Bangladeša. Manas vairāku mēnešu Āzijas odisejas laikā ieplānotajā maršrutā tieši šis punkts viesa vieslielāko neziņu un pat tādu kā nelielu bažas atblāzmu – šī vieta ir krietni nost no tūrisma masu takām un viss, ko par to līdz šim bija nācies dzirdēt, nebija gluži iedrošinošs. Simtu sešdesmit trīs miljoni iedzīvotāju, kas saspiedušies tikai bišķi vairāk kā divas reizes par Latviju lielākā teritorijā. Applūstošas milzīgu upju palienes, kas nereti ar prieku ņem dalību dažādās dabas stihijās. Gana sarežģīta vēsture un diezgan spraigas attiecības ar kaimiņiem. Neprognozējami vietējie iedzīvotāji – protams, iedvesmojot sevi, tīklā atrodu pat stāstus par pūļa linča tiesām. Tomēr, par spīti visam šim, ir baigi vilinoši – nevarētu taču būt tik traki. Kā arī ļoti interesanti – kāpēc šī valsts ir ārzemnieku tik maz apmeklēta? Turpat taču blakus savām māsīcām, Indijai un Šrilankai.

Sadūšojos un kādā vēlā februāra vakarā, Kualalumpurā, kāpju lidmašīnā, kurā, protams, esmu vienīgais rietumnieks. Tā kā ielidojam nakts vidū un orientēšanās pa milzīgo Daku tumsā īsti nevilina – izdaru retu izņēmumu, palūdzu, lai no viesnīcas kāds man atbrauc pretim ar nepareizi uzrakstīta uzvārda lapiņu rokās. Trokšņainā apokalipse lidostas takšu sektorā un arī braucot pa logu redzamie skati apliecina šī nodoma prātīgumu.

Manā viesnīcā, izrādās, notiek kādas studentu organizācijas kongress. Tā reklāmas baneris iedvesmo!

Pārāk saldi negulējis, rītausmā jau trūkstos augšā, lai mēģinātu saprast, kas tad redzams pa manu krietni augstā stāvā esošo, taču aizrestoto logu. Un redzama ir astoņpadsmit miljonu liela apdzīvota vieta rīta smoga dūmakā.

Uzēdu brokastis un dodos piesardzīgā apgaitā. Pirmais, kas lec acīs – par drošību pilsētā vismaz vizuāli tiek gādāts visai pamatīgi. Bruņoti uniformētie ir sastopami teju pie katras bankas un lielāka krustojuma.

Kādā no nākamajām dienām centrā trāpos uz kāda svarīga viesa vizīti pilsētā. Tad šādi armijnieki noklāj visas iespējamās ejas un uzejas visā pilsētā. Sajūta ne pārāk.

Velorikšas un paburzīti autobusi ir galvenie transportlīdzekļi. Pārkings izskatās iespaidīgi.

Katra došanās ielās ir pārsteigumiem pilna. Te viss ir tik blīvi, ka burtiski nav paredzams, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena vai pat vienkārši velorikšas kupola. Lūk, vēsā mierā uzdarbojas dārzeņu mizotājs.

Aiz elektrības skapja paslēpies neliels veikaliņš.

Ir ko redzēt arī autoostā.

Dakas modes.

Nedaudz jāuzmanās, lai nedabūtu nelielu uzmundrinājumu no visur kārājošos elektrības vadu puses.

Pilsēta ir pilna ar dažādu mošķu apkarošanas reklāmām.

Botāniskais taksis.

Blīvajai apbūvei pa vidu gadās uziet arī nelielu, ainavisku ezeriņu. Tā vien negribas nopeldēties.

Gardumi.

Lieki piebilst, ka dažādas uzticamības pakāpes strītfūds ir sastopams uz katra stūra.

Pie mošejas – tematiskāka tirdzniecība.

Visus, kas nāk ārā no lūgšanām, tepat mēģina iežēlināt arī dzīves pabērni.

Vienvārdsakot – šopings ir visur.

Staigājot ar kameru, man, protams, tiek veltīts gana daudz uzmanības, tomēr tā nav pārmērīga vai agresīva. Cilvēki ar interesi vēro, ko dara šeit iemaldījies, tik retais ārzemnieks.

Vietām skati ir patiesi apokaliptiski.

Kā daudz kur Āzijā, arī šeit izplatīta profesija ir iekšābļāvējs – mēģina piepildīt transportu ar pasažieriem.

Neticama aina – cilvēki joprojām lasa avīzes! 

Atkritumi pilsētā nav gluži visur un ir mazāk, kā varētu likties šādai pārapdzīvotībai. Tomēr ir vietas, kur dienesti ar tiem acīmredzami netiek galā.

Ausu vaska tīrīšanas servisa meistars sniedz sesiju turpat uz trotuāra.

Kā tur bija tajā dziesmā – savienosim vadiņus?

Grāmatnīca.

Brīnoties par visu apkārt notiekošo pamazām esmu ticis līdz vecpilsētai. Te ieliņas ir šauras un apkārt notiekošā ņudzoņa izjūtama krietni vairāk.

Autobusi un mašīnas šeit nevar iebraukt, atliek tikai velorikšas.

Šķiet, ka ūdensapgāde vecajā Dakā pieklibo – bieži redzami tāpat pieklibojoši cilvēki ar ūdens nēšiem.

Uzeju arī avotu! Ūdens tiek pildīts fantastiska dizaina alumīnija traukos. Tie ērti nesami uz galvas, ir iestiprināmi nēšos un ap tievo kaklu omulīgi apķerami arī ar roku.

Maldos pa ieliņām neskaitāmu skatienu pavadīts.

Savukārt kur vien paskatos pats – apkārt dokumentālā filma.

Par filmām runājot – te kādi atbildīgi pilsoņi vai organizācija ļoti mīl cenzēt bišķi plikākus plakātus. Trauksmainajām vietām tiek uzlīmēta uzlīme ar kaut kādu intriģējošu tekstu. Varbūt kāds var palīdzēt iztulkot?

Zeltlietas turpat blakus cīņai par ūdeni – Dakas vecpilsētas tipiska realitāte.

Domā zaļi!

Uzmetu aci arī slavenajam Ahsan Manzil. Tomēr ārpuses ņudzoņa šķiet interesantāka pētīšanai, nekā salīdzinoši sterilā muzeja kompleksa iekšpuse.

Brīvdabas šuvēji, fantastika.

Sastopu arī pa kādai motorikšai, jeb izolatoram. Sajūta iekšpusē varētu būt nedaudz klaustrofobiska.

Visbeidzot izcīnos caur vecpilsētas ieliņu labirintiem un nonāku Burigangas upes promenādē. Pēc sajūtām – ne švakāk kā pasaulslavenās Varanasi krāšņais vizuālais piedāvājums.

Upes krasts nosēts gan ar lieliem pasažieru prāmjiem, gan mazākām laiviņām, kas nepārtraukti šurpu-turpu vadā pasažierus pāri upei. Laivām ir simpātisks bagāžnieks – paslēpts zem īsu dēlīšu grīdas.

Satiksme ir pamatīga.

Izmetu aplīti arī es. Lai gan brauciens nemaksā vairāk par eiro, salīdzinoši ar vietējiem no manis tiek noplēsta desmitkārtīga summa.

Tiekot pretējā krastā, pasažieri cauri atkritumiem lavierē augšup pa nogāzi.

Un tad pa šādām antīkām kāpnēm dodas uz izeju pilsētā.

Interesanti, ka galvaspilsētas centrālajā vietā par kaut kādu labiekārtošanu nav ne mazākās runas. Viss pielāgots tikai maksimāli praktiskiem loģistikas mērķiem. Pat ēkas šajā vietā ir neizteiksmīgas un klātas ar līdz šim vēl neredzētu mārketinga risinājumu – logotipu apdruku visas fasādes izmērā.

Toties velorikšas ir labiekārtotas uz goda. Sirdi plosošākie sižeti no Banglavudas filmām sastopami tieši šeit.

Velorikšai-senioram fonā redzams vietējais celtniecības stalažu risinājums. Celtnieki krīzes gadījumā droši vien varētu piepelnīties arī kā žonglieri cirkā.

Vecpilsētas tirgus rajonā ripinās ar visdažādāko preci pildīti transportrati. 

Gluži vienmuļi te nav.

Krustojumos dežūrē policija ar nūjām – gatavībā iedresēt satiksmes nebēdņus.

Asu priekšmetu asinātājs asa sižeta sižetā.

Manuālie svari.

Pārsteidzoši daudz priekšmetu tiek transportēti uz galvas – vispārējā gūzmā tas ir gluži vienkārši ērtāk.

Savukārt velorikšām tiek viss, ko vien var iedomāties transportēt.

Pat svaigas, pilošas dzīvnieku ādas tiek pārvadātas bez kādām problēmām. Kā uz šī soliņa jutīsies nākošais pasažieris, neinteresē nevienu.

Izbirusi krava momentā rada sastrēgumu.

Retumis gadās arī platākas ielas, tādās braucamajiem izmainīties ir bišķi vieglāk.

Kultūrslānis.

Prieks skatīties, kā citi strādā.

Esmu sajūsmā par vietējo bārdas oranžkrāsošanas tradīciju. Izskatās ārkārtīgi fotogēniski.

Dakas jūklī ar laiku izkristalizējas sajūta – cilvēku un attiecīgi konkurences te ir tik daudz, ka ir.. jāstrādā. Visapkārt visi tiešām traucas, kustas, ņemas un riktējas.

Cep, šmorē.

Šmorē, cep.

Tīra, berž un pucē.

Krāso un rotā.

Vaktē un uzpasē.

Tirgo un andelē.

Tirgo un andelē četratā, jo darbavietas vajag visiem.

Šuj un bišķi kautrējas.

Strīfūdē.

Labo un līmē. Starp citu, ar mārketingu arī viss kārtībā – ar gudru ziņu blakus novietots maisiņš Leather Zone kalpo arī kā uzņēmuma izkārtne.

Un, protams, tie retie, kas to var atļauties – arī atpūšas smalkā restorānā.

Šeptes pilnajās ielās nerimst līdz vēlam vakaram. Tirdzniecībā pieejamas pieres pumpiņas.

Un pat sveces ar dīvainu piebildi.

Aizvest tonnu cemeta ar velorikšu? Mierīgi.

Ja esi modīgs – noīrēt Breda Pita dubultniekvelorikšu? Mierīgi.

Bail pat domāt, cik daudz dienas laikā šie cilvēki nobrauc vai nostumj.

Atpūsties no šī haosa vajag visiem.

Vecpilsētas ieliņu mudžeklī uzeju jau otru miniezeriņu. Tas pārvērts par publisko baseinu, kurā, samaksājot simboliskas naudiņas, mazgājas vietējie. Tīrāk kā piesārņotajā upē ir noteikti.

Pēc peldes var arī uzfrišināties. Šokējoši, bet šķiet, ka te pieņemts smuki noskūt.. pilnīgi visu ģīmi.

Un tad jau laiks arī sapucēties – buktu gludinātājs neļaus samelot.

Režģitektūra.

TV šops vietējā režīmā – atraktīvs pārdevējs demonstrē dārzeņu iznīcinātājinstrumentu.

Riepu pumpētava.

Patriotu stūrītis.

Un kārtējā cenzūras paraugstunda.

Paldies Daka, mazliet jāattopas. Šai dienai iespaidu pietiks. Drīz turpinām.