie co-prinči, kas nemaz te nedzīvo. Viens ir reliģiskais princis, Katalonijā bāzētais, mistiskais Urgelas bīskaps, un otrs – laicīgais. Neticēsiet, Francijas prezidents! Vēl, šī ir vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts valoda ir katalāņu. Un, patīkams bonuss kalnu gaisam un slīpajām virsmām, kas veicina fitnesu – faktiski ilgākais paredzamais vidējais dzīves ilgums pasaulē, vairāk kā 81 gads.
Lai nokļūtu Andorā, ērtākais ceļš varētu būt caur Barselonu. Šeit krīt acīs senegāļu ielu tirgotāji, kuri spēlē nebeidzamas paslēpes un ķērājus ar policiju. Lūk, manta tirgojas.
Un kā pamalē pavīd formastērps, tā nekāda manta nekur vairs netirgojas. Kāda manta? Kur?
Pa ceļam uz Andoru ceļmalās ir ļoti daudz prostitūtu. Reku pat savs ofiss, taču karstajā saulē diez kas nav.
Tā arī nesapratu, vai tās aiz ceļazīmēm paslēptās puķes ir dāvana meitenei no fūristiem, vai tomēr tā kāds piemin avāriju vietas ceļmalās.
Nevienai dāmai nevar pārmest, ka viņa vazājas pa ceļmalu apenēs. Minibruncītis būs kaut puscentimetru, tomēr garāks par tām.
Ak jā, Andora. Tuvojoties Pirenejiem, parādās Pireneji. Drīz robeža.
Pilsētas gan katalāņu, gan andoriešu pusē ir līdzīgas, uz aci atšķirt nevar. Gana turīgas, arhitektūra svaiga. Šī jau ir Andora.
Kā jau kalnos, pilsētas pielāgojas ielejai, un apdzīvotās vietas kā upe līkumo pa to. Ceļa apļiem te ir savi nosaukumi.
Arhitekti cenšas. Tilts – sputņiks.
Vietējais Purčiks. Nav slikti.
Uzraksts katalāņu valodā uz kāda pavirša šofera autobusa durvīm apliecina, ka Andora ir valsts, kas atrodas Pirenejos.
Andora la Velja
Galvaspilsēta. Iedzīvotāju skaita ziņā – Tukuma izmērā. Te var sastapt lepnas izkārtnes, kas norāda uz blakusvalstīm.
Cilvēki dzīvo labi. Vietējai bankai naudas arī netrūkst, plakātus liek dubultā.
Arhitektūrai raksturīga tipiska iezīme, plaši izmantots vietējais materiāls – šķelti klintsakmeņi. Izskatās gaumīgi.
Lūk, arī. Apbūve, starp citu, nekad nav augstāka par pieciem, sešiem stāviem. Arī tas rada gaumīgu komplekta sajūtu.
Vietējie iedzīvotāji.
Vēl viens vietējais iedzīvotājs.
Te ir arī savi auto un moto numuri.
Runājot par beznodokļu zonu, apskatīsmies, kas darās veikalā. Skaidra lieta, populārākie ir alkohola supermārketi.
Litrs "Malibu". 8,80 EUR.
Ja kaut ko neesmu sajaucis, tad šis Latvijā maksā ap 40 eiro. Šeit – 16,50.
Apmetīsim līkumu. Kalni, kā parasti, glābj situāciju.
Tie parādās negaidītākajās vietās, jo ir visapkārt. Piemēram šeit, kā zaļš un atsvaidzinošs turpinājums apbūves apjomam.
Autoosta. Un reklāma ar, šķiet, tikko atlaistu autobusa šoferi.
Andoras atbilde Brīvības / Cēsu ielas krustojumam.
Pilsētas parka ūdeņos plosās aļģes.
Iedzīvotājiem atliek vien noskatīties, peldēties aizliegts.
Stabus aptin ar polsteriem, lai nebēdņi nenonāk traumpunktā.
Banāls komentārs, taču acīmredzami, ka tilta vietā izlīdzējušies ar vaļa asaku.
Gaisma ar kalnu palīdzību dara krāšņu šovu.
Vēl mazliet labklājīgās arhitektūras.
Akmens stutes.
Slīpumi ir iespaidīgi.
Pat lai uztaisītu līdzenu sporta laukumu, ir mazliet jāiegraužas zemē.
Cilvēks vs. ģeoloģija, ik uz soļa.
Tuvojas vakars, ielejā saule pazūd agri.
Kādam noveicies ar nekustamo.
Vēl dažas detaļas. Andoras policiste drīzāk atgādina meiteni no kāda glābšanas dienesta vai medmāsu.
Savukārt oficiālie taksometri atgādina trafarētu policijas auto.
Luksoforos cilvēciņi atgādina olimpiskās piktogrammas.
Atkritumu savācējiem izniegtas kosmiska dizaina darba ķerras. Filips Starks?
Lomu spēles.
Rezumē – ir vērts veltīt dažas stundas, izbraucot cauri Andorai.