Dažreiz dzīvē gadās, ka par tikko apmeklētu vietu vairāk informācijas uzzini tikai pēc tam. Un saproti, ka labi, ka tā. Man paveicās haitiešu Saules Pilsētu piedzīvot ar vietējo apstākļu iespējās maksimāli atvērtu, iepriekšējas informācijas neietekmētu prātu – biju tāds porolona bālģīmis ar ieplestām acīm, rotējot ap savu asi un kāri uzsūcot visapkārt redzamo sevī. Kā cilvēks nejauši nokļūst vietā, kas vikipēdijā tiek saukta par vienu no bīstamākajām visā Rietumu puslodē? Apstākļu sakritību rezultātā, protams. Kad esmu pāris dienas pavadījis Port-au-Prinsā, saprotu, ka vienīgais veids, kā sakarīgi apskatīties pilsētu, ir ņemot palīgā kādu vietējo. Īrēju istabu kādā aiz augsta žoga izvietotā brīvprātīgo misijā, tur arī uzdodu darbiniekiem jautājumu, cik reāla ir iespēja atrast kādu, kas būtu ar mieru man parādīt pilsētas grūtāk sasniedzamākos kaktus. Un izvelku laimīgo loterijas biļeti – drīz vien atrasta, sazvanīta, atbraukuša haitiešu jaunekļa izskatā. Villio par nelielu, taisnīgu atlīdzību ir gatavs pavadīt dienu kopā, parādot savu Port-au-Prinsu. Kopā apceļojam baisi haotisko pilsētas centru, apmeklējam vūdū mošķu tirgu, un tad, tā starp citu, Villio saka, ka tagad vajadzētu doties uz Saules Pilsētu. Saprazdams, ka tas ir pilsētas nabadzīgākais rajons, izsaku bažu, par to, vai mēs tur jutīsimies droši. Mans gids tikai smejas un saka, ka tur kopā ar viņu es jutīšoties visdrošāk visā Haiti. Izrādās, viņš ir tāds kā pozitīva krimināla autoritāte, viens no šī rajona dibinātāju dēliem vai mazdēliem, un tāpēc visā teritorijā zināms un respektēts. Jau drīz mēs esam tap-tapā, kas dodas uz turieni.

Pirms sākam stāstu – daži informācijas krikumi no internetiem. Iedzīvotāju skaits – līdz pat 400 000. Lielā daļā teritorijas – atvērta kanalizācijas sistēma, būtībā, visuresoši smirdīgi kanāliņi. Puse no ēkām ir saturīgas, betona sienām un skārda jumtiem, puse – salasīta no pieejamajiem materiāliem. Vēl dažus gadus atpakaļ ielas kontrolēja un iedzīvotājus terorizēja līdz pat 30 bruņotas bandas, tagad to ietekme ir stipri mazinājusies, taču joprojām dažādi smagi noziegumi ir aktuāli, ņemot vērā kopējo situāciju sabiedrībā. Uz visu iedzīvotāju daudzumu ir divas skolas. Publiskie servisi ir tik švakā nodrošinājumā, ka pēc 2010. gada zemestrīces humānā palīdzība šo, pie galvaspilsētas lidostas esošo rajonu, esot sasniegusi tikai pēc divām nedēļām.

Pēc kolorīta brauciena izkāpjam kādā laukumā. Te sākas Saules Pilsētas galvenā iela. 

Pie ieejas rajonā redzamas nopietnākas, noliktavu tipa ēkas.

Taču turpat sākas arī tipiskais Saules Pilsētas cienījamākās daļas skats – ar grafiti noklātas betona ēciņas, kurās iekārtojušies dažādi stihiski veikaliņi.

Cilvēki neizskatās graustīgi. Tīras drēbes, bērns, pēc visa spriežot, apmeklē vienu no divām skolām.

Malciņas nesējs.

Lietotu sadzīves preču tirgošana turpat galvenās ielas malā.

Redzami dažādi amatniecības paveidi. Gultu rāmju bizness.

Laivu būvētava.

Taču jo dziļāk, jo skati paliek interesantāki. Turpat ielas malā kāds iet improvizētā dušā.

Kārtējais veikaliņš – galds ar, iespējams, degvielu.

 Jo tālāk, jo parādās vairāk gruvešu. Visticamāk – zemestrīces sekas.

Villio sveicinās pa labi, pa kreisi. Saprotu, ka viņš ir mans vienīgais iekļūšanas un izkļūšanas garants šajā vietā. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja es ar savu fotokameru te klīstu viens pats. Ik pa brīdim, mums garāmejot, kāds skaļi uzvaicā – "kam ir šis baltais", un nevar saprast, cik joka ir šajā daļā patiesības.

Pēc statistikas, lielākā daļa rajona iedzīvotāju ir bērni.

Ielas malas kafejnīciņa. Arī mans visurrespektētais pusmafijas gids Villio vēlāk stāsta, ka vakaros piepelnās, šejienes ielās pārdodot paša smērētas sviesmaizes ar olu. Pilnīgi cienījams bizness vietējos apstākļos.

Viena no rajona fasādes ieliņām. Te nav nevienas automašīnas. Arī elektrība pārsvarā ir par brīvu, no nelegālajiem pieslēgumiem. Tur, kur tā ir, protams.

Mūs pamana un nevērīgi pienāk aprunāties divi vietējie pusbandīti. Sajūta ir sirreāla, gluži kā būtu nokļuvis filmā Dieva pilsēta. Interesanti, ka šie mazie mafiozi uzkrītoši man gandrīz nepievērš uzmanību. Villio izrunā lietas un mēs tiekam "palaisti".

Restorāna ēka.

Apciemojam Villio mammu, kas dzīvo pavisam nopietnā mājā, ar slēdzamu terasi. Mēģinu bildēt arī interjeru, bet nekas nesanāk, iekšpusē vai nu nav logu, vai arī tie ir rūpīgi aizklāti – piķa melna tumsa.

Visapkārt ņudz bērneļi, kas, mani ieraugot, sāk skriet pakaļ, skaļi bļaujot Hey you! Villio pastāsta, ka tas esot uzmanības pievērsšanas paradums, kas radies, te esot amerikāņiem, cik atceros, zemestrīces seku likvidēšanas sakarā. Tie esot dalījuši bērniem saldumus, līdz ar ko, arī es uzreiz asociējos ar lielu šokolādes konfekšu maisu. Kas gan šajā karstumā būtu visai lipīgs un pakusis.

Nonākam ieliņā, kurā dzīvo pats Villio. Te ir teju vai mājīgi. Bruģītis, pat dažu koku paēna. Te vēlreiz uzraujamies uz marihuānu atklāti smēķējošu jauniešu bariņa, kas mani no visām pusēm nopēta, un, protams, nezina tādu valsti Latvija.

Bēdīgi slavenais, atklātais notekūdeņu kanāliņš draiski vijas starp mājiņām. Nemanot betona būves pārvērtušās par skārda plākšņu salipinājumiem.

Te arī pats Villio ar savu mazo meitiņu. Satiekam arī bērna mammu. Ir interesanti vērot pāra savstarpējās attiecības. Par siltām mūsu izpratnē tās gluži nevar nosaukt.

Pa pavērtajām durvīm redzama viņa viesistaba, maksimums seši kvadrātmetri. Iedzīve sastāv no matrača un mantu kaudzītes stūrī.

Villio ar kundzi, meitu un ASV karogu. Kā redzams, mobilie sakari darbojas un telefonsērga ienāk arī Saules Pilsētā.

Turpinām ceļu. Ieliņas kļūst arvien šaurākas, labirintīgākas. Faktiski visas mājas tagad sastāv no dažādām metāla loksnēm un jūras transportkonteineru daļām.

Visur šajos labirintos redzami bērni.

Cik novēroju, tie pilnvērtīgi tiek likti pie darba. Mazgā traukus, piemēram.

Un, protams, sauc Hey you!

Portrets.

Bet, pārsvarā, kā jau bērni – smiekli un nebēdnība.

Kopumā man šeit pievērš pārsteidzoši maz uzmanības. Neviens neko neaizrāda par kameru, tikai vēro.

Nonākam graustu pilsētiņas nomalē, pie ūdens. Te ielu struktūras vairs nav, ir tikai haotiski saceltas mājiņas pie ūdens esošā dūksnājā. Pa vidu tām ganās lielas, melnas cūkas.

Īpašums pie jūras, skumji nākas secināt.

Bail iedomāties, kā šie Nif-nifa namiņi izskatās pēc kārtējās viesuļvētras, kas reģionu apmeklē regulāri. 

Turpat aiz mājiņām sākas ārkārtīgi piedrazota ūdens zampa, pilsētas kanalizācijas esence.

Ejot pa šejieni, zem kājām kraukšķ milzums gliemežvāku.

Turpat pie zampīgā līča ir arī atvērta jūra, kurā redzamas zvejas laivas un cilvēki, kas mazgājas ūdenī.

Jauna māmiņa ar mazuli, kura nākotnes izredzes, augot šajā vietā, diemžēl nav pārāk iepriecinošas.

Bērni te uzdarbojas visur.

Kaut ko meklē zemē esošajās drazās.

Brīžiem nevar saprast, kā viss tas turas kopā.

Šajā, visgraustīgākajā Saules Pilsētas daļā nākas redzēt, ka cilvēki turpat pie mājām atklāti arī nokārtojas.

Jo nekādas kanalizācijas sistēmas vienkārši nav. 

Tomēr tie, kas var atļauties, tīrības standartus uztur.

Starp būvēm daudzviet žāvējas drēbes.

Improvizēts rotaļlaukums ir visapkārt.

Pusķemmēts mazulis ar pusapēstu mango.

Virtuve vārda tiešākajā nozīmē, ar šeit gatavotiem virumiem.

Arī Saules Pilsētā neizbēgami atrodams galvenais haitiešu izklaides avots – loterija.

Šejienes apstākļi jo īpaši mudina uz cerību par lielo laimestu, cilvēki čakli aizpilda biļetes.

Vēl dažu virumu paraugdemonstrējumi.

Tie gan acīmredzami netiek līdz šeit klaiņojošajiem, galīgi bēdīga paskata sunīšiem.

Ielas skats ar melnu sivēnu un augļiem.

Mango veikaliņš.

Improvizēta savstarpējās palīdzības frizētava.

Apkārt redzamie dzīvnieki nepārtraukti meklē barību, cūkas šajā nodarbē izskatās veiksmīgākas. Vai arī tiek piebarotas, skaidru iemeslu dēļ.

Atkal izejam pludmalē, tādā kā zvejniecības sektorā. Tīkli, laivas, jūra.

Turpat krastā izskalots pusnogrimis kuģītis.

Sirreāla kombinācija vienā kadrā – rajona čaļi, kas ķimerējas ap laivu, vietējais datorfrīks un sivēni, kas turpat blakus atvēsinās atkritumiem pilnajā ūdenī.

Komandtiltiņš.

Salīdzinot ar nupat apskatīto, drūmo vietu pie netīrā zampasdīķa, bērni šeit izskatās krietni priecīgāki.

Diendusa laivu būvētavā.

Puika pēdas attālumā no pēdām.

Zvejnieki ar brienamtīklu darbojas turpat pie krasta. Kaut kā pārgāja vēlēšanās pamēģināt vietējos zivju ēdienus, pēc šeit pieredzētā.

Augļu tirgotāja apvieno patīkamo ar lietderīgo.

Jauns vīrietis ar boju.

Kokosriekstu tirgotāja.

Saules Pilsētā jūrā ir arī mols. Cukurniedru tirgotājs pa ceļam uz to.

Te ir pilns ar cilvēkiem, kam ir ikdienas gaitas, kurās doties.

Sievietes tīra zivis, bērni peldas, valda rosība.

Kompozīcija.

Sīkie kliegdami lec ūdenī un pieprasa, lai viņus nobildēju. Kad manā acu priekšā ūdenī salec vesela armija, visi rāpjas atpakaļ uz dēļiem, un metas pie manis, atprasīt sabildēto. Viens ir dusmīgs, ka nav nobildēts. Rādu fotoaparāta ekrānā tieši tādu pašu pliku sīko, ko, neredzot seju, tāpat nevar atšķirt – "nē, tas neesmu es!" – ir neapmierināts daiļlēcējs.

Nodarbes uz mola.

Pēkšņi redzu, ka tālumā, mani ieraudzījis, ar kliedzienu mūsu virzienā metas kāds puika. Acīmredzami ar kādu ģenētisku niansi, viņš pieskrien pie manis un ārkārtīgā sajūsmā skaļi runājot, man bāž sejā kaut kādu bukletu, kurā tikai pēc atgriešanās mājās, šajā fotogrāfijā saskatu informāciju par kādu retu, ķermeni deformējošu slimību. Šī ir viena no tām gana retajām situācijām, kurās tu vienkārši nonāc un tiešām nezini – ko darīt.

Adrenalīns ir uzņemts pusgadam uz priekšu, pamazām meklējam ceļu ārā no graustu labirintiem. Pa ceļam vērojot krāšņus vietējo dāmu tērpus.

Darba apstākļus.

Apmeklējot gana iespaidīgu vietējo mākslinieku darbnīcu. Bijām arī vēl iespaidīgākā zārku darbnīcā, bet turienes meistari kategoriski neļāva bildēt ne sevi, ne produktu – par spīti Villio ietekmei rajonā.

Vēl viens mazais biznesiņš – iespēja pazvanīt pa telefonu.

Skaistumsalons, rotāts ar skaistiem gliemežvākiem.

Un duša divatā, lai taupītu ūdeni.

Tiklīdz esam ārpus Saules Pilsētas, uzreiz kāpjām tap-tapā. Jo Villio atzīstas, ka šeit viņa kontrole atkal zūd. Runājot par manu drošību, protams.

Tā mēs pametam šo vietu, ko nevarēšu aizmirst nekad. Paradoksālā kārtā nosaukums atbilst gana sarežģītajai realitātei. Saule ir vienīgais, kā šajā Saules Pilsētā tiešām netrūkst.