Iepriekšējā stāstā iesāktā pastaiga pa Daku turpinājās visas dienas garumā. No redzētā, saožamā, sataustāmā, sadzirdamā ir tāds adrenalīns, ka pret vakarpusi attopos, ka kopš brokastīm neesmu ne tikai ēdis, bet par aizmirsis.. padzerties. Šis tiešām ir kultūršoks visām maņām. Šokē arī tas, ka visas dienas laikā pilsētas centrā uz ielas redzu tikai vienu rietumnieku, to pašu ar tādu nedaudz bažīgu sejas izteiksmi, kāda vietējā pavadībā. Saprotu, ka šāda pieredzes ekskluzivitāte redakcijai šķiet visnotaļ tīkama.
Arī nākamajā dienā Dakā viss turpina notikt. Turpinu transportēties pa ielām un pavērtu muti tvert iespaidus.
Nažu asinātājrikša.
Kartonrikša.
Mucurikša. Dažbrīd šī ielās trakojošā loģistika šķiet gluži vienkārši neticama.
Pilsētu mēģinājuši izrotāt ar betona dzērvītēm. Tomēr Daka nav ar pliku dzērvīti ņemama.
Cukurniedru sulu mierīgi var spiest arī dzīva krustojuma vidū.
Turpat, pie noparkota autobusa pakaļas var tirgot arī smukas zivis. Gribētos cerēt, ka tās nenāk no vietējās upes.
Taču visvairāk pārsteidz naudas mainītāju kvartāls. Cik sapratu, bizness varētu būt slapjas un netīras nelielu nominālu banknotes ar nelielu uzcenojumu mainīt pret sausām, jaunām un čaukstīgām. Varbūt arī kļūdos, neviens man saprotamā valodā šo nespēja izskaidrot.
Zobu pastu tornis.
Dakā izplatīta arī prakse avīzes izlīmēt pie sienām – lai arī mazturīgāki pilsoņi var iepazīties ar informāciju.
Tomēr nedomājiet, ka visi te ir nabadzīgi – var sastapt arī instagrama pārus.
Pavisam vienkāršs ielas restorāniņš. Domāju, ka es šeit netiktu cauri tikai ar vēdera saindēšanos.
Pavisam vienkārša ielas frizētava.
Visu vietējo autobusu raksturīgākā iezīme – daudzo gadu gaitā izveidojies, dūšīgs ciešanu un skrambu slānis.
Sliežu iela.
Atveldzējoša arhitektūra.
Jaunais Burger King.
Sastopams arī BFC!
Nemaz nerunājot par viltotu UNIQLO, kura logotipā tā arī uzrakstīts – Tautas UNIQLO! Esi vienkāršāks un cilvēki tieksies tavā virzienā, kā saka.
VIP tornis.
Ielās ir ļoti daudz policijas un dažāda, grūti nosakāma ranga apsardzes darbinieku. Kā jau minēju – policija būtībā dežūrē katrā lielākā krustojumā. Vairums – bruņoti ar automātiem. Iedvesmojoši.
Laika Bangladešas apskatei man nav milzīgi daudz – tāpēc gribētos apskatīties kaut ko arī ārpus galvaspilsētas. Uzzinu brīnišķīgu opciju – izrādās, piedrazotajā upē pietauvotais lērums ar prāmjiem katru nakti pa vietējo straumju labirintiem dodas reisos uz citām valsts pilsētām. Divi vienā – gan vienvietīga kajīte pa desmit dolāriem, gan pamošanās citā valsts vietā un iespēja to izpētīt. No internetos saganītajiem vietējiem paziņām uzklausu ieteikumus un nolemju doties uz dienvidu pilsētu Barisalu. Tur spīd iespēja tikt arī vēl dziļākā izbraucienā pa vietējām čuhņām, ar koka laivu pa kanāliem. Nolemts. Pa dienu, maldoties pa Dakas vecpilsētu, atrodu pietauvoto prāmi un rezervēju biļetei. Atpakaļ jābūt ap kādiem septiņiem, astoņiem vakarā – prāmis pildās un pamazām gatavojas izbraukšanai.
Prāmji ir izgaismoti, tīri un šķietami visai moderni. Kamēr tie vēl ir pietauvoti, pa visiem stāviem naski kustas dažādu ēdamlietu tirgoņi – vakariņas biļetes cenā nav iekļautas, katram jāizdzīvo pašam.
Nopērkami gan augļi, gan dažādas aizdomīguma pakāpes ielas ēdiens.
Mana vienvietīgā kajīte ir kaut kur augšpusē. Gaidot izbraukšanu, blandos pa kuģi, līdz nonāku apakšējā klājā. Leo ar savu Titāniku nervozi smēķē koridorā – viss klājs izklāts ar segām un lupatām un desmitiem, ja ne simtiem cilvēku gatavojas nakšņot tepat uz grīdas. Lētākā biļete, protams.
Cigaretes? Lūdzu!
Katra ģimene mēģina okupēt savu teritorijas stūrīti.
Nav jau tik traki – kāds ved mājās arī plazmas televizoru!
Ir skaidrs, ka brauciens būs krāšņs.
Interesantākais sākas, kad dodamies ceļā. Drīz vien uz klāja tiek izslēgtas visas spožās ugunis, naski darbojas tikai gigantisks prožektors prāmja priekšpusē – tas nepārtraukti skenē upi, mēģinādams saskatīt potenciālos šķēršļus. Tādu nav mazums, tomēr vairums no tiem ir mazās laiveles, kurām, pašsaprotami, pašām ir jāpaspēj pavākties malā. Pārsteidz Dakas centra tumšums – ūdenī atspīd vien dažas reklāmas izkārtnes un gaismas māju logos.
Jāpiebilst, ka visiem nav paveicies ar kajīti. Daži veiksminieki čuč turpat VIP koridorā.
Kā solīts, no rīta attopos citā realitātē. Pilsētā ir vairāk kā trīssimtūkstoš iedzīvotāju, tomēr ielas salīdzinoši ar Daku šķiet totāli tukšas un relaksētas.
Piemiņa.
Nu labi, pašā centrā ir mazliet dzīvāk.
Tomēr viss ir rāmjos.
Panorāma.
Bangladešā viss notiek skaudri. Ja kādam neiet, tad pamatīgi. Ik pa laikam redzami šādi, sirdi plosoši skati.
Darbnīca.
Zeltlietu veikalā, saprotamā kārtā, tiek pucēts viss, pat durvis.
Gana bieži ielās sastopami šādi ziedojumu trauki, nodrošināti ar dūšīgu ķēdi.
Apģērbu veikals netērējas ne tikai manekeniem un skatlogiem, bet pat pakaramajiem.
Ieklīstu tirgū.
Kompozīcija.
Atvainojiet, bet vīrs ar olām.
Saule dienasvidū ir nežēlīga – katrs glābjas kā māk.
Arī inovatīvi.
Nenosakāma rakstura prece.
Kaza našķojas ar plakātu līmes saldmi.
Kaislības vistu tirdzniecībā.
Messi piedāvā tikai labāko.
Krāšņš ledus vīrs.
Ahh! Šo foto es izmantošu sava pirmā kantrīmūzikas albuma vāciņam, ja tāda diena pienāks.
Zivju tirgus apraujas pie kāda duļķaina kanāla. Šķiet, prece mēdz nākt arī no šejienes.
Brīnišķīgā, vietējā bārdu mode.
Tik labi sasaucas ar fonu!
Ja paskatās kartē, Bangladešu vago milzīga upju delta. Ūdensmalu tiešām ir daudz un tās tiek arī dūšīgi izmantotas visa iespējamā transportēšanai.
Kurpju rūpals.
Popkorna fabrika.
Šūšanas darbnīciņa pamanījusies nošikot vesela metra platumā.
Pilsētā nereti sastopami izglītojoši komiksi. Visticamāk – par veselības tēmu.
Nīlzirga izstrādājums.
Turpinu klīst pa ielām, līdz nonāku līdz kārtējai krastmalai. Te notiek dzīva ķieģeļu krāmēšana!
Kungi dodas uz pietauvotu baržu, krāmē sev uz galvas paku ar klučiem un pa šauru laipiņu dodas krastā, to krāmēt grēdā.
Paciņa kraujas sinhroni, līdzsvaram. Pietupiens, piecēliens, laipa, krasts.
Izskatās neticami gleznieciski, tomēr arī neticami skaudri. Kam tur no lasītājiem bija apnikusi viņa biroja dzīve?
Šurpu turpu. Šurpu turpu.
Un tā karstajā saulē visu dienu.
Tepat krastmalā sagadījies arī neliels graustu rajoniņš. Būdiņas no sastiprinātām metāla loksnēm.
Upe, betona promenāde, pērļvistiņu pāris, grausti.
Puikas ar pašdarinātām spolēm laiž pūķus.
Pieaugušie mazgā gan veļu, gan paši sevi.
Izskatās, ka uz jumta tiek audzēti kaut kādi kabači. Te arī var labi redzēt graciozitāti, ar kādu tiek nestas brīnišķīgās ūdens krūkas.
Graustu novuss.
Izklaides norisinās arī vietējā, visai pieticīgajā veikaliņā.
Pamanu arī sižetu, kādu pēdējoreiz gadījies redzēt tikai karikatūrās bērnībā – puika ar kociņu dzenā riteni!
Aizkustinoša skaistuma dzesēšanas sprauslas mašīnai. Kāds ir nopūlējies.
Ja ieskatās, taurenīti no sevis spēj izspiest arī paši kravinieki!
Iemaldos pat kādā kokzāģētavā un brīnos, kā mani no šīm vietām neviens tā arī nepatriec. Visi ir draudzīgi, vai vismaz neitrāli. Visu cieņu Bangladešai.
Laiks panašķoties ar desertu un nobriest rītdienas odisejai pa nomaļiem dubļu kanāliem.
