Esot Dili un dzīvojoties visai krāšņu personāžu apdzīvotā hostelī pilsētas centrā, no vairākiem cilvēkiem dzirdu ieteikumus doties uz Atauro salu, sasniedzamu tepat no galvaspilsētas centra. Neskarta daba, ļoti vienkāršas sadzīves pilni ciemati, lēnām un pamazām dzemdināta tūrisma un niršanas industrija – viss skan tā, ka jāpaspēj, pirms uz turieni gāžas austrālieši un citi rietumnieki, kas meklē nākamo Bali. Ilgi jādomā nav, nākamajā rītā jau pirms astoņiem esmu ostā un vēroju cilvēkus, kas drūzmējas, gaidot ielaišanu prāmī.
Kamēr notiek šī gaidīšana, salinieku ģimenes tēvs vakariņu zupas vēl gluži dzīvās sastāvdaļas pako ar profesionālu un cietu sejas izteiksmi.
Un tad vienkārši ienes tās iekšā un piesien pie kāda spraišļa, turpat uz klāja.
Arī Austrumtimorā ir 2019. gads. Šajā nebūt ne bagātākajā pasaules valstī jau visai daudzi pasažieri ņipri glāsta viedtālruņus.
Nemaz nerunājot par kāri pēc Louis Vuitton!
Dažas stundas un četrus biļetes dolārus nabagāks, speru kāju uz otras svarīgākās valsts salas.
Vietējie krāmē ārā teju visas iespējamās preces – apgāde šeit notiek tikai ar kuģiem.
Soļoju pa pludmali cauri miesta tirgum uz savu naktsmītni. Dili hostelī no citiem ceļotājiem esmu uzzinājis vietu, kurā esot sakarīgākā palikšana, Barry's Lodge. Kādam austrālietim piederošais pasākums tiešām izskatās okei, tomēr cenas galīgi nav mugursomniekam patīkamas. Par mikroskopisku, ļoti primitīvu bungalo jānoskaita 45 dolāri. Bet nu ok, tas vismaz atrodas tieši pludmalē.
Tualetes un dušas visā Barija saimniecībā ir kopējas. Te izdodas sevi skaisti ieraudzīt Zēns ar pērļu izlietni kontekstā.
Dodos apgaitā. Miestiņu, kurā pienāk prāmis, sauc Beloi. Dzīvošana te izskatās visai vienkārša.
Pagasta padome.
Pie skolas redzams brīnišķīgs piemineklis tiem dažiem teicamniekiem, kas te ir.
Netālu no ostas nokrauta atvestu stabu krava. Tie pamazām aug zālēs, toties puikām ir kur dauzīties.
Lielāki puikas savukārt dauzās ar ugunīgiem kraviniekiem.
Beloi galvenā iela.
Nezināms nelidojošs objekts pludmalē.
Nespēju vien nopriecāties par vietējo zvejnieku 100% roku darba laivām.
Pēc karstas, ar cīņām pret odiem piesātinātas nakts pludmales bungalo, dzimst nākamās dienas plāns – pārgājiens salas iekšzemē. Domāts, darīts – pamazām raušos augšā pa telefona kartē iezīmēto, zarnu trakta shēmu atgādinošo, stipri līkumoto celiņu. Manām pūlēm ir arī skatītājas.
Divriteņu transportlīdzekļi garām rūc ļoti reti, biežāk var satapt pa kādam pretimnācējam. Šo ģimeni, piemēram – nekādu bērnu ratiņu, toties arī malciņa līdzi.
Pametot skatu atpakaļ, skati ir pasakaini. Labi saredzama arī lielā zeme.
Dažbrīd ceļš vijas cauri maziem, zaļumos faktiski nemanāmiem ciematiņiem. Arhitektūra izskatās aptuveni šādi.
Bērni spēlējas ar stikla lodītēm turpat līdzenākajā vietā – ceļa vidū.
Kad tuvojos salas otras puses krastam, kartē pamanu ciematu Arlo. Līdz tam ved ceļa atzars, pa kuru nāksies pāris kilometrus soļot arī atpakaļ – tomēr nolemju, ka tik tuvu esot, nevar laist garām iespēju apskatīties nomaļāk dzīvojošu salinieku ikdienu.
Ciemats ir tukšs kā izmiris. Tomēr, tuvojoties baznīciņai, saprotu, ka visi ir sapulcējušies tieši šeit.
Blakus baznīcai ir skolas ēka, kurā notiek ciemata apspriede. Esmu trāpījis perfektā mirklī – protams, izsaucot arī neizpratni un lielu uzmanību.
Nelielā zāle ir pilna, uz skatuves kāds vecāks vīrs kaut ko mundri dudina mikrofonā. Cik sapratu, tiek spriests par līdzekļu vākšanu baznīcas remontam. Svarīgs jautājums nelielā austrumtimoriešu komūnā.
Apskatos ciematu. Nopērku no kādas vietējās tantes arī ūdens krājumu papildinājumu, kas tiek iznests no mājas, jo nekādu veikalu tā arī neieraugu. No sākuma prasīto divu dolāru vietā, viņa gan sakautrējas un paņem parasto, divreiz mazāko cenu. Te vēl īsti nemāk no ārzemniekiem dīrāt finansiālās ādas.
Džungļi un jauni vīrieši ar mačetēm vienmēr ir atraktīvs un iedvesmojošs skats. Nē.
Kad soļoju atpakaļ uz lielo ceļu, redzu nepatīkamas pārmaiņas, kas ejot uz Arlo vēl nebija. Kāds ir aizdedzinājis kūlu un tā deg ar nežēlīgu spēku un ātrumu. Kādā brīdī pat šķiet, ka man tiks nogriezts atpakaļceļš, nākas paskriet. Šķērmi metas uz šo skatoties, bet šādam uguns apjomam neko nevaru padarīt. Apkārt nemanu ne dedzinātāju, ne arī citus cilvēkus.
Ugunsgrēkam paliekot aiz muguras, ceļš skaisti lokas tālāk, atklājot megaskatus uz jūru salas pretējā krastā.
Pie nākamā ciemata, Ilidua Douro, pirmās mājas notiek bizīšu siešanas procedūra.
Ciemata vienīgā iela vairāk izskatās pēc terašu dārza dobēm.
Kad pa to uzraušos pašā augšā ieraugu baznīciņu un ēnainu laukumu. Piesēžu atvilkt elpu, taču drīz vien no tuvīnās mājas atnāk pāris sievietes un ļoti vienkāršotā angļu valodā aicina mani ciemos uz kafiju.
Piesēžu terasītē ar fantastisku skatu uz karstajā dienasvidus dūmakā pazūdošo jūru. Te sasēdusi visa angliski runājošās meitenes ģimene – nedaudz neveikli komunicējam caur manu tulci. Uzreiz saprotu, ka te kaut kas nav labi – vidū uz matrača guļ saguruša paskata, izdēdējis kungs – sievietes atgaiņā no viņa pa kādai mušai un acīmredzami tur rūpi. Izrādās, šis ir ciemata mācītājs, kas sasirdzis ar kādu gremošanas trakta slimību, vests pie vietējiem ārstiem, tas nav palīdzējis. Iespējas ārstēties Dili, cik saprotu, nav. Tā nu viņš te guļ un gaida situācijas atrisinājumu, lai kurā virzienā tas nu būtu. Saprotu, ka īsti nevaru palīdzēt – zāles un nauda ir somā salas otrā pusē un pāris līdzi esošos dolārus dot šķiet neērti un nevietā. Arī manas ceļojuma tabletes šim vīram diez vai palīdzētu. Drīz vien arī mūsu strupās sarunas izsīkst un jūtu, ka pienācis laiks atvadīties. Novēlu izveseļošanos un ar ne pārāk gaišu sajūtu dodos tālāk.
Augstākajās salas vietās vietām izskatās gluži kā Islandē.
Arī vietējie zirnekļi atgādina vikingu kara dievu maskas. Krāsainākā, dienvidu versijā, protams.
Pēc dažu stundu gājiena esmu atpakaļ savā salas pusē. Pavēroju laivas grebšanas procesu.
Pludmales karalieni.
Ā, nē. pludmales karaliene tomēr ir šeit, valšķīgi vaļojas laivā. Drošā attālumā no krasta, lai nebūtu jāravē dārzs, visticamāk.
Kādā zvejnieku būdu pagalmā dzīvo no tīkliem saveidotā krātiņā iesprostots ērglis.
Zvejnieku te vispār ir daudz.
Pablandos pa kārtējā ciemata ieliņām.
Vietējie ir superdraudzīgi un ar šo attieksmi mēdz patrāpīties arī izcilās fotokompozīcijās.
Dzeramais ūdens pie mājām tiek klasiski glabāts lielos bačokos.
Glezna, nu!
Pat ja dzīvo vienkārši, vēlmi pēc skaistā neviens nav atcēlis.
Diendusa turpat pagalmā.
Pamazām tuvojos savam šīrīta izejas punktam. Skati uz jūru visapkārt vienkārši grandiozi.
Kādai koku sugai labpatīk augt precīzi sālsūdenī.
Mājputni, kas pamazām kļūst par jūrputniem.
Augstākā klase!
Sabiedriskais transports. Gaismas nevajag – ceļu žilbina plats smaids.
Esot atpakaļ Beloi, pamanu interesantu vietējo paņēmienu mantu nešanai – grozā, kura striķis turas, aplikts ap pieri.
Ciematā iet vaļā tirgus. Dabūjams fastfišs.
Ieroči.
Krelles no kaut kā zelējama.
Dzīvi radījumi.
Kaltēti radījumi.
Nesaprotami radījumi, samēkšķēti lielās pikās.
Un fantastiskākais – salāti pa tiešo no jūras!
Diemžēl valodas barjeras dēļ īsti nesapratu, vai tiešām no šīm jūraszālēm tiek taisītas zupas un virumi.
Šodien jātiek atpakaļ uz Dili. Neko ļaunu nenojausdams, katram gadījumam tomēr nolemju aiziet nopirkt biļeti bišķi laicīgāk. Esmu šokā – ostas kase ir aplipusi ar trokšņainu cilvēku pūli!
Pēc brīža saprotu, ka eiropieša pieklājība ir jāatmet, jo kaut kāda rindas kārtība te vienkārši neeksistē. Ar spēku izspraucos līdz vienam no diviem logiem, pa kuriem paveras šāda aina – vairāki cilvēki šortos sēž pie galdiņa, nokrauta ar dolāriem. Ik pa brīdim kāds, kurš ir izlauzies līdz lodziņam, ar izstieptu roku mēģina iedot viņiem arī savējos. Ja tas izdodas, pēc kāda brīža tiek izrakstīta biļete. Nu neko – iestiepjos līdz maksimumam tālu iekšā šajā telpā un vicinu savu banknoti.
Izrādās, vajadzīgs arī identifikācijas dokuments. Pa rokai gadās vadītāja apliecība, kuras dēļ biļetē tikpat brīnišķīgi arī tieku nosaukts – misters Vaditaja A.
Pati nokļūšana prāmī visai spēcīgi atgādina masveidīgu, nepacietīgu trīšanos Noasa šķirsta priekšā. Arī draudīgie lietus mākoņi jau sabiezē.
Lēnām stumjamies – pūlis ir gan priekšā, gan aizmugurē. Biļešu kontrole notiek visai nosacīti, mola vidū aiz šāda nožogojuma.
Un tad sākas vēl jautrākas lietas – stumšanās pa šaurajām prāmja trepēm.
Cilvēki brīžiem kāpj burtiski pāri galvām.
Saprotu, ka šajā pārbāztajā prāmī noteikti negribu atrasties iekštelpās. Tieku uz augšējā klāja un ir skaidrs, ka viss ceļš būs jāstāv kājās – visas pamatnes ir noklātas ar cilvēkiem.
Arvien klāt nākošie mēģina atrast savu palikšanas punktu.
Tomēr pēc kāda brīža visi ir daudzmaz nobāzējušies. Ir la-la-la-laaaiks atslābt uz izbaudīt šo pāris stundu drūzmējienu atpakaļ uz galvaspilsētu!
Nākamreiz – odiseja ar sabiedrisko transportu pa zobu izturību pārbaudošām ceļa bedrēm uz valsts otru lielāko pilsētu.