Belizas galvaspilsēta ir valsts centrālajā daļā esošā Belmopana, taču lielākais un ņudzīgākais epicentrs te ir Belize City (lai gan ari visu to te dzīvo tikai nedaudz pāri 60 tūkstošiem karstasinīgu vietējo). Un šī City ir slavena ar to, ka puse pilsētas ir bandu karu plosīta un ne pārāk droša teritorija, saukta vienkārši par Southside. Nu, saprotams, kā ārzemju mēlē mēdz teikt – lietas te tiešām mēdz doties south. Ierodos te svētdienas rītā un pustukšajās centra ielās momentā izjūtu neierastu diskomfortu – teju katrs sastaptais vietējais uzrunā, prasa, pieprasa. Ar laiku pie redzētā pierod un arī vietējie ar visu savu komunikācijas manieri sāk šķist tīri draudzīgi – tomēr kļuva diezgan skaidrs, ka “gan-jau-izdarīs-aizparīt” un “nu-un-kas-ka-man-māja-brūk-kopā” Karību dzīves uztvere gluži nav man pie sirds ejošākā.
No augšējā kaimiņa skatpunkta ir labi redzams, ka ne pārāk milzīgā Belizsitija atrodas pussalas pašā galā, no pārējās pasaules atdalīta ar dūšīgu purvāju.
Iebraucot pilsētā to var ļoti labi redzēt turpat ceļa malā.
Taču kad tiek cauri purvam, parādās skaistas lietas! Saukts par Visible hand, šis piemineklis esot Taivānas dāvinājums Belizai neatkarības atjaunošanas 20 gadadienā. Un interesanti, ka šo mākslas darbu sametinājis kopā zēns, kas tajā laikā bija vēl jaunāks par pašu Belizas valsti – tikai astoņpadsmit gadus vecs. No šī leņķa izskatās, ka roka nupat kaut ko ir izrāvusi no nāss, taču palūgšu nesapriecāties par agru – patiesībā tā ir skaista, saulē mirguļojoša zelta lapiņa!
Arhitektūra piepilsētā nav diezko majestātiska.
Tuvāk centram sāk izskatīties pēc pilsētas.
Ielas zeķu tirgotājs uzvilcis zeķes arī sev uz rokām, lai saulē pārāk neizcepjas āda.
Esot pavisam tuvu brauciena finišam pilsētas centrā, šķērsojam kādu kanālu. Tas nav vienkāršs kanāls, tas ir leģendārais Haulover Creek, kas stiepjas cauri visai Belizsitijai un to sadala divās daļās – sadala visās nozīmēs.
Un visi vietējie zin vienu – uz dienvidiem no kanāla ir Southside. Citiem vārdiem – dažādu bandu lielākā vai mazākā kontrolē esošā pilsētas puse.
Te kāda internetos atrasta ietekmes sfēru sadalījuma karte no 2017. gada. Daži kvartāli iezīmēti krāsiņās arī uz ziemeļiem no kanāla, precīzi tajās ielās, kur šonakt plānoju apmesties es. Taču viesnīcā man skaidro, ka pārlieku lielam stresam neesot pamata, lielākais ekšens pēc tumsas iestāšanās notiekot tikai Dienvidos. Bandu atzari ir divi – Bloods un Crips. Un, izrādās, šie abi ir importa zīmoli – abas ņiprās organizācijas radušās septiņdesmitajos gados Losanželosā un pamazām ieperinājušās arī šeit. Lai bandu dalībnieki vieglāk varētu atšķirt sevi vienu no otra, ir vispār pieņemts krāsu kods. Kripi ir privatizējuši tumšzilo toni, savukārt bladi, loģiski, sarkano.
Lūk, bildīte no Vice News reportāžas, viss skaidrs, divi jaunēkļi no Bloods. Detaļās par bandu ikdienu stipri šeit neizplūdīšu, taču pagūglējiet, tur ir daudz kā interesanta.
Varbūt arī šis čalis ir blados vai kripos? Šķiet, viss mierīgi, attiecīgās krāsas neredzam.
Mūsu mazais busiņš, kura lielākā daļa pasažieru ir jauni ceļotājgringo piestāj kādā putekļainā laukumā pie ostas. Ar nelielām bažām saprotu, ka pilnīgi visi mani ceļabiedri tālāk mērķē uz laivu, kas tos nogādās uz slaveno Caye Caulker vai kādu no citām Belizas paradīzveidīgajām tūrisma saliņām – pilsētas centrā es palieku vienīgais. Uzmetu aci nodrupušajām mājelēm un dodos meklēt naktsmītni, ko esmu atradis Google Maps un vacapā vēl dūšīgi pakaulējies par cenu. Ir svētdiena, karsts pusdienlaiks, pilnīgs izmirums.
Realitāte iebliež strauji. Speru pirmos soļus uz ielas man vajadzīgajā virzienā un no netālā paēņa uz mani jau kāds bļauj. Ātri saprotu, ka burtiski ikviens sastaptais vietējais vai nu bravūrīgi uzrunās, vai vismaz ļoti uzkrītoši blenzīs virsū. Pat taksists ir dusmīgs un auro, mēģinādams mani iekārdināt uz braucienu: "Kas par soļošanu svētdienā?" Ir, maigi izsakoties, nedaudz neomulīgi – šajā neprasītajā uzmanībā kontrasts ar nupat apceļoto Gvatemalu un Salvadoru ir gluži vienkārši grandiozs.
Adrenalīnam viegli pulsējot dzīslās, atrodu savu viesnīcu turpat netālu no šīs sētas ar sirsnīgu atgādinātāju par desmit baušļiem. Plakāts vietā, jo šajā svētdienā ir sajūta, ka ielās ir tikai baušļu pārkāpēji – teju visi, ko satieku ir vai nu reibumā, vai turpat uz trotuāra jau paspējuši atslēgties. Istaba vēl nav gatava, pāris stundas vēl jāuzgaida. Situāciju nedaudz glābj fakts, ka šeit ieveļos vienlaicīgi ar nupat veiksmīgi visu Ziemeļameriku izceļojušu britu pārīti – ar tiem tad arī šīs pirmās pāris stundas pastaigājamies un papētām pilsētu kopā.
Cilvēkiem pilnākā vieta pilsētas centrā izrādās kāds dūšīgi aizrestots veikaliņš. Kā novēroju, šis rūpals šeit ir ķīniešu rokās.
Protams, sastopam arī iepriekšējā stāstā iepazīto draugu Belikinu! Alkoholu te pērk daudz. Vakarā pie kādas līdzīgas bodes novēroju arī dubultu drošības sistēmu – ir ārējās restes pie kurām stāv izslāpušie klienti, vidū ir ķīniešu kungs un tad, beidzot iekšējās veikala restes, aiz kurām stāv alkohola krājumi. Ķīniešu kungs attiecīgi operē starp klientu un veikala pārdevējas lodziņu, kalpodams starp tiem kā buferis. Nu, reāls beliziešu Berlīnes mūris ar mīnu joslu pa vidu.
Brangi reklamējas arī leģendārais Rude Boy padzēriens. Pēc tam kožu pirkstos, ka mana īsā valsts apciemojuma laikā piemirstu nogaršot šo mūžīgā spirguma eliksīru. Bet nu, varbūt arī labi ka tā.
Pilsētas centrālās ielas pārsteidz ar diezgan krimināliem graustiem. Mazliet neomulīgi paliek, redzot, ka tajos dzīvo ģimenes ar maziem bērniem, istabā galvenajam apgaismojuma elementam esot milzīgam, plaiksnījošam plazmas TV. Lai gan, ja tā padomā pa šo graustu līniju, arī Rīgā ceļotāji no pūkainākām valstīm ļoti daudz kur var satrūkties.
Citur savukārt pilnīga lauku idille. Atgādināšu, pats pilsētas centrs.
Kāds svētdienā izdomājis arī nedaudz pastrādāt. Retums, teikšu kā ir.
Saule pamazām pošās uz rietēšanu. Aizstaigās līdz tuvīnajai promenādei, pussalas pašā spicītē.
Te, blakus ostai, atrodas arī Fort Street Tourism Village – vietējā Potjomkina sādžiņa ar maziem, krāsainiem namiņiem, kuros kruīzkuģu tūristi var iepirkt dažādus suvenīrus. Šajā svētdienas vakarpusē neviena kruīza kuģa nav, attiecīgi arī visi veikaliņi ir ciet un uz ielas es esmu vienīgais. Nu, vismaz skaista vīzija par paralēlo Belizu atrodama uz šī soliņa nojumes.
Izskatās, ka promenāde ir iecienīta vēlu vakaru izklaidēm.
Šeit arī trāpu uz vietējo fotomagnētu, tūrisma burtiem ar valsts nosaukumu. Pie tiem enerģiski fotografējas tinderrandiņa dalībnieki. Kad soļoju garām, tieku palūgts nobildēt abu jauniešu visnotaļ elektrizēto savstarpējo pievilkšanos arī no malas.
Attopos, ka pēdējās stundas neesmu neko ēdis – viss centrs ir izmiris un vienīgā vieta, kur gadījies redzēt pārtiku ir kāds šaubīgs pagalms, kurā piedzēries čalis cepa gaļu. Kā pestīšana nāk šis brīnišķīgais pupusēriju stendiņš, ko kūrē divas dāmas no Salvadoras.
Pilniem vaigiem stumju iekšā debešķīgo mīklas pankūku un svētlaimē šķiet, ka aiz muguras enģeļi atspērušies un pilnā skaļumā plēš savu arfu stīgas.
Pussalas galā ir arī neliela bāka.
Un vienīgais debesskrāpja izstrādājums, ko visā pilsētā divu dienu laikā man izdodas pamanīt.
Pilsētas skaistākā promenāde, taču infrastruktūra liek nodot sveicienus mūsu Vanšu tilta leģendārajiem trotuāriem.
Stabs gan nodrošināts pret cikloniem, orkāniem un pat taifūniem.
Kad satumst, ar abiem angļiem aizejam uzēst vakariņas kādas salīdzinoši lepnas centra viesnīcas jumta terasē. Atmosfēra tajā šķiet kā no citas pasaules, bālģīmjekspatu burbulis, ko bijīgi apkalpo pieklājīgi vietējie. Atklāti sakot, kaut kāds netverams diskomforts šajā atmosfērā. Daudz organiskāk jūtos vēlāk tur lejā, rindā kopā ar iereibušiem beliziešiem pie kārtējās aizrestotās ķīniešu bodītes.
Esmu nopircis arī vietējo laikrakstu. Ziņu tēmas diezgan brutālas. Skolotāja slepkavība, piemēram.
Izbēguši cietumnieki.
Pa vidu kriminālajām aktualitātēm arī lērums ar paziņojumiem par to, ka piešķirtas jaunas alkohola tirdzniecības licences. Reibuma un noziedzības mūžīgais dzinējs.
Uz to visu no vietējām naudiņām joprojām noraugās nelaiķe Elizabete II. Jā, bijušās Britu impērijas valstu savstarpējo politisko virāžu un nianšu dēļ līdz pat savai nāvei tieši viņa skaitījās Belizas valsts galva.
Pienāk rīts, joprojām neesmu ticis nevienas bandas nagos un attiecīgi nolemju izmest aplīti kafijas meklējumos.
Simpātiski, ka reklāmas izkārtnes šeit joprojām mēdz zīmēt ar roku.
Ar roku tiek sanagloti arī stāvvietu aizņēmēji.
Nīderlandes konsula rezidence atrodas kaimiņot baisam graustam. Starp citu, arī tajā kādam ir rezidence.
Par nekādu manhetenu te neviens neiztaisās.
Pamestu ēku ir gana daudz.
Nepamestajās iedzīvotāji mēdz iebarikadēties ar iespaidīgiem palīglīdzekļiem.
Pa ielām jāstaigā uzmanīgi, var iekrist teju nepamanāmā kanālā.
Tropu klimats dara savu.
Beidzot uzeju vietu, kurā var dabūt kafiju. Te ņudz dzīvība!
Izskatās, ka Dario kaut ko saprot no pīrādziņiem, jo nākas pastāvēt rindā. Interesanti, ka pie sienas ir precīzs aprēķins precīzām cenām pīrādziņu skaitam no viens līdz simts. Minu, ka arī šim varētu būt sakars ar tiem apmēram 17% valsts iedzīvotāju, kas neprot lasīt un, visticamāk, arī rēķināt.
Turpat pāri ielai ir arī mikroskopisks veikaliņš. Pabāžu degunu un satrūkstos, nonākdams viesistabā – izrādās, ka sieviete te vienkārši tirgo personiskās mantas no savas mājas lieveņa.
Tirgošanās ir būtisks faktors, lai Belizā sakarīgi izdzīvotu.
Tuvojas pusdienlaiks, ņemu viesnīcā somu un dodos autoostas virzienā. Lai interesantāk, tā atrodas diezgan dziļi bēdīgi slavenajā un bandu kontrolētajā Southside. Atliek tikai pārsoļot pāri šim jaukajam kanālam un atrodies zonā. Nu, pareizāk sakot, jāpaiet vēl simts metri, jo pie paša tilta vēl skaitās salīdzinoši respektabla vieta.
Viss, esmu teritorijā. Pēc atgriešanās mājās palasu Vice News reportāžu par vairākām slepkavībām tieši šajās ieliņās. Kādu kungu atriebības dēļ nobliež tieši domino spēles laikā.
Taču dažus tas neattur celt šeit jaunas rezidences. Kā nekā gandrīz pats pilsētas centrs.
Autoserviss nobāzējies arī turpat pretī uz ielas.
Un, protams, pat bandu teritorija neaizbaida ķīniešus no vēlmes atvērt šeit veikalu.
Kāds tēvs, tāds dēls šajā gadījumā jāuztver diezgan burtiski.
Pie pašas autoostas vīrietis uz trotuāra tirgo gan augļus, gan dažādus krāmus.
Tepat atrodas arī viens no pilsētas tirgiem.
Te var arī uzēst, taču pirms gana tāla brauciena ar autobusu kaut kā pārāk negribas riskēt.
Kāds turpat pie žoga izlicis pažāvēties milzīgu voblu.
Jācer, ka vismaz šī gaļa nebūs pārāk ilgi stāvējusi saulītē.
Tepat var ieķert arī mājās ceptus gaļas pīrādziņus.
Beidzot atrodu savu autobusu, iespraucos iekšā, lai saprastu, ka manīgais biļešu pārdevējis man un blakussēdētājai ir pārdevis vienu un to pašu numurēto sēdvietu pie loga. Laimīgā kārtā te par tādiem sīkumiem neviens neuztraucas.
Kārtējais brauciens amerikāņu skolēnu autobusa otrajā (vai trešajā) elpā var sākties.
Pamāju sveicienus autoostai un dāmai, kas turpat pie vārtu režģiem garšīgi loka iekšā ceptu vistiņu.
Centra ieliņas ir jūtami dzīvākas kā vakar, alkoholā samirkušajā svētdienā.
Gana daudzi pārvietojas ar velosipēdiem.
Mēbeļu polsterētāja salons.
Veļas mazgātuve. Pat tā aiz restēm.
Pāris mikroveikaliņi.
Un visbeidzot, arī kaut kas uz mūsdienīgas pilsētvides pusi!
Pat kāda moderna, svaiga kaste! Tā arī nepaspēju saprast, lielveikals vai sporta halle.
Izbraucot no pilsētas ziemeļu, Meksikas virzienā, jūras piekrastē jūtama attīstītāka pilsētvide, nekā iebraucot no Gvatemalas puses.
Svaiga baznīca ar krāsainu Jēzus statuju.
Un tad – viss. Pilsēta beidzas un sākas ainavas ar pusapplūdušu purvāju.
Vai man Belizas pietrūks? Ne pārāk. Tomēr šķiet, ka lai gūtu vispusīgāku priekšstatu par šo valsti, kādreiz esot šajā pusē tomēr vajadzēs saņemties uzmest aci arī tām paradīzes salām un indiāņu zemēm valsts dienvidos. Lai gan – pastāvēšana vietējo rindā pie aizrestota ķīniešu veikaliņa nakts vidū Belizsitijā arī ir spējīga radīt vismaz tikpat spilgtus iespaidus visam mūžam, saku kā ir.