Valsts galvaspilsēta – ķeksis. Mazāka pilsēta – ķeksis. Man ir teorija, ka, lai kaut nedaudz saprastu kādu vietu – jāpaņem paraugi analīzei no trim atšķirīgām vidēm. Pirmā un otrā jau ir, pietrūkst vēl trešās – galīgu lauku, mitrāju un krūmāju. Tāpēc dienu Barisalā pavadu lietderīgi – paralēli šīs trīssimttūkstošu mazpilsētas apskatei, ar pāris nejaušu sakritību rezultātā iegūtu paziņu palīdzību organizēju iekļūšanu Bangladešas sirdī – neskaitāmo sīko kanālu labirintā, kas krustām šķērsām vago tās teritoriju.
Viss izskatās cerīgi un, protams, nedaudz avantūristiski – vēl pirms rītausmas, nedaudz saldams, ar noīrētu motorikšu kratos kādus trīsdesmit kilomterus nezināmā virzienā. Tur man sarunāts satikt čali, kas par nelielām naudiņām savukārt sarunājis laivu izbraucienam pa kanāliem. Mistiskā veidā starp betona māju siluetiem šis uzimprovizētais gids arī kādā brīdī parādās. Ar savu bračku, kurš, protams, nekad dzīvē neesot braucis ar laivu pa kanāliem un ļoti vēlas piebiedroties. Lai cik aizdomīgi šis neizskatītos, mana ceļotājintuīcija noskenē situāciju – viss izskatās mierīgāk un uzticamāk, nekā aprakstot to šajā rindkopā. Braucam! Ciematā aust saule, mans īgnais rikša paliek salt, mēs savukārt dodamies uz ūdens pusi.
Raušamies laivā. Maigi izsakoties – pārāk stabila neizskatās, arī seklās grīdas dēļ. Viss kruīzs solās notikt tupus, rāpus. Burtiski.
Tā kā mums nav motora un kustība notiek ar viena aira luncināšanas palīdzību, drīz vien mūs apsteidz divas kopā sakabinātas zvejnieku laivas.
Saullēktā viss notiekošais izskatās ļoti autentiski.
No lielākā kanāla uz visām pusēm sazarojas arī mazākas attekas. Krastos redzami dažādas pakāpes uzticamības tiltiņi un nojaušami ciemati.
Automašīnu vietā noparkotas laivas.
Pagalms.
National Geographic.
Retumis krastos redzami arī iedzīvotāji, kas dodas dažādās rītausmas gaitās.
Labierīcības. Neviļus uzreiz izrāvu roku no ūdens.
Sastopamas arī vienkāršākas modifikācijas.
Bet nu tie ir dzīves sīkumi. Rīta gaismas toties dara brīnumus!
Ciematu dabisko krāsu gammā koši plastmasas trauki izskatās diezgan neiederīgi.
Idille.
Kravas laiva.
Improvizācija.
Rīta rituāli.
Kur vien skaties, viss notiek laivā!
Saule uzaust, laiks izstaipīt kājas. Piestājam kādā miestā uzēst brokastis. Tieku pie svaiga plāceņa ar olu. Viss cienasts izmaksā burtiski dažus centus un ir neticami garšīgs.
Cita kafejnīciņa / veikals.
Luksusa transportlīdzeklis.
Dodamies tālāk. Laimīgā kārtā sarunājam kādu, kas parāda ceļu.
Pirmo reizi redzu kabaču audzēšanas gaisa metodi.
Mūs atkal kāds apdzen, sasodīts.
Izrādās, šajos kanālos ir diezgan izteikts paisums un bēgums – līmeņa krišanās jau redzama uz šīm betona kāpnēm. Vēl vairāk to piedzīvosim atpakaļceļā, kad no rīta braši izbraucamajās vietās ūdens būs nokrities tik zemu, ka gandrīz vai jākāpj ārā dubļos stumt laivu.
Nākamais apskates objekts – vietējās pilsdrupas.
Tas ir kāds džungļos ieaudzis koloniālais forts, ko izložņājam, riskējot kuru katru brīdi caur grīdas paliekām ievelties kādā caurumā. Kā apgalvo vietējie – varasiestādes nedarot neko šādu vēstures liecību saglabāšanai, tāpēc drīz vien šis pasākums varētu sabrukt pavisam.
Vismaz koki cenšas.
Peldam tālāk. Ciemats iztaisās pakaļ Venēcijai.
Rīta rituāli. Mani ceļabiedri jūtami nervozē, kad paceļu kameru kādas sievietes virzienā. Saka, ka varot sadusmoties, lai bildējot slepeni.
Uz kanāla vidū noenkurotas baržas labi saskatāms musulmaņu svētvietas Kaabas attēls. Tā ir tā pati vieta Mekā, Sauda Arābijā, uz kuru visi ticīgie dodas svēttceļojumā.
Vēl kāda pietura. Vietējiem kungiem, es, protams, šķietu kā brīnums.
Kanāli ir visai noderīgi vietējām šeptēm. Diemžēl ir nesezona, bet te mēdz notikt arī visai krāšņi peldošie tirgi, kad pārdevēji no malu malām sapeld kopā, piekrāvuši laivas ar dažādiem labumiem. Būtu skaistas bildes. Bet nu, tā vietā vismaz daži kokosrieksti.
Laivas tiek izmantotas arī baļķu pārvadāšanai. Lai gan bišķi dīvaini – varētu taču pludināt visus.
Smuki peld arī zaļbarība.
Un galvenais, protams, zvejniecības nozare.
Čaļi gan knibina tīklus, gan turpat laivā arī ieturas.
Kādā brīdī izpalīdzīgi garāmbraucēji ar benzīnmotorlaivu par mums apžēlojas..
..un kādu gabalu pavelk līdzi. Jūtu, ka mans stūrmanis ir saslinkojies.
Mikromakšķernieks.
Pusdienas.
Ūdens līmenis pa šo laiku nokrities pavisam zemu. Kā tādām Dubļrušķītēm, mums jāsāk steigties uz māju pusi – kamēr vēl var paspēt.
Galvenais – nebrīnīties pavērtu muti.
Asu izjūtu tiltiņš.
Pie tilta arī norēķinos ar laivinieku un kopā ar abiem bračkām meklējam motorikšu uz tuvāko pilsētiņu. Drīz vien arī dodamies, pa ceļam ievērojot negaidītu pavērsiens kāpostu laukā.
Ceļi te mēdz būt visai putekļaini, kas labi redzams uz to malās augošajiem zaļumiem.
Tāpēc iedzīvotāji izsargājas, kā nu māk – ar dažādām pašdarinātām aizsargstruktūrām.
Zvejniecība nerimst.
Kāds pamanījies izgatavot visai interesantu un košu mēbeli.
Citi savukārt neatpaliek, skrūvējot kopā spožus braucamrīkus.
Kādā brīdī gandrīz trāpam nepatikšanās. Manu rikšu aptur kāds gana autoritatīvs vīrs uz mocīša un sāk iztaujāt vadītāju. Pēc tam saprotu, ka tas esot vietējais policijas šefs, civilā apģērbā. Jo ir brīvdiena. Acīgs, maita – te ir kaut kādi dīvaini likumi, kas aizliedz pilsētā atrasties motorikšām no citām pilsētām. Attiecīgi arī esam pamanīti. Taču tā kā esmu to noīrējis uz visu dienu un solāmies tūlīt pazust, nekādas stiprākas sankcijas neseko.
Svaruphati ciemata centrā kokguļniecība notiek pilnā sparā – visās krastmalās izplājušies milzīgi baļķi.
Izskatās – svarīgs iztikas avots vietējiem.
Strādnieki, gluži kā skudras, riktējas ap baļķiem, sinhronizējoties viņiem vien zināmos procesos.
Tomēr arī par vienkāršu, sirdi sildošu skaistumu netiek aizmirsts.
Mazais princis!
Laivu būve.
Lai izvairītos no policijas posteņa, kratamies atpakaļ uz Barisalu pa kaut kādiem neceļiem. Kādā brīdī manai rikšai aplīp jestru skolnieku bariņš.
Transporteri.
Interesanta dubļu pikuču izstāde kāda ciemata pagastmājas priekšā.
Liekas nedaudz dīvaini, ka šajā karstumā kokiem nav lapu. Vai varētu būt, ka šī ir Bangladešas ziema?
Zemkopība tiešām notiek zemes kopās.
Bet vispār – lauki kā lauki.
Uz vakarpusi esmu veiksmīgi atpakaļ urbanizācijā.
Joprojām sajūsminos par Bangladešas tradīciju noklāt fasādes ar, piemēram, cementa firmas logotipu ritmiem.
Ja jau par to runājam – logotipi te mēdz būt tiešām skaisti.
Zīmola spēks, kā saka.
Uzēdu pilsētā vakariņas, paķeru viesnīcā somu un dodos atpakaļ uz ostu. Par ieeju tajā ir jāmaksā pāris centi – pretī tiek izsnieta rozā kvītiņa, ko vēl viens bezdarbnieku statistiko procentu mazinošs kontroles speciālists turpat pie vārtiem pārplēš un met zemē. Ziedošās sakuras nervozi kurī koridorā.
Prāmis šoreiz mazliet zemākas klases, ar dažiem elegantiem prusakiem kajītē, tomēr viss kā solīts – nākamās dienas rītausmā attopos centrālajā Dakā. Pēcpusdienā lidmašīna. Esmu uzzinājis, ka valstī tuvākajās dienās notiks milzīgi musulmaņu svētki, kuros papildus jau esošajai pārapdzīvotībai, no puspasaules sabrauks miljoniem ticīgo. Lai kā gribētos pašokēt sevi ar šo pūļu pieredzi, saprotu, ka man šo cilvēku masu ir par daudz un, kamēr pasākuma dēļ vēl nav traucēta lidmašīnu satiksme, tomēr gribu no šīs viesmīlīgās valsts evakuēties. Gluži kā šie saiņi no mana prāmja.
No ostas soļoju tieši iekšā vecpilsētā. Uz rikšas gozējas šeit diezgan populārs sižets – tīģeri, kas ieturas (vai arī spēlē pokeru, īsti nevar saskatīt) pie brokastgalda.
Tiešām, vajag taču brokastis!
Pilsēta mostas.
Ieliņas vēl joprojām šķiet salīdzinoši izmirušas. Vēlāk te ies krietni karstāk.
Situācija.
Rasta, kurš, visticamāk, nezina, ka viņš ir rasta.
Brokastīs dodas arī brokastis.
Un ne vienas vien.
Pamazām jāatvadās no tirgoņiem.
Laipnā puķu vīra, kura sieva ļoti sadusmojās uz manu kameru.
Bēbi pieskatīt atstātā tēva.
Vienrokainā rikšas.
Kā arī cīņasspara apveltītajiem, vietējiem autobusiem.
Valsts militārās flotes.
Pusslepenā pieminekļa.
Un visbeidzot, arī brīnišķīgā septiņdesmito gadu interjera Dakas Starptautiskajā lidostā..
.. un vietējā, šķelmīgā Filipa Kirkorova.
Atmosfēra lidostā ir samērā bezbēdīga – kāds darbinieks sava slinkuma dēļ palūdz paķert līdz geitam informāciju par visiem deviņpadsmit mana lidojuma pasažieriem.
Reiss tiešām nav pārāk biezi apmeklēts. Kontrasts ar Vecās Dakas nebeidzamo ballīti nevarētu būt vēl spilgtāks.
Bangladeša, man tiešām patika – īsta, laipna un joprojām visai autentiska. Kas zina, varbūt sanāks nokļūt šeit vēlreiz! Es labprāt.