Pēdējā laikā basku neatkarības centienus aizēnojušas medijos daudz pamanāmākas līdzīga rakstura ziņas no Barselonas, Katalonijas. Abi reģioni pēc statistikas ir krietni turīgāki nekā pārējā Spānija (Basku zeme pat par trešdaļu), tāpēc var saprast gan tos, kas vēlas atdalīties, gan tos, kas vēlas to aizkavēt. Tomēr Madride cenšas piedāvāt plašu autonomiju un citus bonusus (starp tiem arī nemanāmu pārspāniskošanu), tāpēc Basku zemes neatkarība tuvākajā laikā manuprāt īsti nav iespējama. Arī astoņdesmitajos gados tik aktīvie ETA teroristi ir pieklusuši, un no tiem brīvībā esošie, visticamāk, trokšņo tikai ar zāles pļāvējiem savu skaisto māju pagalmos. Savukārt jaunajiem, pieradušiem pie miera un pārticības, jau ir pavisam citi ideāli un problēmas.
Ierodos trešajā lielākajā basku pilsētā Sansebastjanā, jeb, kā vietējie saka – Donostijā, īsi pirms saullēkta. Tieši, lai pagūtu uzkāpt tuvējā paugurā un noraudzītos fantastiskā dabas izrādē. Līcis izskatās gandrīz kā Riodežaneiro, pietrūkst tikai statujas.
Paugurā tik agri vēl bez manis atrodas tikai slapju dvieļu žāvētava ar tajā guļošiem vācu sērfotājiem.
Pirmā saskare ar basku realitāti sanāk, nokāpjot atpakaļ lejā, pilsētā. Uz miskastes ieraugu iespēju iemācīties šīs valodas pamatus. Jāatzīst, tā nav līdzīga nevienai no līdz šim redzētajām. Ez? Bai.
Saule nupat tikai uzlēkusi, bet cilvēki jau aktīvi apdzīvo pludmali.
Basku karogs mazliet atgādina Lielbritānijas karogu inverse režīmā.
Braucot šurp biju gaidījis kaut ko no Kaukāza vai Asteriksa pasaules – mežonīgus aitu ganus, bārdām noaugušus medniekus / teroristus ar kinžaliem zobos, indīgas efejas un mazliet maģijas. Taču ieraugu tikai pārtikušu, mūsdienīgu, skaistu pilsētu ar krietnu daudzumu modernas arhitektūras.
Lūk. Skats no kalna līča otrā pusē.
Pludmales sajūta nav pārāk tālu no slavenajām pastkartēm ar Jūrmalu astoņdesmitajos.
Taču Biskajas līcī paisums un bēgums ir krietni jaudīgāks kā pie mums, respekts pret jūru ir jūtams.
Tepat kalna virsotnē drīz notiks pikniks, ir atvests mazliet alus un tiek štellēta skatuve.
Šeit arī ieraugu vienīgo liecību par bēdīgi slaveno ETA.
Līdzīgi kā citur reģionā, katrā kafejnīcā ir plaša izvēle ar tapām, ko šeit sauc par pintxo.
Vietējais saldējuma zīmols.
Mājām Sansebastjanā raksturīgi šādi cikicaki balkoni.
Neatkarības propagandas atribūti redzami daudzviet un pilnīgi atklāti. Ir skaidrs, ka šeit par to neviens nerepresē. Piemēram, populārs sižets ir vizuāli skaidrot, ka šī nav ne Spānija, ne Francija (Andora šajā spēlē gan ir tikusi krietni tālāk.)
Ļoti daudzās vietās redzams dīvains simbols – basku zemes kontūra ar sarkanām bultiņām sānos. Izrādās, tas nozīmē uzsaukumu "Basku cietumniekus uz Basku zemi!". Daudzi no neatkarības cīnītājiem joprojām smok cietumos Francijā un Spānijas citos reģionos, tā ka šo var nosaukt par tiešām neparastu solidaritātes izpausmi. Pie savējiem droši vien arī klātos krietni patīkamāk, ne jau velti viņi ir eksportēti. Vēlāk atklāsies, ka šī zīme redzama visur – šķiet, tā kļuvusi par līdzvērtīgu simbolu, kā Če stencili Latīņamerikā.
Ainavas ir skaistas, pludmale mežonīga, plāna īsti nav – nolemju doties uz nākamo pilsētiņu kājām, gar jūras krastu.
Kur paskaties – glezna.
Paisuma un bēguma atšķirība ir tik liela, ka sena ostiņa ir pilnībā izsusējusi – laivas viļājas smiltīs, smuki piesietas pie diedziņiem.
Cilvēki te praktiski – paisuma laikā norobežoto, drošo līcīti izmanto arī kā peldbaseinu.
Mazliet dīvains, izmisīgs basku valodas propagandas materiāls. Bet no otras puses – kāpēc faktu, ka vietējā pilsētiņā 80% iedzīvotāju runā baskiski, neparādīt ar slīkstoša vīriņa palīdzību? Viņš saka apmēram šo: "Sveiki, no kurienes jūs? Es uz pludmali, izbaudiet!"
Arī vietējie kukaiņi te ir gana separātiski noskaņoti.
Jūras krastam interesanta struktūra.
Struktūrā veikli iekļaujas vīriņi ar ķeselēm – medī gliemjus.
Vēl viens savāds publicitātes materiāls.
Nepaiet ne daudzas stundas, kā esmu nonācis nākamajā piekrastes pilsētiņā, Getaria. Ja ļoti ļoti samiedz acis, mazliet atgādina Gibraltāru.
Nevaru vien nopriecāties par vietējiem tik ļoti nespāniskajiem uzrakstiem. Kā redzams aiz tiem, cilvēki dzīvo visai pārticīgi – zaļumi, koptas mājas.
Visur gan nacionālais karogs, gan mums jau pazīstamais cietumnieku plakātiņš.
Zvejnieku pilsētiņa, ļoti daudzās vietās redzami pamatīgi zivju grili. Restorāni, saprotams, spiež uz šo.
Zvejnieki skatās uz jūru, savukārt cietumnieki no Spānijas un Francijas – uz dzimteni.
Kadrs tuvāk, speciāli Kā tur ir lasītājām.
Ostmalā sagaida galīgi neekoloģisks skats. Vīriņš apstrādā piebrauktuvi akvatorijai ar kaut ko ļoti neveselīgu, benzīnveidīgu – pret aļģēm un ģļotām. Tas viss, protams nonāk jūrā.
Tepat ostmalā var redzēt arī ne tik uzpucētas mājas. Pievērsiet uzmanību veltņiem pie logiem – uz tiem uztin tīklus.
Sirsnīgs basku zvejas industrijas grafikas dizains – divi vienā.
Getaria ir gana tematiska vieta, kur pirmoreiz dzīvē ieraudzīt open air zivju konservu automātu.
Laiks soļot uz nākamo pilsētiņu.
Lauku omes te izskatās gandrīz tāpat kā mūsējās – rūpe pagalmā.
Lauku vīri arī liekas tādi kā pazīstami.
Ainavas ir fantastiskas, taču, kad jāsasien kurpju šņores, brīžiem paveras skats kā Rumbulā.
Taču tas ātri aizmirstas, jo jūra joprojām skaisti strukturē.
Brīžiem tā grib strukturēt arī šoseju.
Basku cietumnieki joprojām man seko.
Nākamajā pilsētiņā, Zumaia, bēgums atstājis laiviņu burtiski karājoties gaisā.
Arī te nevaram tikt prom no kuģu tēmas. Publiskā tualete.
Dārziņš.
Rūpniecība.
Reklāmas dublējas abās valodās.
Ko?
Un atpakaļceļā, mazliet Bilbao – lielākā reģiona pilsēta. Spānisko nosaukuma versiju te mīl aizkrāsot.
Bilbao ir veiksmes stāsts. Savulaik tā bija rūpnieciska un depresīva, līdz kādam iešāvās prātā te uzbūvēt Gugenheima mākslas muzeju. Kas sava autora, Frenka Gērija, un arī arhitektūras dēļ ātri kļuva pasaulslavens, sev līdzi ceļot augšup arī pārējo pilsētu.
Muzeja priekšā ir neliels puķu kaķītis.
Aizmugurē – zirneklis.
Bet pats muzejs apšūts ar plānām titāna plāksnēm, kas, pieliekot roku, viegli ieliecas.
Beidzot stāstu, ir nopelnītas pusdienas. Viena no lietām, kas mani Basku zemē patīkami pārsteidza visvairāk – jebkurā restorāniņā, ņemot dienas piedāvājumu, mums ierastās ūdens glāzītes vietā nāk pamatīga pudele vīna.
Pēc pamatīgām pusdienām atliek tikai uzmanīgi apiet basku policijas auto. Tiem ir nu jau viegli izrunājams nosaukums – Ertzainzta, kā arī interesantas numurzīmes, ar tādu etnisku E burtu. Pieļauju, ka visiem policistiem noteikti tāds pats kaut kur ir arī uztetovēts.
