Ko darīt, ja valsts galvaspilsēta apskatīta, galvenā paradīzes sala iečekota un kaut kur vietējos kalnos arī no rollera ir sirsnīgi nokrists? Pareizi – lai brūcēm dzīstot, nekvernētu hostelī, ir jādodas uz autoostu, lai uz vienu diennnakti nomainītu dekorācijas un iepazītos ar vēl kādu jaunu vietu. Kartē ieraugu garšīga paskata nosaukumu Baucau. Izrādās tā ir otra lielākā pilsēta valstī. Der.
Ceļš sākas neparasti. Vispirms autoostā ir jāiztur iekšārāvēju psiholoģiskais terors – katrs ar glaimiem vai draudiem mani grib dabūt tieši savā transportlīdzeklī, tieku raustīts pat fiziski. Laimīgā kārtā zināma pieredze komunikācijā ar šādiem promo ļaudīm ir, drīz vien viņi nomierinās. Atliek saprast, kurš autobuss vajadzīgajā virzienā ir pilnākais un attiecīgi izbraukšanai gatavākais – pēc brīža tāds atrodas. Sarunāju stratēģisku vietu priekšā pie loga, kas izsauc neticamu pabīdīties spiestās blakussēdētājas tantes dusmu lēkmi – kas savukārt sasmīdina visus pārējos pasažierus. Paralēli rit arī pēdējie sagatavošanās darbi – mūsu buss tiek apkabināts ar paunām, kastēm un sīkāka kalibra transportlīdzekļiem. Kruīzēšu kā haizivs ar pielipējzivīm pie pakaļas.
Arī salonā nebūs garlaicīgi, iepazīstos ne tikai ar pūķa stadijā esošo tanti, bet arī vietējo Aijo Benesu.
Gāžam. Šo var teikt teju burtiski, jo ceļš ir ļoti līganizējošs – autobuss zvārstās pa neskaitāmām bedrēm un ieplakām. Tas gan netraucē čupiņām pasažieru vizināties arī uz rūcekļu jumtiem.
Izskatās, ka jebkura pārvietošanās tiek izmantota maksimāli lietderīgi.
Dažos posmos ceļi pamazām tiek uzfrišināti, tomēr pārsvarā diemžēl sanāk baudīt traģēdiju.
Tomēr progress valstī ienāk, kur liksies. Saules paneļi pāris vietās jau dūšīgi darbojas.
Top arī kas lielāks par saules paneļiem.
Un jau ir tapis. Šis varētu būt saistīts ar valsts galveno derīgo izrakteni, par kuru bijuši lieli vēsturiski strīdi un teju diplomātiskais karš ar Austrāliju.
Ceļš vijas gar pašu jūras krastu. Bēguma laikā šis tropiskais līcis gan īsti neizskatās pēc savas eksporta versijas no pastkartēm.
Mājokļi mēdz būt ļoti pieticīgi. Ceru, ka zvejnieku ģimenes sezonas apmetne, tomēr šo pieņēmumu pārbaudīt nesanāca laiks.
ZIvju rūpals gan te tiešām notiek. Kādā brīdī autobusu apdzen šāds fotogēnisks trio. Vadītājs to ieraugot, sāk sirsnīgi taurēt.
Loms tiek pie jauna īpašnieka un..
bez jebkādām šaubām ar kādu niedres lapu tiek piesiets pie logu tīrītāja slotiņām. Kad esam galapunktā, puse šo zivju paklusām ir aizpeldējušas kādā dziļākā ceļa bedrē, par ko šoferis ārkārtīgi pārdzīvo.
Šosejas malā kādā vietā uzrodas šādi veidojumi ar austrumtimoriešu tradicionālo jumtu apveidiem. Šķiet, ka šis ir tāds kā tirgus paviljonu un atpūtas vietu krustojums.
Skaistumtimora.
Jo tālāk no galvaspilsētas, jo autentiskāka arhitektūra.
Opā. Arī krokorisks!
Sāls rūpniecība.
Lopkopība. Izskatās, ka lopiņi te tīri labi sevi kopj paši.
Daži ciemati ir šādi, pavisam primitīvi, savukārt dažos ir tīri saturīgas mūra mājas. Bagātais tētis, nabagais tētis?
Joprojām īpaši neesam ieskrējušies.
Portugāļu mantojums.
Interesanta vietējā nianse – ceļu darbi tiek norobežoti ar šādām, krāsainām lentēm, radot tādu kā bērnu ballītes atmosfēru. Izskatījās, ka daži strādnieki šo vietu tieši tik relaksēti arī uztver.
Beidzot! Bakau mūs sagaida ar paceltu šķēpu.
Autobusu māksla te tiek uztverta nopietni. Eksluzivitātes līmenis ir tieši proporcionāls vējstikla necaurskatāmības procentam.
Tirgus sieviņa autoostas apkaimē.
Kāzas tiešām bijušas jaudīgas.
Zupas saimnieks, kā arī pārējās sastāvdaļas.
Pilsētas centrs ir neliels, ar dienasvidū izmirušām ielām un dažām koloniālā laika ēkām tajā.
Tipiskais jumts dod paēnu baznīcā gājējiem.
Divu ēku starpēnā no saules slēpjas arī cigarešu pārdevējs.
Lūdzu, nedariet to.
Če un Real Madrid fana darbavieta.
Palieku viesnīcā, no kuras balkona paveras visnotaļ episks skats uz tālu lejā esošo līci. Bakau izvietojusies tādā kā kalna nogāzē, līdz ar ko te nav deficīts ne reljefam, ne skati iespaidīgiem skatiem.
Nu, ko es teicu? Labrīt!
Teju pats pilsētas centrs!
Ceļš ir garš, kādas piecas sešas stundas – līdz ar ko nākamajā dienā stipri ilgi nekavējos un atkal dodos uz visai kolorīto autoostu.
Laukuma malās sasēduši dažādi lauku labumu tirgotāji.
No šejienes var aizvizināties ne tikai ar busiņu.
Priecīgs garāmgājējs.
Pasažieri tiek pievilināti ar dažādiem paņēmieniem.
Labi, ka ne visi tekoši saprot angļu valodu.
Māsa.
Pilsētas un lauki Austrumtimorā nav pārāk piedrazoti. Šķiet, ka šis Bakau autoostas kakts visā brauciena laikā bija visekstrēmākais šajā jomā novērotais.
Brīdis, kad uzturi savu kaislību uz Parīzi, Eifeļa torņus būvējot pat no turpat pa rokai esošajām reņģēm.
Ievelku elpu un esmu gatavs atpakaļceļam. Viegli nebūs.
Ceļu stāvoklis kopš vakardienas diemžēl nav mainījies.
Toties lauki vietām ir patiesi gleznieciski.
Interesants objekts kāda ciemata centrālajā laukumā.
Starp citu – esmu speciāli atkal izcīnījis priekšējo sēdekli, lai varētu maksimāli daudz pamanīt un apskatīt.
Tomēr, kā saka Austrumtimorā: redzēt ceļu – always sweet.
Jo tuvāk Dili, jo vairāk dzīvības. Ķīnieši, protams, arī šeit jau sen ir iebāzuši kāju.
Populārākā indonēziešu alus Bintang rūpnīca un jumts kā nodeva vietējām tradīcijām.
Drošība te nav pirmajā vietā.
Pēdējā kalnu grēda pirms galvaspilsētas un atskats tikko nobrauktā ceļa virzienā.
Dili viss ir pa vecam.
Gan tārpiņš uz paneļa, gan lērums apaļu spogulīšu teju katrā pilsētas mikriņā.
Nēšu nesēji joprojām dodas savās gaitās.
Un, ik pa brīdim, protams, šīs formas.
Valstij atvēlētais laiks iet uz beigām. Brūces ir apkaltušas, esmu gatavs izciest vēl vienu odisejai pielīdzināmu braucienu – uz Timoras salas indonēziešu pusi, pilsētu Kupangu. Četrsimt kilometri – izbraucam astoņos no rīta, galā esam pēc četrpadsmit stundām. Pa ceļam ir, ko pavērot.
Pēdējais, kas paliek atmiņā, pirms esam sasnieguši robežu – ļoti mierīgi radiņi turpat kādas austrumtimoriešu ģimenes mājas pagalmā.
Indonēzijā tieku iekšā, jo esmu tālredzīgi noviltojis tālākceļa aviobiļeti ārā no valsts – bez tās šajā robežpunktā mani neielaistu. Uzreiz jūtami labāki ceļi, augstāks dzīves līmenis un ierastā pārapdzīvotība. Tomēr šajā kontrastā kaut kā pietrūkst, tikai pēc kāda laika aptuveni apjaušu, kas. Tā jaunas valsts pozitīvā naivuma un atvērtības, ar ko tā uztver pagaidām mazskaitlīgos ārzemju viesus. Joprojām autentiska, mazapmeklēta un īsta. Ja esiet tajā galā – nepalaidiet garām. Kas zin, cik ilgi vēl tā būs.
