Ceļš uz Erevānu sākas Tbilisi, iekāpjot sagrabējušas maršrutkas aizmugurējā sēdeklī, pielokot ceļgalus pie zoda un sagatavojoties piecu stundu braucienam, jeb tuvāk patiesībai – kratījienam. Turp gribu doties, lai salīdzinātu iespaidus ar nesen pieredzēto naftas dolāra uzspožinātajā Baku. Robeža starp Armēniju un Azerbaidžānu ir slēgta, tāpēc nākas mest līkumu caur Gruziju. Ir janvāra sākums, viss ir pelēks un nemīlīgs. Gans sargā aitas, militāristi – tiltu.
Aiz robežas ir pāris tuneļi, kas nav mainījušies kopš izrakšanas. Ir sajūta, ka tūlīt tūlīt kaut kur atlūzīs milzīgs klintsbluķis un saspiedīs mūsu skārda mikriņu. Kad esam laukā, ir neliels atvieglojums. Pa caurumiem krītošā gaisma rada sirreālu iespaidu, pietrūkst tikai alu cilvēku ugunskura.
Pirmie iespaidi par Armēniju nav pārāk iepriecinoši. Laukos ļoti jūt to, kā viss nogājis uz grunti pēc neatkarības atgūšanas. Puspamestas pilsēteles, pussabrukušas rūpnīcas.
Taču jūt arī kapitālismu. Lūk, kazino. Iespējams, princips tas pats, kas bāriņam filmā "No krēslas līdz rītausmai" – aizā atklājas, ka tas ir senas piramīdas augšdaļa un iekšā ir pilns ar zombijiem - krupjē.
Pamazām virzāmies augstāk kalnos, parādās sniegs un gandrīz sniegbalta volga. Drīz Erevāna.
Pilsēta ir liela un haotiska. Padomju daudzstāvu apbūve mijas ar graustus atgādinošiem, blīviem mazu mājiņu kvartāliem. Savulaik te paplosījās tāds padomju arhitekts/akadēmiķis Tamanjans, kas izstrādāja ideālās padomju Erevānas apbūves plānu, un, dūšīgi brucinot pagātnes mantojumu, arī samērā veiksmīgi to ieviesa. Taču, kā redzams, visu nav paspējis.
Centrs ir iespaidīgs, bagātīgi apbūvēts ar celtnēm no unikāla vietējā materiāla, rozā klintsbluķiem, kā dēļ pilsēta tiek dēvēta attiecīgajā krāsā. Te redz labi ģērbtus cilvēkus, kas, kā jau armēņiem ierasts, mīl maķenīt padīžāties.
Tepat netālu slejas arī padomju laikā iesākta un nesen kāda aizrobežu armēņu miljonāra pabeigta iespaidīga celtne – klints nogāzē būvēts pastaigu bulvāris 45 grādu leņķī, kāpņu struktūra, saukta par Kaskādi.
No šejienes paveras labākie skati uz Erevānu. Tur, zem mākoņa slēpjas visnotaļ slavenais kalns Ararats, pie kura, pēc leģendas, esot pietauvojies Noass. Armēņiem šis kalns ir svēts, un pēc totālas likteņa ironijas viņi var uz to tikai skatīties, jo tas atrodas Turcijas teritorijā. Tās pašas, kas savulaik veica bēdīgi slaveno armēņu genocīdu. Pagaidām starp abām valstīm nav pat diplomātisko attiecību, robeža ir slēgta.
Laimīgā kārtā politika nav visa dzīve.
Kalna nogāzē klaiņojošu suņu bars rej, dusmojas uz visu pilsētu.
Paskatīsimies, kas vēl notiek pilsētā. Ir dažas dienas pēc jaunā gada, redzams, ka vietējie izmisīgi gaidījuši ziemu.
Taču sniega sega nav pārāk bieza.
Lai kā cilvēki censtos un mēģinātu šo faktu ignorēt.
Pat ledus drakons lēnām zūd acu priekšā.
Lai gan arī te, kā jau Kaukāzā, vietējo iecienītākā tērpu krāsa ir melna, ikdienu atdzīvina no Disnejlendas izbēguši radījumi, kas diezgan uzmācīgi cenšas iepārdot balonus.
Vietējās iedzīvotājas.
Ņivām te ierasts tonēt arī priekšējos stiklus.
Detaļas.
Vietējā STOP zīme ir divās valodās.
Vislielāko iespaidu atstāj vietējās loģistikas kompānijas logotips, kurā Kamazs aktīvi uzmācas mūsu planētai.
Satiekos un iedzeru kafiju ar pirms pāris gadiem kādā pasākumā satiktu armēņu arhitektu Sarhatu. Kad vaicāju, kas ir pārsteidzošākā vieta, ko šeit vajadzētu apskatīt, viņš iesaka Kondu. Viens no trijiem vēsturiskajiem ciematiem, no kuriem izveidojās Erevāna, tagad – gandrīz graustu rajons pilsētas centrā, kur iedzīvotāji iztiek ar minimālām cilvilizācijas ērtībām. Varas iestādes nevarot saprast, vai rajonu saglabāt, vai nojaukt, vietējie iedzīvotāji neuzticas pārcelšanas plāniem, jo daudzi šeit nodzīvojuši lielāko daļu mūža bez papīriem, kas varētu pierādīt īpašumtiesības. Rajons arī neesot pārāk drošs, bet dienas laikā nevajadzētu būt lielām problēmām. Ok, der, dodos pēc mazliet adrenalīna.
Lai saprastu, par ko iet runa, ieskatīsimies satelītkartē.
Lūk, uz žoga norādīts virziens. Redzams, ka graustiem ar joni nāk virsū būvniecība.
Acīs krīt nepabeigta padomju laika viesnīca, kas dominē pār Kondu. Tā ir lielā būve ar ēnu satelītkartes augšā.
Uzreiz aiz viesnīcas sākas mazu nameļu un ieliņu mudžeklis.
Eksotika.
Neredz nevienu cilvēku, bet brīžiem sajūta ir tāda, ka tikpat labi šī varētu būt arī Āfrika.
Taču šeit kāds acīmredzami dzīvo.
Ja vanna domāta, lai tajā mazgātos, tad saimnieks noteikti staigā netīrs. Ārā ir mīnusi.
Ir arī garāža.
Un auto.
Daļa mājeļu izskatās izaugusi no zemes.
Sarhata piesolītos kriminālistus nekur nemana, vien brīdī, kad uzņemu šo fotogrāfiju, no nezin kurienes uzrodas vīriņš un lūdz aizdot mazliet naudas. Sīcenes man nav, un viņš tikpat ātri pazūd. Nemēģinu noskaidrot, vai pēc papildspēkiem, tinos tālāk.
Aiz stūra ir vesels kakts ar kucēniem!
Stratēģiskā vietā.
Jāsāk meklēt izeja.
Beidzot, pie tādas kā baložu audzētavas, uzduros dažiem vietējiem džigitiem. Apliecinu, ka arī esmu baložu speciālists, un viņi mani palaiž dzīvu.
Vēl daži soļi pa stāvām trepītēm uz alai līdzīgu izeju, un es esmu laukā no Kondas, uz dzīva galvaspilsētas prospekta, kur nekas neliecina, ka tepat blakus ir pilnīgi cita realitāte. Kad nākamajā vakarā atkal satieku Sarhatu, viņš stāsta, ka lasījis avīzē par slepkavību, kas tajā pašā dienā notikusi Kondā. Nez kāpēc nebrīnos.
Erevāna ir kontrastu pilsēta, tas skaidrs.
Tomēr tā noteikti ir no tām, kur gribētos atbraukt vēlreiz.
Labāk, protams, vasarā.
Tad šim karatistam, kas, cieši vērodams Araratu, izpildīja vismaz Čaku Norisu, nebūs tik bieza pufaika mugurā.
