Jau ceļš uz Azerbaidžānu parāda, ka dodos uz interesantu reģionu. Minskas lidostā nakts vidū pāris stundas gaidu tranzīta zālē, kurā ir tikai divu reisu pasažieri – uz Baku un Tbilisi. Nospiedošs vairākums ir tumši vīrieši melnās ādas jakās, kas nemitīgi lien tualetēs nelegāli smēķēt un nemitīgi no turienes tiek patriekti skaļas baltkrievu apkopējas dusmu izvirdumos. Ieejot atklājas baisa aina – viss kas var tikt aizdambēts, arī ir aizdambēts ar cigarešu izsmēķiem, arī visi iespējamie pisuāri. Bet kungi ir draudzīgi, kafejnīcā galdiņa kaimiņi svarīgi ar mani sarokojas un iepazīstas. Arī lidmašīnā pagulēt neizdodas. Vīriņš, gluži kā no filmas "Kaukāza gūstekne", nemitīgi mani izvaicā par visu. Piemēram – vai no Rīgas uz Parīzi var aizbraukt ar vilcienu, cik es samaksāju par lidmašīnas biļeti, ko es ēdu vakariņās, utt. To, ka esmu no pavisam citas kultūras, apjaušu brīdī, kad viņš, dodoties uz tualeti, savu kaukāzieša kepku gluži vienkārši uzkar man uz ceļgala un aiziet. Jūtos atvieglots, kad Baku lidostā mani sagaida vietējais paziņa, ļaujot izbēgt no leģendu apmaiņām ar taksistiem.
Izgulējies, nākamajā dienā dodos aplūkot pilsētu. Ir pāris dienas pirms jaunā gada, krastmalā, gar kuru iet galvenais pastaigu bulvāris, ir salikti desmitiem egles izstrādājumu, ar pie katras dežūrējošu Boniju un Klaidu – naudas izspiedējiem no bildēties kārajiem azeriem. Aiz tiem redzami siltumbūri krastmalas kaktusiem, lai ziemā neapsaldējas.
Cik egļu konusu, tik darboņu. Azerbaidžāņiem iekšējā vajadzība fotografēties ar salatēvu ir milzīga.
Katra egle izrādās arī štābiņš.
Naftas dolārs dod iespēju būvēties. Pilsētas centrā ir daudz svaigu celtņu. Nereti samērā bezkompleksainas, piemēram – Normana Fostera projektētā, slavenā Londonas "gurķa" augšas kopija, kā tirdzniecības centra fragments.
Ja arābu valstīs telekomunikāciju štruntiem būvē mākslīgās palmas, lai tos maskētu, tad šeit skrūvē pie īstajām.
Vadonis sveic Zelta laikmetu.
Centrālajā gājēju ielā redzams akurāts bruģis un tāds pats apavu tīrītāja birojs.
Uzmanību remontdarbiem uz ielas pievērš ar smaidu izraisošu paņēmienu. Strādnieki var nevilkt ne vesti, ne ķiveri attiecīgi.
Interesanti suvenīri.
Pilsētas centrā ir divas pilnīgi paralēlas realitātes. Rajoni, ko ir skāris naftas dolārs, un tie, kas vēl tikai gaida pieskārienu. Vienos ir dārgi veikali, restaurētas mājas, smuks ielu segums un pārējā glazūra. Citos, mazliet tālāk no jūras, pāris kvartālu attālumā, valda pilnīgs sabrukums un pēcpadomju nabadzība. Joprojām ir aktuāli zagt metāla aku vākus, piemēram.
No fotoviedokļa vecie kvartāli, protams, ir daudz interesantāki.
Pīppauze iekšpagalmā. Knaģu virtene!
Augļu paviljons.
Antikvariāts ar ideoloģisku nokrāsu.
Centrālajā universālveikalā Pūķa gada un Salaveča tēmas uz ieejas stikla durvīm tapušas ar guašu, vai tamlīdzīgi.
Nonāku Baku vecpilsētā.
Tā kā tūristu ir maz, šis rajons dzīvo savu autentisko dzīvi. Mazu ieliņu mudžeklis, augstas sienas, dažviet puspavērtas durvis, pa kurām var mazliet ieskatīties vietējās reālijās.
Nekas nav uzfrišināts ārzemnieka acij.
Sižeti sāk rasties paši no sevis.
Diez, kāds bija tas brīdis, kad tika izdomāts mest mieru? "Džeki, bet to pagalmu tak tāpat neviens neredzēs!", piemēram?
Izmaldoties no ieliņām un nonākot pie aizsargmūra tomēr var attapties mūsu gadsimtā. Tālumā redzami Flame Towers, Baku jauno laiku firmas zīme.
Tepat pie mūra ir tā ieliņa, kur tika filmēts leģendārais skats no filmas "Briljanta roka" – Upal, ačnulsa, gips. Un atkal, tūrisma potenciāls netiek izmantots nemaz – par šo faktu neliecina nekas.
Vienīgā tūristiskā vieta, ko pamanu, ir pie tā saucamā Jaunavas torņa (no kura, protams, viduslaikos ir lekusi jaunava), bet arī te redz pārsvarā tikai vietējos. Nafta ļauj režīmam iztikt bez tūristiem, vīzu dabūt ir samērā liels čakars.
Jaunavas torņa augšā viss notiek. Var labi redzēt, kāda ir iecienītākā krāsa Kaukāzā.
Vietējie te dodas palūkoties uz pilsētu no augšas.
Tepat ir jūras piekraste. Man stāsta par plānu tikt vaļā no milzīgajiem sastrēgumiem centrā, uzbūvējot milzu tiltu pāri līča ielokam. Neesmu drošs, vai sastrēgumi nepārvietotos uz turieni.
Paklāju vēdinātava / tirgotava.
Bargs policists sirsnīgā pozā.
Centra realitāte. Mazas vienvirziena ieliņas, kurās stāv nebeidzami sastrēgumi. Vēsturiskas ēkas, kuras netiek sargātas un bez žēlastības jauktas nost, un to vietā – strauji paceļošies daudzstāveņu kvartāli, tādi kā labajā pusē.
Viss tiks nošķūrēts.
Pat šīs skaistās ēkas. Daudzstāvenes ir izdevīgākas, un par kultūras pieminekļiem te neviens neņaud.
Jāizbrauc no pilsētas. Jūrā redzamas mistiskas, ar naftas industriju saistītas konstrukcijas. Pludmales mūsu izpratnē neredzu.
Vide izskatās diezgan apokaliptiski.
Esmu izlasījis, ka Baku pievārtē ir unikāli dabas objekti – dubļu vulkāni, ko noteikti vajag apskatīt. Vēl unikālāk ir tas, ka vietējie par to neko nezin, ne mani paziņas no couchsurfing, ne taksists. Tas ir tā, kā būtu, ja Rīgā nezinātu par Gūtmaņalas eksistenci. Prasām pareizo virzienu katram cilvēkam pa ceļam.
Dubļu vulkāni nav lieli, bet ir iespaidīgi. Klajā laukā paceļas konusi, kas nemitīgi izšļāc šķidrus dubļus. Sajūta ir jocīga, nav bieži, kad tik skaidri vari apjaust, ka zem kājām atrodas milzīgs, dzīvs, nesaprotams organisms. Un ka tu esi nekas cits, kā mikrobs uz arbūza.
Buļ, buļ. Protams, esam šeit vieni. Ir arī zīmes, kas aizliedz, vai brīdina netuvoties.
Manu azeru draugu telefoni uzblīst no simtiem fotogrāfiju.
Tepat ir arī seismisks dīķis, kurā virmo ūdens. Liekas, ka tūlīt kaut kas te varētu eksplodēt. Redzams, ka kāds radījums ir izlīdis, un ielīdis atpakaļ.
Nezinu, kas ir šķidruma sastāvā, bet stiprs vējš pūš uz šiem dīvainajiem burbuļiem, bet tie tikai plandās un nepārsprāgst.
Arī no šejienes var vērot jocīgas konstrukcijas netālajā Kaspijas jūrā.
Pilnīgi cita realitāte. Buļ.
Dzimst vēl viens vulkāniņš.
Atpakaļceļā vēroju Baku apkārtnes ainavas. Realitāte prom no centrālo ielu glazūras.
Ciemats. Daļa ķieģeļu noteikti būs paredzēta mūra celtniecībai, kas ir svarīga saimniecības sastāvdaļa.
Villa.
Samērā daudziem autovadītājiem ļoti patīk izdaiļot savas mašīnas ar jaunā gada ciparu.
Atpakaļ Baku. Rajons centrā, kas, visticamāk, drīz tiks nojaukts. Jaunās daudzstāvenes jau uzglūn.
Ieliņas te ir šauras, sastrēgumu pilnas, cilvēki parkojas izmisīgi.
Vietējais PVD mierīgi pieļauj kioskā tirgot burkas ar nenosakāmiem labumiem no lauku pagraba.
Jautājums, vai te vispār ir PVD.
Un jaunā pilsētas daļa.
Karoga kāts fūres biezumā.
Izrādās arī azeri mēdz būt rudi.
Tāda izskatās Baku realitāte – vairāk nekā jebkur citur reģionā, jaunais kontrastē ar veco.
No vienas puses Kaukāza vecais šarms.
No otras puses – Kaukāza jaunā izpratne par skaistumu.
Tuvojas jaunais gads.
Tauta dodas uz galveno pastaigas vietu, Bulvāri pie jūras.
Te ir gan Soprano ģimenes cienīgi kungi (kas visticamāk, nav kaitīgāki par pensionētiem piena mašīnu šoferiem).
Gan pašapzinīga jaunā paaudze. Ar Baku viss būs kārtībā, naftas dolārs pagaidām netaisās noplakt.
Prezidents par to parūpēsies.
Pabeigsim uz priecīgas nots. Laimīgu jauno gadu!
