Gadījās valstiska mēroga darīšanas Dubajā. Tā kā neesmu lielākais šīs vietas fans, nolēmu paskatīties, ko vēl varētu pieķert klāt no Persijas līča reģiona, lai gūtu par to pilnīgāku priekšstatu. Un nonācu stundas ar astīti lidojuma attālumā esošajā Bahreinā. Salīdzinot ar Emirātiem, Kataru, Saūda Arābiju un Kuveitu naftas dolārs nešķind tik dzidri – bahreiniešiem atradnes ir daudz švakākas un viņi tiek uzskatīti par pirmo pēcnaftas ekonomiku Persijas līcī. Laicīgi sākts investēt citās nozarēs – gan finanšu sektorā, gan tūrismā. Laižoties lejup pirmais iespaids, kā par tūrisma pērli gan īsti nerodas.
Man neticami noveicas. Pakalpojumā Couchsurfing, kā ierasts, no vietējiem ievācu informāciju par tikpat vietējiem apstākļiem, un kāds amerikānis, Raiens, mani laipni ielūdz palikt viņa dzīvoklī. Viņš izrādās neticami interesants cilvēks – strādā ASV armijas bāzē, un ir.. iznīcinātāja pilots. Attiecīgi – gana labi pārzina arī aktuālos politiskos notikumus, tā ka parunāt ir par ko. Tēvocis Sems naudu nežēlo vispār un Raienam galvaspilsētas Manamas centrā vienam pašam īrē milzīgu dzīvokli ar trim guļamistabām. Kur viņš, garlaicības mākts, arī sācis uzņemt kaučsērferus. Vienīgā nelaime – šajā periodā Raienam iekritušas nakts maiņas, mājās viņš ierodas no rīta, sarkanām acīm. Un kļūst runājams tikai pēcpusdienā, pēc dažu stundu miega. Bail domāt, ko viņš tajā bāzē tur dara. Daudz nestāsta.
Kamēr Raiens guļ, eju pastaigāties. Bahreina ir karaliste un par tādu tika pasludināta tikai 2002. gadā. Kā jau valstij, kuru viena elites ģimene, Al Kalifi, vada kopš 1783. gada, pienākas – portretu ar vadoņiem ir gan daudz. Šādi redzami pie skolas.
Bahreina ilgus gadus bija britu protektorāts un neatkarību ieguva 1971. gadā. Angļu valodas ietekme šeit ir gana spēcīga, to labi var redzēt objektīvākajā vietējās valodas katalizatorā – ielas sludinājumos. Protams, tā palīdz sazināties arī ar pusi valsts iedzīvotāju, kas ir viesstrādnieki no Dienvidāzijas.
Arhitektūra te mēdz būt bez kompleksiem. Debesskrāpis – Kolizejs.
Lai gan ir februāris, dienas vidū cepina pamatīgi. Satiksmes regulētāja dzīvību glābjoša saulessargbūdiņa.
Raiens man parāda karti, kurā ar sarkanu atzīmēti rajoni, kuros ASV militārpersonas nedrīkst doties. Pirmām kārtām – tie ir šiītu apdzīvotie. 2011. gadā te bija savs Arābu Pavasaris, kurā šiītu mazākums protestēja pret valdošo sunnītu pieeju lietām. Tas tika apspiests, un valdība tiek vainota arestos, spīdzināšanā un cilvēku pazušanā. Man nekad nav bijis īsti skaidrs, kā var būt tāds naids musulmaņu pasaules iekšienē, tāpēc, protams, dodos turp. Netālu no ieejas rajonā pamanu jocīgu apli no..mēsliem? Helihopterlaukums mušām, vai aizsargaplis no ļaunā sunnīta?
Pie ieejas plīvo biedējošs, melns karogs. Šķiet, perimetrā nemanu neko bīstamu, bet līdzība ar ISIS karogu adrenalīna sajūtu dod netraucēti.
Viss te izskatās daudz noskretušāks, sienas ir noklātas ar biezu grafiti slāni.
Soļo, un domā – kas sagaidīs aiz līkuma?
Un – tur sagaida šiīti ar baltu zirgu un ēzelīti!
Pēkšņi apkārt saradās cilvēki. Sarunāties neiespējami, bet visi draudzīgi.
Uzraksti tiek nemitīgi aizkrāsoti, bet domu var saprast.
Ir arī stencili, un lērums plakātu, kuros redzami cilvēki. Pieļauju, ka upuri.
Cilvēku vispār te ir maz un ielās valda neliels bardaciņš.
Tiklīdz izeju atpakaļ uz galvenās ielas, sajūta ir kā citā pasaulē. Izklāšanai sagatavots zāliens. Man aiz muguras ir neapbūvēts, piegružots laukums. Ceļa malā esošā policijas ekipāža mani pasauc pie mašīnas un smaidot palūdz to nefotografēt.
Nešiītu rajons izskatās plaukstošs.
Viena no slavenākajām Bahreinas celtnēm. Ja ieskatās, starp trijstūriem ir vēja ģeneratoru lāpstiņas. Iedomājos, kā ir tiem biroja darbiniekiem, kad aiz loga nepārtraukti griežas milzīgs propellers.
Paklāju veikals sajūsmina ar detaļām.
Hamburgeri un emīri.
Ticu, ka automašīnās gaiss ir kondicionēts, bet vienalga grūti sagremot arābu vēlmi sēdēt ar plēvi klātos sēdekļos.
Islams nav sevišķi stingrs, redzami žurnāli un kinoafišas ar sievietēm. Daudzas no tām, gan ir indietes – auditorijas te pietiek.
Cilvēka alkatībai nav robežu. Vīrietim nepietiek barojamu baložu! Nepievēršot uzmanību simtiem pie kājām, viņš cenšas nodabūt no jumta sev vēl!
Tā te arī rit dzīve, starp blīvu blokmāju apbūvi.
Žests.
Kamēr indieši strādā, pamatiedzīvotāji zelē ūdenspīpi.
Dzeramā ūdens piegāde. Pa pilsētu braukā arī tādas pašas cisternas ar uzrakstu "nedzeramais ūdens".
Šajā klimatā – ļoti vērtīgs resurss.
Atšķirībā no Eiropas, vietējo masāžu salonu skatlogu reklāmbildēs redzami tikai tīksmīgi vīrieši.
Divi viesstrādnieki domā ārpus kastes un spēlē badmintonu pāri mūra sētai.
ISIS kafejnīca!
Vakarā ar Raienu apmeklējam tā saukto Amerikāņu Aleju. Šī ir ieliņa, kurā ir visas iedomājamās fāstfūda ķēžu pārstāvniecības, auto nomas, kafijotavas un bāri – viss mērķēts karabāzes iemītnieku auditorijai. Nonākot vietējā bārā vispār aizmirsti, ka esi musulmaņu valstī. Alkohols ir brīvā pārdošanā un meitenes nav stipri apģērbtas. Raiens satiek kādu armijas kolēģi, un kādu brīdi aprunājas. Pēc tam stāsta, ka it kā starp citu esot apsprieduši, cik mērķus ISIS teritorijā Sīrijā šis džeks šodien esot uzlidojumā iznīcinājis. Esot bijusi laba diena, daudz. To dzirdot, skatos uz šiem abiem mana vecuma čaļiem ar aliņiem rokās, un man ir ļoti, ļoti sirreāla sajūta.
Nākamajā dienā mums pievienojas vēl viens kaučsērferis, ļoti relaksēts grieķis. Ar īrētu mašīnu dodamies aplūkot pārējo valsti. Piu, policija.
Manamas priekšpilsēta.
Neliela smilšu brīze.
Ainava ir izdegusi un neizteiksmīga.
Trauki resursiem.
Jo tālāk uz dienvidiem, jo ēku kļūst mazāk, un skati – apokaliptiskāki.
Vairums valsts iedzīvotāju saspiesti ziemeļos. Viņus var saprast, šajā tuksnesīgajā salas vidienē dzīvot būtu.. interesanti.
Alumīnija rūpnīca, viena no lielākajām pasaulē. Visi autostāvvietu laukumi ir segti.
Labi domātajā reklāmas plakātā, kas pauž ziņu par izmešu samazināšanu, diemžēl var saskatīt tikai tekstu "KOPĀ MĒS VARAM SASNIEGT NULLI".
Neliela pilsētiņa, Askara un tās tipveida mājas.
Tradicionālais tērps mēdz pievilt.
Te aktuāla zvejniecības nozare.
Jūrā šūpojas neskaitāmas laiviņas.
Aplūkoju konteineru, kas izgaismots kā stadions.
Apēdam speķainas sviestmaizes viesstrādnieku ēstūzī. Vietējie ir kā traki uz saldinātiem dzērieniem.
Indiešu mode. Ausu sildītājs teju četrdesmit grādos.
Turpat ostmalā ļoti darbīga filipīniete pērk no kautrīgiem zvejniekiem tikko atvestu jūrasmošķu porciju.
Un tad, braucot tālāk uz dienvidiem, sāka parādīties šis.
Sākumā domāju – bēgļu nometnes.
Bet izrādījās – šīs putekļainās, vēja pluinītās teltis izdedzinātajā tuksnesī ir vieta, kur bahreinieši brauc atpūsties un pavadīt brīvdienas! Ņemot vērā, ka mazajā saliņā ir tikai mazliet mazāk iedzīvotāju kā Latvijā – šādu telšu pilsētiņu ir ļoti, ļoti daudz. Citur jau nav kur īsti doties.
Iežogotajās teritorijās ir grils, galdi, un pašas teltis iekšpusē izskatoties daudz, daudz karaliskāk, kā no malas. Diemžēl neizdevās nevienā iekļūt.
Apskatām arī svarīgu tūrisma objektu – Dzīvības Koku. Tas ir vienīgais koks apvidū, ir apmēram 400 gadus vecs, un gadā to atbrauc apskatīties... piecdesmit tūkstoši cilvēku!
Varētu pat teikt, ka fakts, ka šis koks ir dzīvs, tiešām ir brīnums. Lietus te līst ļoti reti, un šī suga, Prosopis cineraria, ir ar vienu no dziļākajām augu sakņu sistēmām pasaulē.
Ja koks atstiepsies, tad nevis sausuma, bet cilvēku stulbuma dēļ – no vienas vietas tas klāts ar uzrakstiem un iegrebumiem.
Bahreiniešu vabole uz grieķu rokas.
Tepat arī apskatāmi naftas pumpji no antikvariāta.
Čērčils, īsta britu manta.
Nonākam pašos salas dienvidos. Te vairs īsti nav nekā.
Mērķis apskatīties Bahreinas atbildi Dubajas palmu salām izgāžas – priekšā ir barjera un apsargs elitārajā dzīvojamajā rajonā neielaiž. Nu, vismaz Google.
Laiks doties atpakaļ, pa vēja smilšukasti.
Pats labākais, dzīvojot naftas piesātinātā reģionā – degvielas cenas. Pilna bāka – € 7,22. Cena litrā tobrīd – € 0,23.
Vēl pēdējais skats uz Manamu no Raiena mājas jumta, un laiks doties uz lidostu – lai dotos apciemot cilvēkus, kas peldas naftas dolāros kādā citā, krietni dzirdētākā vietā – Kuveitā.
