Katram, vismaz pasaules mūsu galā, ir kāda asociācija ar Černobiļu. Daudziem tā, diemžēl, ir personiska, skumja pieredze. Daudzi mēģina atcerēties, kur bijuši ap to laiku, kad radiācijas mākonis no turienes peldēja pāri mūsu galvām uz Zviedriju. Un ļoti daudzi domā, ka tas joprojām ir radiācijas perēklis, kurā klīst vilkači un seškājaini bērni. Kad pasaki, ka esi bijis Černobiļā, ir interesanti vērot reakciju. Jā, protams, tumsā tagad varu lasīt avīzi, galva spīd, saku.
Radiācija, protams, joprojām ir, taču pastaigāties pa drošām, gidam zināmām takām un uztaisīt selfiju pat simts metru attālumā no nāvējošā reaktora, bez riska tikt apstarotam vairāk par normu, šodien var jebkurš. Ukraina kā vēl nekad ilgojas pēc dolāra, ekskursiju piedāvājumu ir daudz. Kijeva, mazliet ilgāk par stundu ceļā, divi kontrolpunkti, esi klāt.
Stacija ieguvusi savdabīgu kulta statusu. Ir gan datorspēle, gan Holivudas filma par to, nemaz nerunājot par simtiem graustu bilžu un aprakstu internetos. Arī te gluži bez graustiem neiztikt, taču būs arī citi skatpunkti.
Černobiļa
Sāksim ar to, ka vieta, kas avarējušajai AES un visam pasākumam devusi nosaukumu, nav tā, kas parasti redzama fotogrāfijās "no Černobiļas". Pilnīgi mierīga, mazliet aizaugusi mazpilsēta, kas ne ar ko neatšķirtos no līdzīgām, ja nebūtu tik izmirusi. Kādreiz te dzīvoja 14 tūkstoši iedzīvotāju, un tā bija vienkāršs rajona centrs, salīdzinoši daudz mazāk saistīta ar atomstaciju kā blakus esošā Pripete, kas tika speciāli uzcelta kā dzīvesvieta darbiniekiem. Tagad te palikuši apmēram 600 iedzīvotāji. Daži, kuri pēc evakuācijas atgriezušies mājās, kā arī slēgtās zonas administrācija un apsardze. Lūk, tā te izskatās, mīlīga ukraiņu "čuhņa". Attālums līdz reaktoram – maksimums 20 km.
Pa retam pie kādas administratīvās ēkas var redzēt kādu pīpējam, vai vēl retāk – aizbrauc kāds auto. Cilvēki, ko izdevās pamanīt – tērpušies kamuflāžā.
Izņemot Ļeņinu, protams.
Nav grausti. Ir puķudobes.
Ap privātmājām mauriņus gan nepļauj.
Stadions.
Te sadzīts bišķi tehnikas. Tīri skatam, tūristiem, nevis kā viena no slavenajām tehnikas kapsētām.
Tiekam instruēti par uzvešanos Zonā, kā arī faktiem par vietu un avāriju.
Dodamies uz reaktoru. Pa ceļam redzams ukraiņu armijas helihopters, kas, pēc visa spriežot, nav te pamests 1986. gadā.
Reaktors
Tuvojoties vaininiekam, krīt acīs plašums un daudzi, dažādi tajā izmētāti objekti. Izrādās, te kopumā ir seši reaktori. Katastrofa notika ceturtajā, piektais tajā brīdī bija pabeigts par 70% un sestais knapi sākts. Plati asfalta ceļi un elektroinfrastruktūra visapkārt. Kreisajā pusē kanāls reaktoru dzesēšanai nepieciešamajam ūdenim. Pie tā vēl atgriezīsimies stāsta beigās.
Pārsteidz, ka šajos plašumos valda rosība, tiek darbināta tehnika. Staciju slēdza 2000. gadā, pēc plāna tā jānojauc līdz 2065. Skatoties no malas, liekas, ka te viss joprojām darbojas.
Apkārt vazājas strādnieki, it kā radiācijas nemaz nebūtu. Kreisajā pusē tieši redzams ceturtais reaktors, tas pats.
Teritorija ir ļoti plaša, vietas pietiek desmitiem dažādu nesaprotamas nozīmes ēku.
Piestājam pamērīt radiācijas līmeni.
Tikko nolikts zālē, mērītājs sāk pīkstēt, un cipariņš diezgan ātri aug. Tieši tāpēc iesakāms uzturēties tikai atklātās vietās, viļāties rītarasā nevajadzētu. Pavadonis gan stāsta par ekstremāļiem, kas laiku pa laikam iekļūstot teritorijā no neapsargātās puses caur krūmiem un mežiem. Viņiem pastāv risks uzrauties uz krietni blīvāku starojumu. Radiācija katastrofas vietā būšot aktīva vēl 1000 gadu, saka vikipēdija.
Piebraucam pie ceturtā. Pirms divdesmit gadiem šāda rīcība būtu tuva pašnāvībai.
Masīvā būve fonā ir sarkofāgs, kas tika uzcelts virs uzsprāgušā reaktora, lai ierobežotu radiācijas izplatību. Vēl šodien tur esot telpas, kur kopš 1986. gada neviens neesot iegājis. Pārāk bīstami.
Burtiski simts metrus no reaktora ir administratīvā ēka, kurā tūristi tiek pie lekcijas par katastrofu. Tepat arī ir bāze lielam skaitam man tā arī nenoskaidrotas profesijas atomdarbinieku vienādās formās. Lūk, viņi tiek sasēdināti autobusā un aizvesti. Kā sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas filmās.
Citi kungi turpat ārā uzpīpē. Joprojām apmēram pārsimts metri no baisā reaktora.
Dodamies tālāk, uz evakuēto darbinieku pilsētu. Pa ceļam – radiācijas apstrādāti koki un tehnika.
Pripete.
Nosaukta tuvumā esošās upes vārdā, tikai 16 gadus vecā pilsēta bija mājvieta 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Līdz evakuācijai.
Iebraucot pilsētā ir armijas sargpostenis, būdiņa, pie kuras vientuļš karavīrs skalda malku. Visticamāk, lai pats arī varētu ziemā te izdzīvot.
Pirmais, ko redzi iebraucot – perfekts piemērs, kas notiktu ar Purčiku, ja cilvēks tur 25 gadus vienkārši neparādītos.
Tādas pašas deviņstāvenes. Pagalmi. Bērnu laukumiņi. Tikai vajag ieskatīties.
Jā, reku, bērnu laukumiņš.
Daba pārāk nekautrējas. Lūk, kādreiz plata iela. Pusi ir pārņēmuši augi, pa otru pusi pa retam tiek braukts, tāpēc tā ir atkarota.
Nonākam centrālajā laukumā. Piebrauc vēl viena ekskursantu grupa, kas acīmredzami uz biļeti ir ieekonomējuši mazliet vairāk.
Tukšums un klusums. Kādreiz te notika parādes un darbaļaužu demonstrācijas.
Ieiesim kādā ēkā. Kā redzams, taka ir pamatīgi iemīta.
Nesen kaut kur redzēju rakstu par cilvēku klātbūtnes ēnas pusēm šeit. Ka Pripetē apmeklētāji izmaina lietu atrašanās vietas, ņem tās sev līdzi, demolē telpas un visādi citādi kaitē unikālajai iespējai saglabāt pilsētu tādu, kāda tā ir. Arī šeit, pie ieejas, kāds paspilgtinājis efektu ar lelli no šausmenes.
Iekšā – kā parastā graustā.
Tikai tas, ka pie kājām mētājas tehnika ar zinātniskām pretenzijām.
Un ir apskatāmi zinātniski–optimistiski-komunistiski nākotnes vīziju gleznojumi.
Nenosakāma telpa. Auditorija?
Bibliotekāri ir krietni parakājušies pa plauktiem.
Sporta zāle.
Pa logu redzams slavenais Pripetes panorāmas rats. Izklaides parku bija plānots atvērt liktenīgā gada 1. maijā, katastrofa notika 26. aprīlī.
Informācijas stendā pie sienas joprojām – bildes par sapņiem un mērķiem.
Propagandas materiālu noliktava.
Tūrista kungs no Austrālijas iepazīstas ar vienaudžiem.
Viena nianse, ko īsti neatbalstu. Māksla ir laba lieta, tomēr esmu pārliecināts, ka šo vietu pilnīgi noteikti vajadzētu mēģināt saglabāt maksimāli neskartu – kā unikālu laikmeta rezervātu. Nevis organizēt šeit pusaudžu grafiti projektus ar domu – "mēs ar mākslu pret lielo, vēsturisko ļaunumu". Rezultātā uz daudzām virsmām ir parādījušies zīmējumi, kas absolūti neiederas vietas stāsta kontekstā.
Slavenais, fotogēniskais atrakciju parka mašīnīšu laukums. Grafiti acis uz vārtiem, tiešām?
Mašīnīte netīšām apgāzusies, starp citu.
Acs vēro arī no panorāmas rata biļešbūdiņas. Manuprāt – pilnīgi lieki.
Pilnīgi cita lieta ir saglabājies padomju propagandas vides stends. Tīra manta. Brīvdabas muzeja vērtība.
Un arī šis.
Vēl dažas ēkas. Peldbaseins.
Skola. Garderobe.
Patriotiskais stūrītis.
Klase.
Sekmes – virs vidējā.
Visas telpas, kuras izdevās apmeklēt, ir pilnas ar drazu. Apmeklētāji vandās, par spīti tam, ka lietas no šejienes nebūtu ieteicams ņemt līdzi kā suvenīrus. Un vēl tās lelles, visnegaidītākajās vietās.
Cilvēki ir gatavojušies.
Detaļas.
Kopumā ir ļoti pārliecinoša sajūta, ka negribētos palikt te pārnakšņot.
Arī ārpusē, aizkavējoties un iepaliekot pārējiem aizmugurē, esot vienam tukšā laukumā, jūti, ka tas klusums un gaisotne ir tāda dīvaini, nomācoši.
Jā. Negribētos te palikt pa nakti.
Atpakaļceļā piebraucam pie dzesēšanas ūdens kanāla. Te čum un mudž no milzīgiem samiem! Zinot ukraiņu uzņēmību, protams, piezogas doma par to, cik no tiem šobrīd atrodas zivju tirgū Kijevā. Pēc šī diez vai kādreiz vēl celsies roka barot parkā pīles – iemestais baltmaizes kukulis vienkārši pazūd!
Un arī mums laiks pazust no šejienes.
