Mazā, brīnišķīgā valstiņa Beliza šajā spāņu ietekmes dominētajā reģionā izceļas. Pirmkārt, pateicoties vēsturiskajām saitēm ar Britu Impēriju, tai vienīgajai no visa bariņa valsts valoda ir angļu (savulaik tā pat tika dēvēta par Britu Hondurasu). Otrkārt, daudzos avotos tā pat netiek īsti uzskatīta par Centrālamerikas kultūrai piederošu – tik stipri te ir sajūtama Karību reģiona relaksētā attieksme pret dzīvi. Un treškārt, tīri subjektīvi, visu te apmeklēto valstu pieredzē man nekur negadījās sastapties ar tik daudz ne pārāk patīkamas uzmanības izrādījumiem no vietējo puses. Par to vairāk nākamajā stāstā par Belizsitiju. Līdz tam – daži novērojumi par to, kā tad Belizā īsti izskatās.
Iebraucot no Gvatemalas puses, te izskatās apmēram tāpat, kā pie Lubāna ezera. Pilnīgi neviļus sailgojies pēc dzimtenes.
Ā, nē. Pāris palmas tomēr nodod, ka neesam gluži Balvu novadā.
Arī vietējie iedzīvotāji nedaudz atšķiras. To var novērot uzreiz, jau robežpunktā. Atšķirībā no Gvatemalas, kur iedzīvotāju vaibstos dominē indiāņu ietekme, Belizā uzreiz šķiet skaidrs – šī patiesībā ir Karību, nevis Centrālamerikas valsts.
Kā jau minēju ievadā, arī citas valodas ietekme ir jūtama uzreiz.
Pierobežas reģionā un vēlāk pāris vietās arī Belizsitijā gan redzu arī uzrakstus spāniski. Paskatoties statistikā redzams, ka apmēram puse iedzīvotāju ļoti labi runājot gan angliski, gan spāniski. Tomēr britu mantojums, protams, dominē. Angļu ir arī vienīgā oficiālā valsts valoda.
Trešā populārākā te ir Kreolu valoda, kaut kas ļoti attāli līdzīgs stipri karībizētai angļu valodai. Valodnieku domas gan joprojām dalās – vieni saka, ka šī ir valoda, otri, ka angļu valodas dialekts. Lai vai kā, cilvēki gan runā, gan taisa arī šādus skaistus banerus ar uzsaukumiem tajā.
Valsts ir reliģioza, 85% iedzīvotāju pieder kādai konfesijai. Vairums – kristieši. Lūk arī skaists apliecinājums, ceļmalas plakāts, kas brīdina par to, ka izlaižot Dievu no savas dzīves, tā vietu ieņems Sātans.
Nezinu, kā izskatās beliziešu Paradīze un Elle, bet kapiņi ir skasti krāsaini un vietām pat vairākos stāvos.
Kaste te, kaste tur.
Pārsteidzošākie kapi valstī atrodas īsi pirms iebraukšanas Belizsitijā – turpat šaurā strēmelē starp divām ceļa joslām.
Bieži ceļmalās ir arī baznīciņas. Tālu no Eiropas iespaidīgajām akmens smailēm, bet tomēr.
Dažkārt nevajag pat torni.
Reliģiskas ievirzes skolas ir pat vēl pieticīgākas.
Kā jau visā Centrālamerikā, arī šeit reinkarnāciju piedzīvo antīkie amerikāņu skolas busi un pārtop par pilntiesīgiem satiksmes autobusiem.
Bet vietējie nesmādē arī prāmjus.
Braucot gar acīm zib neskaitāmi pagalmi, kuros cilvēki tā vai citādi šeptējas.
Pusaudži ripinās ar bēmiksiem, dzīve izskatās patīkami analoga.
Un tad ciemats beidzas un kādu brīdi aiz loga redzama pavisam mūžmežīga pirmatnība.
Nopietnus kalnus te tā arī nepamanu, bet daudzviet reljefs ir pietiekošs, lai zīmētos smuki skati.
Taču vēl biežāk Belizā zīmējas Belikin reklāmas. Tas ar lielu atrāvienu šeit ir populārākais alus. Sākotnēji uztveru to kā nosaukumu ar slāvu saknēm – kas zin, varbūt kaut kāds Boļeslavs Belikins savukārt ir attriecies līdz šiem krastiem ar savu apiņu brūvējuma recepti. Bet tad tomēr attopos – vārds taču patiesībā ir radies, savienojot Belize un kin, jeb Belizas dzimta, cilts.
Un šis Belikins nu ar pamatīgu sparu sponsorē dažādu veikalu fasādes un vienkārši milzīgu lērumu vides plakātu, attiecīgi kļūdams redzams visiem un visur šajā valstī.
Ir, protams, vietējā dzērienu industrijā arī mēģinājumi šai masai turēties pretī. Piemēram šis interesantais leņķis, kādā kāds vietējais ražotājs reklamē apelsīnu sulu – ar skrūvi jaucošu bārmeni uzreiz fonā. Secinu, ka suliņas Belizā varētu būt populāras galvenokārt, lai uzjauktu kādu fiksu pēcpusdienas kokčiku.
Iespējams, ka šajā ceļmalas pasēdētuvē tieši šādu kokteilīti arī var ieķert – ne jau tāpat vien te būtu veselas divas leduskastes.
Vismaz svaigu kokosriekstu – pilnīgi noteikti.
Vēl viens populārs vietējais dzēriens ir Rude Boy, kam ir brīnišķīgas sastāvdaļas – kafeīns, žeņšeņs un leģendārā Horny Goat marihuāna! Reklamēts tiek attiecīgiem vizuāļiem.
Vietējā iedzīvotāja.
Vēl pāris. Vispār, košas krāsas te ir iecienītākas nekā saulainajā Ziemeļeiropā.
Lūk, četri kungi un katram ir pa sarkanam aksesuāram!
Sarkanais ir cieņā.
Pat ļoti.
Ja kāds arī saģērbjas pieticīgākos toņos, to vienmēr ir gatava kompensēt tuvīnā košā siena.
Spilgtums tām te patīk. Lūk, šī pat noformēta ar bērnu plaukstiņām, kā šausmufilmās.
Pieminekļa postamentam savukārt laika zobs pamazām uztaisījis rentgenuzņēmumu.
Ar šo gan tikt galā būs grūtāk.
Vēl pamanās fantastisks piemineklis paceltam tostam. Ātrumā gan diemžēl nesanāk to iedabūt pilnā kadrā.
Toties kādā mazpilsētā novērojas vietējiem apstākļiem teju debesskrāpis – četrstāvu ēka.
Nē.
Tūrisma aģentūrai īpašnieki izvēlējušies nosaukumu ar vērienu, Exodus International, jeb Starptautiskā Izceļošana. Iespējams, darbības niša ir valstī vēl atlikušo beliziešu emigrācijas jautājumi.
Tomēr kopumā cilvēkus ielās daudz neredz. Visā valstī ir tikai mazliet pāri 400 tūkstošiem iedzīvotāju.
Pat šī skaistā lapene ir tukša.
Nē, pag, kļūdījos – tomēr ir ļaudis!
Kādam veikalam atjauno fasādi un drīz vien paslēps sirsnīgu saukli. Priecīga iepirkšanās, priecīga dzīve!
Citur jaunā fasāde jau ir ieradusies.
Un Frogmena lielveikals savukārt rūpējas par piekļūstamību – uz fasādes te nopērkamo preču tematika ir arī uzzīmēta, lai viss ir skaidrs arī lasītnepratējiem. Un tādu valstī ir mazliet vairāk kā 17% no iedzīvotāju skaita!
Skarba ceļu satiksmes drošības sociālā reklāma.
Vispār, sociālo reklāmu te daudz. Problēmu pietiek, tāpat kā pie mums.
Palmu pakājē notiek arī lauksaimniecība.
Pamanās pat kāds baobabam ļoti līdzīgs koks. Varbūt kāds botāniķis var apskaidrot, vai tas Centrālamerikā vispār ir iespējams?
Zaļumu te vispār netrūkst. Vietām aci tīkami silda lekni noauguši pagalmiņi.
Dzīvnieku arī, visticamāk, netrūkst, bet vienīgie ko kvalitatīvi sanāk pamanīt, ir šie.
Belizā mēdz būt ļoti interesanti apdzīvoto vietu nosaukumi. Tie krāšņi tiek uzrakstīti arī autobusa pieturām. Melnais vīrs Edijs.
Tējkanna. Šīs skaistās pieturas, starp citu, kāda projekta ietvaros sponsorē Eiropas Savienība. Lūk, karodziņš stūrī.
Un šeit pavisam skaists ciemata nosaukums – Demokrātija. Un spāniski pie tam.
Pieturās, ko Eiropas Savienība sponsorē knapāk, var izlasīt pa kādam iedvesmojošam citātam.
Savukārt šeit neviens vairs nesponsorē neko.
Pie reizes – zem kādiem jumtiem tad belizieši īsti dzīvo? Maigi izsakoties, dažādiem. Sākot no pavisam vienkāršiem namiņiem.
Turpinot ar nedaudz šmucīgiem, bet lielākiem.
Un vēl lielākiem, būvētiem uz pāļiem un ar verandu.
Šādas pāļmājas šeit redz ļoti bieži – visticamāk, lai pasargātu iedzīvi no pēkšņiem plūdiem. Kamēr plūdu nav, paēnā var smuki nolikt mašīnu.
Vai motorlaivu.
Tiem, kam paveicies mazāk pret plūdiem nav nekādu izredžu. Lūk, ģimene jau tagad dzīvo pļančkas vidū un mājā tiek tikai pa ļodzīgu laipu.
Turīgākajiem tādu problēmu nav. Nu, ja nu vienīgi ne pārāk gribas maksāt nodokļus par nekustamo, tāpēc viņi nesteidzas māju nodot ekspluatācijā un otro stāvu vienkārši nepabeidz.
Šāds laifhaks ir manīts daudzviet pasaulē, arī Balkānos un arābu zemēs.
Ir arī modernāka arhitektūra.
Un pat mošeja!
Un vēsturiskais mantojums.
Aiz loga gadās arī pa kādam purvam, pavisam līdzīgam kā Latvijā.
Te gan varētu būt pa kādam aligatoram, pilnīgi noteikti.
Ja nav mežs, pļava un purvs – tad ir dūšīgs kukurūzas lauks.
Kādā pilsētiņā restorāna saimnieks mēģina mērķēt ģeniālā stratēģijā – ka gūglējot lielisku restorānu, viņa iestādi atradīs kā pirmo!
Te stratēģija vienkāršāka, taču saimniece pie noformējuma piestrādājusi tāpat.
Un te savukārt zem viena jumta smuki sadzīvo modes butiks un gaļas izcirtējs. Noformējums arī šeit ir skaidrs jebkuram lasītnepratējam.
Savukārt šis varētu nebūt skaidrs nevienam – ir kāda ideja, ko vīriņš tur stiepj?
Mūsu izbrauciens pa Belizu tuvojas beigām. Lūk, kolēģis priekšējā sēdeklī jau galīgi stīvs no sēdēšanas, knosās.
Drīz jāraušas ārā no omulīgā autobusa, par spīti šādiem pūkainiem kucēniem, kas to laiku pa laikam papildina.
Pamāsim sveicienu beliziešiem.
Viņu skaistajam karogam.
Ziemassvētku noformējumam novembrī.
Belizas ozonu sargājošam pretkorupcijas plakātam, īsi pirms robežas.
Brīnišķīgajam čikenbusam un ceļojuma biedriem vairāku garu stundu garumā.
Un visbeidzot, pamāsim ardievas arī 20 beliziešu dolāriem, kas obligāti jāsamaksā, lai vispār tiktu ārā no valsts.
Taču pavisam no Belizas vēl neatvadāmies. Nākamajā stāstā – lērums spilgu piedzīvojumu un novērojumu Belizsitijā – valsts lielākajā un diemžēl arī kriminālākajā pilsētā. Garlaicīgi tur nebija!