Bukarestē nonāku sērijveida eksperimenta rezultātā. Ekspluatējot savu fizisko nepiesaistību kādam konkrētam birojam, ik pa laikam kādu nedēļu mēdzu padzīvot svešā pilsētā un pastrādāt no turienes. Šajā reizē šautriņa kartē trāpa Balkānu austrumos. Bija dzirdēts gan par Rumānijas šodienas reālijām, gan tās iespaidīgajiem komunistiskajiem piedzīvojumiem – slāņu slāņiem abu mijiedarbības esence blīvi novērojama, kur vien skaties. Garlaicīgi Bukarestes ielās pilnīgi noteikti nav – uzmetiet aci.
Ir janvāra vidus. Divas lietas šķiet uzkrītošas uzreiz. Te notikusi sniega apokalipse – neizvestas kupenas pārņēmušas visu pilsētu. Kā arī, ielās notiek pārkinga armagedons – platākos prospektos un laukumos cilvēki novieto automašīnas pat trīs rindās, radot skaistu haosu.
Pilsētas centrs vietām izskatās pat tīri dižciltīgs.
Interesanta plāksnīte sarkana punkta formā uz mājas sienas – tajā rakstīts, ka ēka pēc tehniskā novērtējuma ietilpst seismiskā riska pirmajā klasē. Šādas ēkas Bukarestē esot veselas 366. Citiem vārdiem – stiprākas zemestrīces gadījumā tā vai nu sabruks, vai arī cietīs ievērojamus strukturālus bojājumus. Iedvesmojoši.
Visdažādāko mērogu kontrasti te ir ierasta parādība.
Parkā pamanu soliņu simtkāji.
Divas betona Afrodītes satraukti vēro ap ēkas perimetru nospriegotu policijas lentu.
Saldējums visaptveroša sasaldējuma vidū.
Viena no pirmajām vietām, ko vēlos apskatīt, ir leģendārā Rumānijas diktatora Čaušešku izlolotā, tikpat leģendārā Parlamenta Pils. Rekordi krīt viens pēc otra – lielākā administratīvā ēka pasaulē, smagākā ēka pasaulē, otra lielākā ēka pasaulē platības ziņā – uzreiz aiz Pentagona. Vairāk kā 1100 istabas, 70% no tām šobrīd stāvot tukšas. Pēc komunisma krišanas par pili interesi izrādījuši gan Ruperts Mērdoks, gan Donalds Tramps – lai uzbūvētu kazino, protams. Darījumi nav sanākuši, tā nu ēkas stūrītī mierīgi uzdarbojas vietējais parlaments.
Parlamentam pietuvinātās maģistrāles malās slejas vērienā daudz neatpaliekošas dzīvojamo namu masīvu rindas. Visticamāk, paredzētas uzticamākajiem režīma kalpiem.
Ēka ir vienkārši monstroza un ar saviem izmēriem un vērienu veiksmīgi veic savu uzdevumu – rada tādu kā bijību.
Foajē izvietots vietējā mākslas muzeja sektors. Ar gluži neticamām novērošanas kamerām, kas mierīgi varētu ietilpt mūsdienu konceptuālās mākslas nodaļā.
Kamēr gaidu biļešu rindā, vēroju, kā vīriņš nedaudz pielabo pili.
Viena no daudzajām zālēm reprezentatīvajā galā.
Visai iespējams, ka šo tribīni ar saviem impēriskajiem nagiem pamanījies paskrāpēt arī pats Čaušešku. Cilvēkam nepaveicās – vienīgais no visiem Austrumeiropas komunistu vadoņiem 1989. gada revolūcijās ņēma nelabu galu – tika nošauts bez tiesas. Tomēr līdz tam pamanījās dzīvot teju visgreznāk, par spīti tam, ka visa valsts grima neticamā nabadzībā. Pēc jaudīgākajiem Āfrikas piemēriem.
Zāles evakuācijas plāns izskatās tikpat impēriski kā pati zāle. Ar acīm neviļus meklē, kur ir Cēzara tronis.
Tulkošanas kabīnes. Šīs gan izskatās svaigas – nodod lētie mūsdienu materiāli.
Pils celšanas laikā tādas vaļības netiktu pieļautas. Prezidenta uzstādījums esot bijis – pilnīgi visiem materiāliem, līdz pēdējam akmenim jābūt ražotiem Rumānijā. Viss šeit redzamais ir vietējais marmors, kopskaitā ap miljons kubikmetriem.
Pie sienas sarullēts lielākais pils paklājs. Tas esot stiķēts kopā tepat, no vairākiem gabaliem, vienā neesot bijis iespējams atvest. Precīzus ciparus neatceros, bet svars mērāms tonnās un arī cilvēku skaits, kas nepieciešams tā atrullēšanai – teju desmitos.
Šajos aizkaros nebūtu ieteicams ieķerties – svars abām pusēm kopā ir ap pustonnu.
Sēžu zāles krēsli atgādina mīlīgus vaniļas zefīrus. Gluži kā kādreiz te zvilnošie sārtvaidži ģenerāļi.
Simetrija.
Skats no diktatora balkona uz galveno bulvāri, paredzami vērienīgs.
Iekšpagalms.
Kārtējā sēžu zāle, kārtējais paklājs. Kopā pilī tie esot ap 200 000 kvadrātmetru platībā. Ievērojot Made in Romania principu – tekstilizstrādājumiem nepieciešamo zīdu arī ieguva tepat, ar reketa metodi – importējot zīdtauriņus un mēģinot saprast, kā no tiem izspiest materiālu.
Pagrabā ir pavisam dīvaina ekspozīcija – starp aukstiem, drūmiem mūru labirintiem retumis izvietoti artefakti.
Lai gan – tas varētu būt ar nodomu. Diezgan precīzi rada tālaika dzīves Rumānijā sajūtu.
Prasās ieelpot svaigu gaisu pēc šī.
Laukums pils priekšpusē.
Izcils piemineklis megalomānijai.
Izskatās, ka arī Rumānijas kompartijas čiekuri savu dzīvojamo māju noformējumā labprāt rotaļājušies ar Romas Impērijas vēsmām. Romāņu saknes, kā nekā.
Tomēr turpat lejā sniega pārņemtās taciņas turpina būt patīkami balkāniskas.
Tepat izvietojies arī minitabors – neliela čigānu apmetnīte. Arī romi, starp citu.
Ziedojumus vācošs garīdznieks netērē laiku velti – vienlaicīgi paspēj gan izrunāties pa telefonu, gan palasīt grāmatiņu.
Uzeju brīnišķīgu vietējo zīmolu – Saniknotais Virtulis.
Tikpat saniknoti varētu būt arī vēsturiskās arhitektūras saglabāšanas piekritēji. Vecpilsēta, kurai tuvojos, no attāluma izskatās šādi.
Pilsētas vecākie kvartāli ir neliela teritorija, pilna ar bāriem, striptīzklubiem un raibu reklāmu. Šķiet, šāda attieksme pret vēsturisko mantojumu ir kā masalas – vienkārši jāpārslimo. Un pēc tam to, kas palicis pāri var sākt mēģināt arī saudzēt un godāt.
Daži risinājumi gan ir patīkami radoši, jāatzīst.
Un šis, savukārt, ir pavisam neliels gabaliņš nesačakarētas Vecbukarestes – tradicionālā verandfasāde.
Viegli pakusis ledusbārs.
Te arī skaista simbioze – augšā striptīzklubs un masāžas, apakšā kāzu kleitu salons. Nekad neko nevar zināt.
Vecpilsēta ir maza un ātri beidzas. Iziesim līkumu pa krietni plašāko pilsētas centru. Pamanu brīnišķīgu brutāltorni. Šī varētu būt izcila adrese naktsklubam ar attiecīgu mūziku un nosaukumu.
Sniegs neatkāpjas.
Vadi Bukarestē uzvedas gluži kā Āzijā. Pieļauju, ka tas saistīts ar potenciāli salīdzinoši augsto seismisko aktivitāti reģionā.
Ēku sienās vietām iestrādātas piemiņas plāksnes Rumānijas Revolūcijas laikā kritušajiem.
Vēl viens risinājums, turpinot jau iecienīto sēriju.
Vietējā velonomā ar zaļo krāsu skaidri izgaismojas pieejamie divriteņi.
Policisti mēdz valkāt brīnišķīgus, baltus pižikus.
Tieši Bukarestē novērojama balto krāsu visvairāk visā pasaulē taupošā Dodiet ceļu ceļazīme.
Visu vecumu un izmēru bukarestieši.
Izkārtne Ciklops spītīgi izvairās no viena burta katrā savā parādīšanās reizē.
Haotiskā pārkinga pārņemtajā pilsētā stāvvietu ieņemšana notiek visiem iespējamajiem līdzekļiem – kaut vai sakraujot maisus un kastes brīvajās vietās.
Teju pusi no brīvajām vietām atļauju neprasot aizņēmis arī sniegs.
Stihisko afišu līmsienas satura ziņā atgādina savas Rīgas māsīcas.
Līdz šim neredzēta zīme, kas iegrožo tramvaju plosīšanos.
Savienojums ir diezgan nopietns.
Dumpiniecisks kadrs.
DIY busiņa noformējums.
Romu jaunkundžu modes. Ņemot vērā, ka ārā valdīja stingrs mīnuss – visu cieņu!
Atsvaidzinoši spilgts uzmanības pievērsiens pamestai ēkai.
Rumāņu valoda brīžiem izskatās visai dižciltīgi. Dzelzceļa stacija.
Ne mazāk iespaidīgi izskatās arī parasts ielu muzikants.
Maiznīcas reklāmas plakātā divus klaipiņus rokās turošais kalnu džigits drīzāk izskatās kā slavens bokseris pirms cīņas. Un cimdu vietā rokās uzvilcis.. maizi.
Pesimistisks uzraksts – Krievijas karš pret Rumāniju.
Vārtus pārņēmusi zīmīšu epidēmija – vienos izsitumos.
Pilsētā sāk attīstīties velokultūra.
Balodis aiz gara laika mēģina precīzi nokopēt logotipa lauvas pozu.
Interesants zīmola nosaukums ar tikpat interesantu ārzonas skatlogu.
Ziedi iekšā, ziedi ārā.
Atēnās snieg.
Vietējo vidū ļoti iecienīts pārtikas produkts – veģis, kas maksā tikai apmēram divdesmit eirocentus – klasika kopā ar kafiju.
Turpinu lauzties cauri trotuāriem.
Un ļoti ceru, ka šī pasākuma īpašnieka sievai nesāksies pēkšņas dzemdības.
Nekas, jūlijā viss būs laimīgi beidzies.
Tāda arī šī pirmā iepazīšanās ar ziemīgo Bukaresti. Mazliet visuresoša striptīza piedāvājuma, mazliet bardaciņa un mazliet sniega.
Jāņem piemērs no vietējiem un jāņem viegli.
Pie kādas valdības ēkas novēroju neparasti žirgtu žurnālistu pūlīti. Kaut kas briest.
Izrādās, manā viesošanās laikā visā Rumānijā apgriezienus uzņem protesti pret to, ka valdība izdevusi likuma grozījumus, kas ļaus amatpersonām saņemt amnestiju dažu visnotaļ nopietnu pārkāpumu gadījumā. Ilgi cietusī tauta eksplodē dusmās un iziet ielās. Degošas automašīnas, sadursmes ar policiju, lidojoši akmeņi – viss pēc plāna. Mans autobuss ceļā uz lidostu izbrauc cauri laukumam, kurā jau ir sapulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Vēl stunda vai divas – vairs netiktu cauri – vakarā laukums ir pārpildīts ar protestētājiem. Prom tikt paspēju, reportāžu – diemžēl ne.
Asprātīgi komentāri, novērtēju!