Kādreiz viens no četriem lielākajiem planētas ezeriem, tagad – viena no uzskatāmākajām cilvēka izraisītajām ekoloģiskajām katastrofām. Īsumā: gribot nodrošināt apūdeņošanu kokvilnai un citām kultūrām Uzbekistānas laukos, padomju zinātnieki izdomāja pavērst jūrā ietekošo upju straumes pretēji dabiskajam virzienam. Līdz ar ko liekot pasākumam izsusēt. Kas un kā tur īsti notika, sīkāk var izlasīt vikipēdijā. Lūk, daiļrunīgs attēls no internetiem.
Lai nokļūtu pie Arāla jūras, nepieciešams ierasties Kazahstānā, vai Uzbekistānā. Šajā gadījumā izvēle bija skaidra – attiecīgajā laikaposmā Kazahstānas lielpilsētā Almati dzīvoja sens cīņubiedrs, un šī bija lieliska izdevība viņu apciemot. Pilsēta mūs sagaidīja ar dažādiem piedzīvojumiem, kā arī arhitektūru, kas Gaismaspilij liek nervozi smēķēt koridorā.
Pēc dažām vētrainām dienām ir skaidrs, ka vajag virzīties tālāk. Lai nokļūtu pie jūras, jāiegādājas vilciena biļete uz vienīgo daudzmaz pilsētu jūras tuvumā kazahu pusē, Araļsku. Dzīvē viss izrādījās krāšņāk, nekā iztēlē – vilciens uz turieni iet divas diennaktis. Lai nervu spriedze tajās neatslābtu, pirms pašas aizbraukšanas attopamies, ka neesam reģistrējušies valstī. Par ko, ja tas nav izdarīts 5 dienu laikā, ir liels sods. Mēģinot to izdarīt dzelzceļa stacijai tuvākajā milicijas iecirknī, uzzinām, ka tas esot jādara tā mikrorajona iecirknī, kurā esam apmetušies. Līdz ar ko – vai nu nav dokumenta, vai arī vairs nav nopirkto divdienu vilciena biļešu. Riskējam, braucam – sakārtos papīrus tur galā. Almati man paliks atmiņā kā vieta, kur esmu redzējis platāko TV diktoru savā mūžā.
Beidzot kustamies. Pilsētu aiz loga drīz vien nomaina skaista stepe. Laiku pa laikam redzamas tādas kā Lego pilsētiņas. Tās nav līdz bezsamaņai nogarlaikojušos aitu ganu izklaides, tā izskatās kazahu kapi.
Pēc vairākām stundām – nākamais apskates objekts. Mistiski žogi, kas sākas un beidzas bez īpaša iemesla.
Jo vairāk uz rietumiem, jo zeme kļūst sausāka. Pa retam redzamās apdzīvotās vietas neizskatās sevišķi daudzsološi.
Tad kādā brīdī aiz loga izbeidzas viss. Ainava uz diennakti kļūst šāda, liekot jokoties ļoti melnas idejas par to, kā šajā tuksnesī var nākties sev rakt kapu nespodrā bandītu žiguļu lukturu gaismā. Viss mierīgi – melns, ļoti melns humors ir šī brauciena sastāvdaļa.
Uz mazliet bažīgu noskaņojumu uzvedina reizi dienā vilcienu apsekojošie miliču grupējumi, kuriem pirmais jautājums ir – kur ir reģistrācija. Tēlojam naivus muļķa studentus, stāstam, ka tos nokārtosim Araļskā. Pirmajā dienā miliči galīgi nav draudzīgi, pēta somas, prasa, lai uzdāvinam. Viens brašulis nekautrējas tiešā tekstā – “a gģe šnabs dļa meņa?” Imbecīļstudentu taktika tomēr ir iedarbīga un viņiem ar laiku apnīk mūs tirdīt. Otrās dienas grupējums ir draudzīgāks, taču arī nospriego nervu. Aizver kupejas durvis no iekšpuses, ērti iekārtojas un sāk ar uzvedinošiem tekstiem par to, cik laba ir šajā, viņu vārdiem, Wild West, reģionā audzētā marihuāna, ka mums to noteikti vajag pamēģināt. Tiklie studenti tikai tēlotās šausmās pa redzokļiem ripina acis – nedod dies – mēģināt tās briesmīgās narkotikas! Brauciena otro diennakti trāpīgi noraksturo mūsu vilciena gultasveļas iepakojums.
Kad beidzot esam galā, nonākam vienīgajā Araļskas viesnīcā. Te apmetušies galvenokārt apkārtnē darbojošies ceļu būvnieki. Divsimt metrus tālāk, ielas galā notiek pilsētas svētku pasākums. Lejā viesnīcā ir dzīvi apmeklēts bārs, kurā sapazīstamies ar dažiem citiem viesnīcas viesiem. Viņi stingri iesaka neapmeklēt svētkus, jo sekas neesot paredzamas. Nervu stīga atkal sāk lēnām nospriegoties, saprotot, ka šī laikam nav viesmīlīgākā vieta uz globusa. Tas pierādās visai drīz, kad ārā, viesnīcas priekšā pļāpājot ar jaunajiem paziņām, mūsu sarunu pārtrauc kāds ārkārtīgi masīvs jaunietis iespīlētā neilona sportatērpā un kaut ko murmina par "melno kasi" un to, ka būtu jāsamaksā "iebraukšanas nodoklis".
Es neticu savām ausīm, un pārvaicāju savam paziņam, vai tas vispār notiek pa īstam un ir nopietni. Ir gan, jo nākamajā mirklī mans paziņa tiek pacelts aiz kakliņa un pavests mazliet tālāk, no kurienes momentāni notinas. Savukārt masīvais jaunietis apsēžas man blakus un ieskicē uzturēšanās noteikumus Araļskā. Milicijai ziņot neesot jēgas, es varot droši to darīt. Nākas ātri pieņemt smagu lēmumu. Vai nu, samīdot savu pašlepnumu, samaksāt šim kungam un viņa draugiem dolārus mierīgas uzturēšanās vārdā, vai arī, ņemot vērā viesnīcas iekštelpu plašo pieejamību ikvienam interesentam, iebarikadēties numuriņā un šausmās gaidīt savu likteni. Izlemju samaksāt un pamanos paprasīt viņam rakstisku liecību, lai varu parādīt nākamajam potenciālajam apbižotājam. Kungs manāmi apstulbst par manu nekaunību: “Nekas, pasaki ka Čingizhanam (vai tamlīdzīgi), jau esi samaksājis”. Šajā brīdī man pielec, ka viņš ir arī visai ievērojamā ne-alkohola reibumā.
Bet ko nu par negatīvo – viesnīcas interjers toties ir viena no retajām vietām Araļskā, kur var redzēt jūru!
Nākamajā rītā jāmeklē iespēja tikt līdz jūrai, kas no pilsētiņas ir atkāpusies vismaz 30 kilometrus. Lai gan vēlāk izrādās, ka te nav tik traki, šķietamais neviesmīlīgums vēlreiz apstiprinās, izejot no viesnīcas. Pa putekļaino ieliņu garām aizbrāžas žigulis, pa kura atvērtajām aizmugures durvīm mūsu virzienā rēgojas dūre un daži lāsti kazahu valodā. Drīz vien atrodam vietējo “tūrisma aģentūru”, kas piedāvā par, ja pareizi atceros, apmēram 10000 naudiņām mūs aizvizināt līdz jūras krastam. Šoferis ir izcili nerunīgs, toties daiļu stāstu vietā mums piešķirtajā bobikā skan Allas un Raimonda “Miļijoni alih roz".
Araļska izskatās apmēram šādi, par spīti tam, ka pilsētā ir kādi trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Kādā no šīm mājelēm vakardienu izguļ arī mans draugs Čingizhans.
Braucam diezgan ilgi, un kādā brīdī intuīcija saka, ka šis jau ir ex-jūras ex-dibens.
Un tad parādās arī pirmais Tas. Absolūti neticama ainava ar rūsējošiem kuģiem tuksnesī, kas uz visām pusēm sniedzas līdz pat apvārsnim. Ūdenim pazūdot no zvejniekciemu ostām, kuģi tā arī tika pamesti. Sākumā dubļos, pēc tam sausumā.
Glezna.
Turpat netālu mirāžojas arī kamieļi.
Un ne-tik-tuksnesi-mīlošas govis, kam vienīgais patvērums no saules ir pie kuģiem, vai tajos iekšā.
Iekļūt nav grūti, jo kuģi aktīvi un nelegāli tiek pa gabaliņam zagti nost, metāllūžņos. Visticamāk, ka šo rindu rakstīšanas laikā no tiem vairs pāri nav palicis nekas. Kad ieminējos šoferim, ka viņiem vajag kuģus mēģināt saglābt, jo tas ir potenciāls vismaz kaut kādam tūrismam, bija skaidrs, ka viņš mani vienkārši nesaprot. Lūk, trešdaļas vairs nav.
Kur un ko diez šodien dara šī kuģa bijušais kapteinis?
Paskatoties zem kājām – acīmredzamais, neticamais. Tuksnesī.
Ainava pilnīgi uzprasās uz filosofisku apceri par cilvēces nodomu neceļiem.
Kā izskatās tur, kur krasts ir šobrīd? Dodamies tālāk, drīz izbraucot cauri gleznainam, vesterna cienīgam ciematam. Kā jau narkomilicis vilcienā minēja – šis ir kazahu Wild West.
Jebkuram art-house kinematogrāfistam te no sajūsmas vajadzētu nevaldāmi ļodzīties ceļgaliem.
Beidzot redzams ūdens. Tas ir ļoti sekls, ļoti sāļš un ļoti silts.
Krasts gan ir pamatīgi tālu aizaudzis ar kaut kādiem nešpetniem kazahu viršiem. Te ir purvains un staigns, bobiks tiek turēts drošā attālumā.
Laiks doties atpakaļ. Atvadamies no pamatiedzīvotājiem.
Araļskā, ar acs kaktiņu vērojot, vai pie apvāršņa nerosās Čingizhans, apmeklējam ostu. Jeb to, kas no tās palicis pāri.
Pagrūti iztēloties, kā te izskatījās daudzie kuģi, vedot mājās nozvejotās zivis. Visās vārda nozīmēs – pilnīga bedre.
Dizains.
Laiks arī beidzot uztaisīt reģistrācijas papīrus, un, neatceros jau par ko, samaksāt arī kaut kādu pieprasīto korupcijas naudu par to. Milicijas madāma gan ir tik laipna, ka ieraksta nepareizus datumus, līdz kuram būsim valstī. Kas vēlāk, ceļā uz Uzbekistānas robežu, pāris viņas kolēģiem palīdz nopelnīt krietnu mana nākamā izmisuma kukuli. Tur mūsu mikriņš tiks apstādināts pārbaudei, visus izsēdinās un mani aizvedīs uz nopratināšanas istabu, kur man tiks paskaidrots, ka mana iecienītā naivā studenta taktika neies cauri. “Maris, ti čo – uzbek? Tadžik? Ti evropeec, deņgi u ķebja jesķ!” Bet tas jau ir cits stāsts. Šādi izskatās roku darbs, autobusa biļete, ko mums izraksta autoostā, un kas palīdzēs pamest Arāla jūras reģionu.
Nākamajā dienā jau veiksmīgi esam dienvidu pilsētā Šimkentā, kur izbaudām visus vietējās Maija parādes priekus.
Vietējie ar pompu un patiesu apbrīnu sumina savus veterānus.
Jādodas tālāk.
