Dažreiz vienkārši ir vērts ļauties spontanitātei un skatīties – kas notiks. Šī stāsta gadījumā neliels avantūrisms un visai patīkama biļetes cena mani uz trim dienām iemet kārtējā tā sauktajā Parīzē – šoreiz Tuvo Austrumu. Beirūta ir Libānas galvaspilsēta, tāpat kā pati valsts novietota politiski ģeogrāfiskā pulvermucā starp Sīriju un Izraēlu. Vietas vēsture ir ļoti līkločaina – salīdzinoši nesenos laikos piedzīvota gan Otomāņu impērija, gan Francijas ietekmes sfēra, nerunājot nemaz par dažāda mēroga kašķiem ar kaimiņiem un pamatīgu pilsoņu karu. Lai vai kā – Beirūta šodien ir samērā labs piemērs kā var atjaunot karā faktiski izpostītu pilsētu un spēt tajā atkalsadzīvot Muhameda un Kristus sekotājiem, nebūt ne vienkāršajā reģionā radot diezgan brīvas atmosfēras sajūtu. Viena otrai paralēli šeit līdzās pastāv gan salīdzinoši demokrātiskas kristiešu apkaimes ar stilīgiem bāriem un alkohola veikaliem, gan stipri ideoloģiski un slavenā Hezbollah kontrolēti rajoni. Kontrastu pietiek.
Pilsēta atrodas pašā Vidusjūras krastā. Centrs vietām izskatās klinšaini iespaidīgi, ļaujot nekustamo īpašumu attīstītājiem iekasēt naudu arī par satriecošu skatu pa logu.
Gar promenādi joprojām stiepjas baisā Libānas pilsoņu kara palieka – līdz galam nenojaukts dzeloņdrāšu žogs, visticamāk, uzlikts, lai neļautu centrā iekļūt kādiem diversantiem no jūras puses. Īsumā – piecpadsmit ar pusi gadus valsts bija ierauta dažādu demogrāfisku un politisku grupu izraisītā savstarpējā bruņotā konfliktā, kas Beirūtu pamatīgi izpostīja. Karš beidzās 1990. gadā un jāatzīst, ka pilsēta šķiet teju pilnībā atkopusies.
Tepat atrodas arī viena no galvenajām pilsētas tūrisma atrakcijām, tā saucamās Baložu klintis. Neviens gan pārāk neiespringst novākt atkritumus no krasta to priekšā.
Libāna ir Tuvo Austrumu valsts, tomēr sieviešu un vīriešu savstarpējās mijiedarbības ziņā samērā liberāla, ja salīdzina ar netālajiem Persijas līča kaimiņiem. Lūk, brīvdienu paņēmis kareivis nemaz nekautrējas spiest sev klāt pavisam eiropeiski tērptu draudzeni.
Jūras krasts turpat netālu no tūristiskajām Baložu klintīm. Sakārtotas vietas pilsētā mijas ar pavisam dīvainām un haotiskām. Taču Beirūtai ir alibi – pilsoņu karš. Tāpēc tas atvēziens, kas pilsētā apskatāms jau šobrīd, šķiet tiešām iespaidīgs.
Paiesimies pa promenādi. Pirmais iespaids – pilsētā labāk gudru sejas izteiksmi raudzīties uz horizontu. Tad acīs kā smilšugraudi neduras neskaitāmās plastmasas pudeles, ar ko nosēti ceļa malas necilākie posmi. Citur pilsētā tīrība norisinās ar mainīgām sekmēm, ir arī daudz sakoptu vietu. Tomēr mazliet izbrīna varas iestāžu nevēlēšanās sakopt skaisto krastmalu.
Vietām jūras krasts ir pavisam blīvi nopakots – pēc skata nelegālas kafejnīcu būdeles, ūdens mucas un citi labumi.
Diezgan strikta kārtība – gājēju celiņā nedrīkst ienest savus motociklus, kaljanu, krēslus un galda piederumus.
Dienasvidus. Makšķernieks nododas lūgšanai turpat, neatejot no klintsbluķa.
Tajā pašā laikā pāris omulīgas un lūgšanas ignorējošas kundzītes bez kompleksiem vīriņam noceļ lomu.
Skaisti!
Interesanta vietējā tradīcija. Dažādas bankas ir nosponsorējušas šādus, ar flīzītēm dekorētus, reklāmsoliņus ar obligātu šaha lauciņu vidū.
Pilsēta aktīvi būvējas. Ļoti populāras ir visai kompaktas platības daudzstāvenes.
Slavenā Beirūtas Amerikāņu universitāte.
Modernā arhitektūra. Populāras ir fasādes ar dažādām terasēm, pārkarēm un augiem domātiem ielaidumiem.
Ielas pretējā pusē savukārt vēļ joprojām melnē kara laikā cietušas ēkas logi.
Tomēr šo kara palieku proporcija manis izstaigātajos maršrutos neliekas liela, šķietami kādi 5-15 procenti ēku ir ar manāmām kara seku pazīmēm. Viss pārējais ir vairāk vai mazāk atjaunots. Visu cieņu.
Šis varētu būt blīvākais redzētais tukšo ēku kopums.
Klīstot pa ieliņām, šādas ēkas uzrodas negaidot. Daudzas organiski kļuvušas par atkritumu izgāztuvēm.
Šeit aktīvisti ar košu krāsu aicina neaizmirst vēl salīdzinoši nemaz tik sen spindzējušās lodes.
Ēkas bijušas skaistas. Atjaunos arī šo, esmu drošs.
Paralēli tam centrs ir pilns ar jauno projektu būvbedrēm.
Neesmu speciālists, bet vairums no tiem man šķiet gana gaumīgi.
Nebaidās arī eksperimentēt.
Kaut kā jau tiem Emirātiem pakaļ jātaisās ir.
Uzeju pat šādu, absolūti sterili atjaunotu ieliņu ar slaveno Vidusjūras šarmu.
Taču tā nav īstā Beirūta, nemānīsim sevi. Reālā pilsēta šobrīd ir pilna ar haotisku satiksmi, sastrēgumiem, neskaitāmiem žogiem, armijas daļu un kontrolpunktu mūriem, kā arī diezgan blīvu dzeloņdrāšu klātbūtni. Situācija pilsētā nav gluži stabila, tāpēc, lai gan kopumā sajūta ir mierīga, tās dzīves uz pulvermucas sajūta šejienes noskaņai mazliet piemīt. To visu mazliet izkrāsot palīdz vietējo mīlestība pret savu karogu. Tas ir obligāti redzams uz jau pieminēto armijas objektu mūra sienām.
Patiltēs.
Uz izkārtnēm.
Uz nesaprotamas konstrukcijas.
Vienkārši uz sienas.
Uz norobežojošām, ar betonu pildītām mucām.
Uz kravas automašīnām. Karogkoka krāsa gan mazliet nojukusi – bet ok, par tiem skaistajiem taurenīšiem ir piedodams.
Šeit krāsa it kā vietā, toties viegli ezotēriski-halucinogēna interpretācija.
Arī šeit, starp visiem skorpioniem, paslēpušies divi ceļazīmes formas karogi.
Otra lokālā detaļa, kas Beirūtā mazliet pārsteidz ir.. aizkari balkoniem. Vasarās te valda nežēlīga svelme, tā ka viss jau loģiski.
Tomēr vizuāli risinājums izskatās diezgan ekstravaganti, ir jāpierod.
It sevišķi šādā, tikpat ekstravagantas arhitektūras paraugā.
Apļu estētika vispār libāņiem patīk.
Ielās vietām var sajust tādu netveramu, teju jau zudušu septiņdesmito gadu atblāzmu. Kaut vai šīs fantastiskās veikala izkārtnes divās valodās.
Arī automobiļi ielās gana bieži dveš pavisam cita laikmeta noskaņas. Daži tiek kopti rūpīgi.
Citi – tieši pretēji. Starp citu, fonā redzama Audi banka.
Kā jau minēju, ar satiksmi ir kā ir. Šaurajās ieliņās un laukumos dažviet pārkingu grūti atšķirt no blīva korķa.
Neuzkrītoši, taču jūtami pilsētvidē ir arī reliģiskie motīvi. Valsts šajā ziņā ir daudzveidīgākā visos Tuvajos Austrumos. Musulmaņi ir mazliet pāri pusei no 6 miljoniem iedzīvotāju, kristieši – ap 40%. Un tad vēl, protams, mazāki interešu pulciņi.
Kādas autoritātes portrets pie ātro uzkodu kafejnīcas.
Stipri kodēts grafiti ar kristiešu tematikas ievirzi.
Turpat netālu no mullu portretiem, trotuāra malā var mierīgi gozēties Marijas skulptūriņa. Un nekas.
Gadās arī nopietnākas instalācijas.
Viedokļi par šo tēmu gan laikam te ir dažādi.
Interesants kristiešu baznīcas eksemplārs. Ar kaut ko līdzīgu minaretam.
Lai gan pilsēta šķiet moderna, neiztrūkst arī nelielas Tuvo Austrumu eksotikas. Omulīgs ogļu tirgotājs.
Ielas kafejnīca vienā personā.
Atpūta pludmalē.
Tuvojas vakars, ielās parādās uz pārīšu auditoriju tendēti rožu tirgotāji.
Vīri sāk pulcēties uz vakara sarunām promenādē.
Laiva un BMW brālīgi sadala stāvlaukumu.
Pie promenādē esošajiem, lepnajiem restorāniem populārs ir valet parking serviss. Piebrauc, pamet atslēgas darbiniekam, neuztraucies par stāvvietas atrašanu.
Viena no zelta jaunatnes pulcēšanās vietām. Mazais aliņš – tuvu desmit eiro.
Paejot nostāk no krastmalas, vakarīgā pilsēta kļūst vienkāršāka.
Beirūtas modes.
Un paralēli tām – arī salīdzinoši pikantāki skatlogi. Nevienu tas šeit neuztrauc.
Te nav nekāda Irāna. Lielais kristiešu daudzums laikam dara savu – rūpīgāk pametot aci apkārt, vienmēr varēs ieraudzīt gana brīvus sieviešu tēlus – afišās, reklāmās, skatlogos.
Arī pašas beirūtietes tērpjas samērā ierasti eiropieša acij.
Vēl vairāk – kristiešu kvartālos vietējie nesamierinās ar parastajiem austrumu cukurūdeņiem. Te pilnīgi mierīgi var atrast normālus bārus.
Un alkoholu brīvi nopirkt arī veikalā.
Pāriesimies vēl pa pilsētas reālijām. Vietējās Holivudas produkcija.
Tirgošanās ir cieņā visā pilsētā. Troturāru mierīgi nosprosto svaigu dateļu pārdevējs.
Veca pikapa vrakā uzņēmējs-vizionārs saskatījis garda espresso kafejnīcu. Bija tiešām labs, par 55 eirocentiem gabalā.
Jūras velšu displejs kādā veikaliņā.
Un, protams, jāatceras arī šis mazveikals merša bagāžniekā.
Ielās daudz sludinājumu, kuros tiek izīrētas istabas tikai meitenēm. Vai tikai zēniem.
Elektrības industrija barojas no labākajiem Āzijas piemēriem.
Saplīsis Facebook logotipa burts lieti noder stāvlaukumu norobežojošās ķēdes noformēšanai.
Turpat netālu notikumi attīstījušies vēl straujāk – zelta zilonis no būvlaukuma padzen par kaut ko nogrēkojušos citplanētieti.
Taksists ar strausa spalvu slotiņu rūpīgi pucē braucamo.
Lieta, kas pašsaglabāšanās un fotoaparātsaglabāšanās instinktu dēļ diemžēl netika izvērsti dokumentēta – pilsētā ir ļoti jūtama armijas klātbūtne. Sākot no ļoti daudziem armijas objektiem pilsētas centrā, dažādiem posteņiem un pat vispār ar lieliem dzeloņdrāšu rituļiem noslēgtām ielām. Nestabili.
Ierasta kompozīcija netālu no kaut kādām administratīvajām ēkām.
Tāpat gana bieži redzamas arī šādas kompozīcijas uz sienām – diemžēl precīzi nesanāca noskaidrot – vai tie ir pilsoņu kara varoņi, vai jau mūsdienu nemiernieki. Spriežot pēc dažām fotogrāfijām – šī jau varētu būt instagram paaudze.
Savas īsās vizītes pēdējā dienā saņemos gūt citādas Beirūtas pieredzi. Dienvidu rajoni starp pilsētas centru un lidostu ir bēdīgi slavenā Hezbollah kontrolē, valsts armija tajos kontrolē tikai iebraukšanu. Ceļš uz lidostu ir drošs, taču, ja sākas nemieri, ir skaidrs, ka pieeju tam noslēgt ir ļoti viegli, efektīvi izolējot no iespējas pamest valsti. Sazinos ar Beirūtā dzīvojošu vācieti Lauru, kam tieši šodien kopā ar savu libāņu draugu ir plāns doties uz Hezbollah rajonu noskatīt mēbeles. Sagadījies tā, ka tieši šeit atrodas iela, kas specializējusies izdevīgu cenu mēbeļu ražošanā pēc pasūtījuma. Kamēr nav jūtamu situācijas saspīlējumu, skaitās normāli šo rajonu apmeklēt arī cilvēkiem no pilsētas centra. Tomēr saglabājot modrību, vēl vakar kaut kur tepat esot notikusi atklāta slepkavība. Libāņu draugs kļūst acīmredzami trauksmains, kad runāju par domu mazliet pafotografēt. Rezultātā kompromiss – lai lieki nepievērstu uzmanību, izlīdzos ar telefonu. Tiekam cauri armijas kontrolpostenim, katrā mašīnā ieskatās, taču diviem eiropiešiem uzmanību nepievērš. Tuvojamies vārtiem, kas rotāti ar karogiem un dažādu autoritāšu attēliem.
Rajons ir redzami trūcīgāks kā pilsētas centrs.
Man saka, ka uz sienas uzpūstais ķeburs bildes labajā pusē, aiz zaļās miskastes esot Hezbollah simbols. Internetā atrodamais gan izskatās savādāk, bet nu neko – atliek ticēt.
Te pamanu arī dažus citus, krietni pazīstamākus logo.
Katra iela, iebraucot kontrolētajā kvartālā ir skaidri nobrendota. Staigājam pa mēbeļu veikaliem, apspriežam piedāvājumus, neviens atklāti uzmanību nepievērš. Nezinu, kā būtu, ieklīstot šeit vienam pašam.
Kaut kur dziļumā esošajā ieliņu mudžeklī uzsūkusies arī viena no daudzajām Libānā esošajām palestīniešu bēgļu nometnēm. Mani ceļabiedri rāda uz kādu garāmgājēju – palestīnietis! Es, protams, nekādu raksturojošu atšķirību saskatīt nespēju. Nometnes skaitās salīdzinoši bīstama teritorija pēc vietējiem standartiem.
Dodamies ārā. Garastāvokli uzlabo autentisks tējas pārdevējs.
Un vēl košāka matraču ekspozīcija turpat ielas malā.
Skaista daba, vietām patīkami atmosfēriska pilsēta, taču sarežģīta vieta. Tepat blakus Sīrija. Pulvermucas režīma kaimiņattiecības ar Izraēlu. Atmiņā palikusi libāņu ceļabiedra vāji maskētā neizpratne par viņa vācu draudzenes vēlmi šeit dzīvot. Kad jautāju, kur tad viņš gribētu pārcelties, seko atbilde – jebkur!