Etiopijas galvaspilsēta Adisabeba mūsu redakciju sagaida tīri draudzīgi. Pirmais pārsteigums – rīta agrumā izejot no lidostas Āfrikā netālu no ekvatora... prasās jaciņa. Gaiss ir iesilis tikai līdz niekpadsmit grādiem! Skaidrojums ir vienkāršs, pilsēta atrodas smukos 2355 metros virs jūras līmeņa, kas tās iedzīvotājiem sniedz gan patīkamu veldzi no tveices, gan paglābj no malārijas odiem, kam tik augstā plauktā sīkt gar ausi pārāk nepatīk. Otrs pārsteigums – visa pilsēta ir milzīgs, aktīvs būvlaukums! Desmitiem, pat simtiem augstceltņu, kas lēnām slienas augšup, celtniekiem lodājot gar to sienām pa baisa paskata un ļodzīguma koka mietu stalažām. Paralēli būvniecības ballītei notiek arī haotiskas mazstāvu apbūves, tautā sauktas par graustu rajoniem, nojaukšana. Un te nu sākas debesskrāpju mestās ēnas puses – kā uzzinu, daudziem no šiem iedzīvotājiem netiek piedāvātas nekādas dižās kompensācijas, jo visu var izskaidrot ar “kungi, šī ir nelikumīga apbūve, jums ir trīs dienas laika pirms buldozera, paldies, uz neredzēšanos!” Un arī pašu jauno augstceltņu stāsts nav nemaz tik tīrs – dažādu shēmu rezultātā daudzas no tām jau pāris gadus stāv nepabeigtas, uzvēdījot tādu Addis Waterfront vaibiņu. Bet nu, labi. Par visu pēc kārtas.
Rītausmā, planējot pāri Etiopijas plašumiem, paveras visnotaļ pirmatnīgas ainavas.
Iluminatorā beidzot parādoties pilsētai, ātri top skaidrs, ka arī te ir gana pirmatnīgā – augstceltnes mijas ar būdiņu labirintiem. Bez variantiem – piedzīvojumi būs!
Pacietības treniņš sākas rindā uz pasu kontroli – cilvēku anakondai lēnām lienot uz zīmogus dalošo robežsargu būdiņu pusi, paiet dūšīga stunda.
Pirmā lieta, samainīt naudiņas. Vietējā valūta, birras, 2024. gada vasarā piedzīvoja dūšīgu devalvāciju, tās vērtībai attiecībā pret dolāru un eiro samazinoties nedaudz vairāk kā divas reizes. Ja pirms gada par vienu eiro varēji tikt pie apmēram 60 birrām – tad tagad jau teju 130. Iemesls – Starptautiskā valūtas fonda spiediens un centieni reformēt ekonomiku, padarot izdevīgāku importa sadaļu. Taču pagaidām izskatās, ka vidējam etiopietim viss palicis tikai dārgāks un nepieejamāks.
Tas gan netraucē manam tūristu kolēģim pie maiņas punkta blakus lodziņa mainīt treknas banknošu briketes – viņš man pārliecināti skaidro, ka par viesnīcām te labāk visur maksāt kešā. Nu, nez – samainu sākumam 100 dolārus – varbūt pilsētas centrā kurss būs labāks.
Lidosta ir tuvu pilsētai, turpat aiz stāvvietu sētas sākas dzīvīgas ielas. Nolemju gūt pirmos iespaidus, iesoļojot Adisas centrālajā daļā kājām. Pirmās sajūtas ir labas – lidostas tuvuma dēļ tādam bālģīmjmugursomniekam kā man neviens nepievērš uzmanību. Ielas ir nedaudz padrupušas, taču pilnas notikumu un dzīvības. Un vēl te ir nereāli daudz apavu tīrītāju. Visus vieno nelielu spainīšu arsenāls, kas izvietojas pusaplī ar meistaru. Ūdens un citi kurpi dziedinošie eliksīri vienmēr pa rokai.
Jo tuvāk centram un vairāk cilvēku, potenciālo klientu – jo vairāk spainīšu.
Vēl viens populārs piepelnīšanās veids ir svaru pakalpojumi. Gluži kā pie mums deviņdesmitajos, Centrāltirgus apkaimē.
Jau drīz tieku arī pie savas pirmās, slavenās etiopiešu kafijas. Šāds mazs, sapurinošs šotiņš garšo tiešām labi un maksā vien apmēram 35 eirocentus.
Mūsu redakcijas vizītes laiks ir veiksmīgi iegadījies tieši ap Etiopiešu pareizticīgo baznīcas Ziemassvētkiem, sauktiem par Genna, kas notiek janvāra sākumā. Pilsēta attiecīgi ir diezgan pilna ar dažādiem svētku atribūtiem. Stilizētu silīti pie lielveikala, piemēram. Taču jāatzīst, ka svētku komercializācija salīdzinoši ar Rietumiem te ir praktiski nejūtama.
Vispārsteidzošākais vietējais svētku atribūts ir.. zāle. Etiopieši kā rotājumu vienkārši izkaisa garus stiebrus pa grīdu gan kafejnīcā,
gan bankas nodaļā,
gan pie kinoteātra ieejas,
gan lielveikala foajē.
Un tā dūšīgi izkaisa. Lūk, neliels svētku mielasts, šķiet, tā paša lielveikala darbiniekiem. Zāles kušķi ir visur. Daži avoti saka, ka tas domāts, lai atgādinātu dabisko vietu, kur dzimis Jēzus, citi savukārt – ka tas ir miera un atkalsavienošanās ar dabu simbols. Lai vai kā, izskatās tiešām efektīvi un neparasti. Nākamajā dienā pēc svētkiem zāle no visām grīdām ir nozudusi – pēc tradīcijas to itkā sadedzinot. Daudz dūmus pilsētā neredzēju, bet nu labi, ticēsim.
Vēl viens neparasts vietējo Ziemassvētku atribūts ir iespaidīgas sveces, kuras, šķiet, var dedzināt no abām pusēm. Svētku dienās tādas tiek pārdotas baznīcu tuvumā un izskatās ļoti eksotiski.
Taču vispamānāmākā Ziemassvētku atpazīšanas zīme ir tradicionālais apģērbs. Pa kādam pretimnācējam baltās drēbēs manīju jau pirmajās dienās, taču tuvojoties īstajam svētku datumam, to skaits arvien pieauga, līdz 7. janvārī pilsētas centrā šķietami katrs otrais jau bija tērpies tautastērpā.
Skaisti!
Autentika.
Ik pa laikam ielās var uzskriet virsū arī kādam pareizticīgo mācītājam vai mūkam. Novēroju, ka visi vietējie ar baznīcas pārstāvi tīri nadzīgi padalās arī ar kādu monētiņu.
Kā nu nedosi, ja pēc statistikas ap astoņdesmit procentu etiopiešu apgalvo, ka reliģijai ir liela nozīme viņu dzīvē. Krustu dažkārt var pamanīt arī uz ēku un veikaliņu sienām – pieļauju, ka tas ir apliecinājums, ka iestāde piedāvā reliģiski pareizu ēdienu vai preci, līdzīgi kā kosher un halal lietas jūdaismā un islāmā.
Tāpat krusts ir visai populārs noformējuma elements uz sabiedriskā transporta mikriņiem un tutkukiem. Labi strādājot un aizsargājot oktas un kasko vietā, cik sapratu no vietējiem.
To, ka reliģija šeit ir nopietnāks pasākums, nekā pie mums var saprast pie baznīcām. To teritorijās mēdz būt nelieli kapiņi, kuros atpūšas nozīmīgi reliģiski darboņi – tiem ceļ ne tikai pieminekļus pilnā augumā, bet arī stiklotas mājiņas!
Tāpat teju pie katra dievnama notiek lielāks vai mazāks reliģisko preču tirdziņš. Mazliet neierasti, ka Āfrikā tiek pielūgts baltādains Jēzus. Lai gan, protams, būtu jocīgi, ja viņa izskats mainītos atkarībā no reģiona, kurā mīt fani.
Svētbildes te drukā pat uz kažokādām, diezgan brutāli.
Vēl brutālāks sižets novērojas uz baznīcas fasādes. Labi, izskatās, ka šī varētu būt zīme, ka pietiks runāt par reliģiju. Dodamies tālāk.
Jāsāk ar to, ka Adisa ir milzīga, kopā ar piepilsētām te dzīvo vairāk kā pieci miljoni iedzīvotāju. Viss ņudz, kustās un notiek – to jo sevišķi labi var sajust centrālajā avēnijā, kas nosaukta Čērčila vārdā.
Pilsētas centrs izskatās visai moderns, jo sevišķi – no attāluma.
Kā jau minēju ievadā, pēdējos gados Adisā sācies milzīgs celtniecības bums, ko kūrē pilsētas mēre un valsts premjers. Centrālajos rajonos, jo sevišķi Piassa un Kazanchis slejas desmitiem jaunu debesskrāpju, būvlaukumos starp tiem tekalējot simtiem un tūkstošiem būvstrādnieku.
Rūpīgi tiek apgūta un par parku izbūvēta pat upītes ieleja ar stāviem krastiem, kas līdzīgās Āfrikas lielpilsētās, visticamāk, būtu dūšīgi aizaugusi ar atkritumiem.
Šķiet arī, ka pilsētā tiek renovēts viss, ko vien var renovēt.
Stalažas gan Etiopijā izskatās diezgan trauksmainas – tās būvē, vienkārši sasienot kopā garas koka maikstes. Bez stipriem nerviem būt celtniekam te ir grūti.
Neskaitāmos būvlaukumus apjož tikai Adisai raksturīga vietējā detaļa – zilzaļš, apgleznots milzu žogs. Uz tā kā likums būs uzzīmēti skaisti zaļi pauguri un skaisti augi.
Dažreiz pat gadās kāds skaists putns.
Vai pozitīvi suģestējošs atgādinājums, ka viss šis bardaks ir kā jauna un skaista sākums.
Nu, labi, te gan mākslinieks ir nedaudz noslinkojis un iedvesmas pieticis tikai pauguriem.
Dažviet šajā zaļajā ainavā tiek izgriezts brutāls caurums, lai aiz tās paslēpto būdiņrajonu iemītnieki var tikt mājās.
Lai vai kā, dažas dienas šeit padzīvojot, šis Adisas žogs tā iesēžas zemapziņā, ka viņi mierīgi varētu sākt tirgot ledusskapja magnētiņus ar to. Es pirktu!
Par būvniecību runājot – senzināms teiciens ir, ka tukša vieta ilgi nestāv. Taču Etiopijas reālijās tas nozīmē arī to, ka tukšā vieta no sākuma ir jāatbrīvo. Un realitātē tas nozīmē šādu pilsētas centrālajos rajonos joprojām esošo, neskaitāmo graustu kvartālu nolīdzināšanu līdz ar zemi.
Un tas arī notiek, pilnā sparā, ļoti daudzās pilsētas vietās – novērojams burtiski jebkurā virzienā, kurā gadījās braukt.
Mediji ziņo, ka iedzīvotājiem tiek piedāvātas kompensācijas un pat mājokļi – protams, attālos pilsētas rajonos un lētās, ātri uzbūvētās daudzstāvu mājās. Ja godīgi, pēc dažām dienām Adisā man ticība šīm jaunajām dzīvesvietās vairs nebija tik stipra – uz ielas izsviesto cilvēku ir pārāk daudz. Visticamāk, daudziem ir vienkārši jāpazūd prom no pilsētas.
Bet citādi šķiet, ka adisieši bada maizē gluži nedzīvo. Maizes pārdevējs lielus, svaigi ceptus pitas plāceņus skaisti nes uz galvas.
Uz galvas vai pleca te stiepj arī baļķēnus.
Vai cukurniedres stublājus.
Ielās var tikt arī pie svaigi spiestas saldās niedres suliņas
Vai pareizāk sakot – ielās var tikt pie jebkā.
Krīt acīs, ka pilsētā ir neaptverams daudzums dažāda kalibra apsargu. Pie veikaliem, teritorijām, pieminekļiem, jebkā. Parasti šis desants ir izvietots pa pāriem un pēc visa spriežot – nežēlīgi garlaikojas.
Tāpēc žanra klasika ir šo garlaicīgu kliedēt, flirtējot ar savu pretējā dzimuma pārinieku.
Vidējais etiopietis ielās mēdz garlaikoties arī tāpat – jo ir jāgaida sabiedriskais transports.
Laiku var kliedēt, iepērkoties kādā no stihiskajiem ielasmalas tirdziņiem.
Dārzeņi un augļi izskatās apetītelīgi, vienīgi pārāk negribas domāt par izplūdes gāzēm, kas klājas no tepat pāris metru attālumā esošās ielas. Nu, labāk nedomāsim!
Šādi izskatās hruščovku kvartāliņš netālu no pilsētas centra. Viss gandrīz kā pie mums.
Kāpņu telpu ieeju priekšā iekopts puķu dārziņš. Izskatās gan, ka jālaista dūšīgi šajā sausumā.
Dažādi vizuāli pārsteigumi kājāmgājēju te sagaida tīri bieži. Lūk, piemēram šīs divas fantastiskās miera dūjas, kas sargā vārtus uz kādu valsts iestādi.
Vai grezns šosejas malas noformējums ar telpaugiem puķupodos.
Nestandarta formāta reklāmas baneris, kas meklējot tavu uzmanību lien virsū pa trotuāru kā tāds pitons.
Skaists stikla tilts ar lielām cerībām uz to, ka stikls būs gan svara, gan skrāpējumu izturīgs.
Detaļas patīkami pārsteidz pat kafejnīcā, kur sastopu biezāko ēdienkarti, kādu savā mūžā esmu pieredzējis.
Dizaina frontē arī iepriecina Etiopijas Pasta logotips, kurā roka tur uz iesma uzdurtas vēstuļu aploksnes.
Atsevišķs žanrs ir privāto sabiedriskā transporta busiņu noformējums – te var atrast gan variācijas par pasaulslaveniem logotipiem, gan visuredzošo daiļavas lāzerskatienu.
Kārtīgs šoferis neknapināsies tikai ar dažām divdimensiju uzlīmēm, bet centīsies uzlabot savu braucamo arī aerodinamiski.
Oficiālajiem pilsētas autobusiem gan diemžēl iet garām pašizpausmes prieks un ir jāsamierinās tikai ar kompānijas logotipu uz sarkanajiem sāniem. Taču arī nav slikts, roarr!
Uz kāda taksometra sāna savukārt pamanu logotipu, kurā attēlota Lūsija. Nu, tā pati mūsdienu cilvēces vecvecvecvecmāmiņa no australopiteku sugas, kas mūsdienu Etiopijas teritorijā dzīvoja pirms apmēram 3,2 miljoniem gadu. Viņas skelets šeit tika atrasts 1974. gadā un ir spēlējis nozīmīgu lomu, ļaujot zinātniekiem pierādīt dažādus mūsu izcelšanās aspektus. Lūsijas skelets esot izstādīts Etiopijas Nacionālajā muzejā. Kad turp aizdodos, protams, muzejs izrādās slēgts uz rekonstrukciju. Nu, nekas, kaut kur izlasu, ka tāpat, visticamāk, tā esot tikai plastmasas replika.
Gluži tāda pati, kā šī burvīgā kafejnīca.
Dienas vidū saule karsē jo īpaši. Pilsēta atrodas gandrīz divarpus kilometrus virs jūras līmeņa, šķiet, ka tiešām esam karstajam bumbulim nedaudz tuvāk.
Spožā gaisma rada skaistas ēnu spēles.
Cilvēkam gan prasās noslēpties pavēnī. Te pierādījums tam, ka kafejnīcas atvēršanai nemaz nevajag daudz – atrodi platāku trotuāru, atnes lietussargu un dažus plastmasas krēsliņus un sāc piedāvāt pirms tam mājās sagatavotos gardumus.
Kādā pagalmā uzeju nesaprotamu rosību. Izrādās, te Ziemassvētku labumus dala kāda labdarības organizācija. Ikviens var tikt pie lielas eļļas pudeles un maišeļa rīsu.
Citam savukārt paveicies, jo turpat uz ielas pabaro mamma.
Vēl kādam turpat netālu ir nav tik ļoti paveicies un viņš mazgā galvu ar šampūnu un ūdens pudeli turpat ielas malā.
Tā soļojot un vērojot apkārt notiekošo, attopos pie Advas Uzvaras memoriālā muzeja. Atklāts tikai gadu atpakaļ, 2024. gada februārī, tas ir viens no pretrunīgi vērtētā valsts premjerminista megaprojektiem, kas , atkal nošķūrējot veselus kvartālus, maina pilsētas centra aprises. Izmaksas arī apaļas, apmēram 80 miljoni dolāru.
Un vispār, kas ir Adva? Tā ir pilsēta valsts ziemeļos un tur 1896. gadā notika Āfrikas pašapziņai ļoti svarīgs notikums – Etiopijas imperatora armija sakāva kolonizētkāros itāļus, tā nodrošinot to, ka Etiopija tā arī netika nevienas Eiropas lielvaras pakļauta. Muzeja biļešu pārdevējs gan mani nepakļauj, jo ārzemniekiem prasa piecreiz lielāku ieejas maksu kā vietējiem – nolemju, ka mani 20 dolāri labāk noderēs vienkāršākiem ļaudīm tirgū.
Turpat aiz muzeja, svaigi izbūvētā laukumā var papriecāties par Advas Uzvaras pieminekli ar iespaidīgu Āfrikas kontūru tā spicē.
Pa to augšup rāpjošās figūras simbolizējot dažādus etiopiešu karavadoņus no dažādiem valsts reģioniem. Viegli neiet.
Etiopijas vēsture arī divdesmitajā gadsimtā nebija no vieglajām. Sākot no septiņdesmito gadu vidus pie varas nāca marksistu hunta, kas ļoti sadraudzējās ar Padomju Savienību – gūstot no tās gan ekonomisku, gan militāru atbalstu šajā Aukstā kara periodā. Izjūkot Padomēm, arī etiopiešu režīms 1991. gadā nogāja pa burbuli. Taču dažas atblāzmas no šīs draudzības Adisā uzeju vēl 2025. gadā. Lūk, krāmu tirdziņā uz trotuāra gozējas propagandas izdevums, kas brālīgajiem etiopiešiem stāsta par skaisto dzīvi komunismā.
Ielās kā taksometri joprojām brauc liels daudzums padomju žiguļu – ļoģisks rezultāts kādreizējām, ciešajām ekonomiskajām saitēm. Kādā desmit gadus vecā reportāžā lasu, ka pilsētas takši esot teju simtprocentīgi bijuši žigulīši, šodien situācija jau ir cita – pa kādam var redzēt, bet noteikti nav pārsvars. Korejiešu un ķīniešu lētauto ir uzvarējuši.
Vēl redzamāka nodeva padomju ieteikmei valsts vēsturē ir pašā Adisas centrā esošais Tiglačina piemineklis – tipisks padomju monuments ar zvaigzni, sirpi un āmuru un varonīgām tautas aizstāvju figūrām tā pakājē.
Veltīts etiopiešu un kubiešu karavīriem, kas 1977.–1978. gadā Ogadenas karā cīnījās pret iebrucējiem no Somālijas. Dažas figūras pieminekļa ansamblī esot atsūtījusi pat brāligā Ziemeļkoreja! Šobrīd gan pieminekļa liktenis ir neskaidrs un notiek diskusija par tā nojaukšanu – pārāk daudziem tas simbolizē barbarisko Derg huntas režīmu, kas nežēlīgi valdīja šeit tajos padomju draudzības gados.
Kaut kādā ziņā etiopieši ir līdzīgi latviešiem – galvenie pilsētas muzeji un skulptūras tā vai citādi veltīti, lai pieminētu dažādus pagātnes izaicinājumus un patumšas valsts vēstures epizodes.
Gribas paskatīties vēl kaut ko, ne tik sāpēm slacītu. Kaut kur internetu dzīlēs nejauši uzeju fotogrāfijas ar intriģējošu ēku. Sāku okšķerēt rūpīgāk un noskaidroju, ka šo arhitektūras meistarstiķi sauc Lideta Mercato, jeb Lidetas rajona iepirkšanās centrs. Ir skaidrs, ka tas ir jāapskata dzīvē.
Bet nu – dzīve ievieš korekcijas. Lai gan ēka pabeigta vien 2016. gadā, Āfrikas saule, vēji sadarbībā ar laika zobu to jau paspējuši jūtami paskrubināt. Droši vien arī celtniecības materiālu kvalitāte nav bijusi tā labākā.
Taču tāpat – fasāde ir unikāla un ļoti fotogēniska. Un stipri izceļas apkārtējā rajona apbūvē.
Arī iekšā risinājums ir interesants – stāvu labirintus caurvij gliemežnīcas iekšpusei līdzīga, slīpa trepju spirāle.
Šim skaistumam ir tikai viens mīnuss – tirdzniecības centrs ir aizpildīts labi ja uz trešdaļu un kopumā atmosfēra ir diezgan apokaliptiska. Ja maķenīt pieslēdz iztēli, šķiet, ka pastaigājies pa tādu nedaudz nolaistu betona kosmosa kuģi no B kategorijas Sci-Fi filmas.
Daži zīmoli tomēr te ir atrodami. Netieku vien skaidrībā, vai šis ir Vīriešu zīmols vai Āmen zīmols.
Par zīmoliem runājot, ielās var sastapt Latvijā vēl neredzētus auto, piemēram, AIQAR. Ja mani sauktu Aigars, šādu variantu varētu apdomāt.
Labi Aigar, skatāmies tālāk pilsētas detaļas. Pirmoreiz dzīvē pamanu digitālo ekrānu, kuru dzesē 8 kondicionieri!
Ceļazīmju dizains savstarpēji nav sasinhronizēts – kungs anatomiski ir krietni precīzāk attēlots, nekā mazo skolnieku pāris.
Ielās vispār daudz kas vēl nav sasinhronizēts.
Taču šajā virzienā tiek aktīvi strādāts.
Ieeju pastā nosūtīt pastkartīti uz dzimteni. Šādu pakalpojumu, protams, šeit izmanto tikai retais. Tā vietā notiek neticami aktīva dažādu paku sūtīšanas noformēšana – jo sevišķi populāri ir dažāda kalibra maisi ar garšvielām.
Pasta nodaļā pamanās arī inovatīvs mēbeles risinājums – dīvāniņi, kas darināti no veciem metāla pastkastu skapjiem. Skaisti, bet pacieti.
Vēl viena lieta, kas Adisā pārsteidz, ir grāmatnīcu daudzums. Tādu to blīvumu neesmu manījis pat kulturālākajās Eiropas lielpilsētās. Ir gan oficiāli veikali, gan lietoto grāmatu bodes, gan liels skaits individuālu grāmatu pārdevēju, kas bojājot savu muguru, staigā apkārt ar krietnu klēpi un mēģina visiem iesmērēt kādu sējumiņu.
Var droši teikt, ka etiopieši ir teju ekstrēmi izslāpuši pēc zināšanām.
Viņiem patīk arī labi izskatīties. Iemaldos kādā patukšā tirdzniecības centrā un pārsteigts konstatēju, ka pirmos trīs tā stāvus aizņem tikai un vienīgi juvelieristrādājumu veikali!
Taču izejot ārā, protams, turpinās kontrasti, dažkārt pat tādi skumji ironiski – Pārticības Partijas galvenās ēkas priekšā ubago vesela ģimene.
Tomēr par spīti kontrastiem, pienākot vakaram, labi var redzēt sabiedrības kultūras līmeni – ir gan kārtīgas rindas, gaidot mikriņus. Gan turpat blakus grāmatu pārdevēji – lai ļaudīm patīkamāk kārtīgi gaidīt.
Labi, tā izskatās centrs. Bet kas notiek tālāk no tā, pilsētas nomalēs? Mēģinot tikt dzelzceļa biļetēm absolūtā nekurienē esošā stacijā, sanāk apskatīties arī dzīvi perifērijā. Galvenais virzītājspēks šeit ir tirdziņš un burzma.
Pārsteidz tas, ka te ir lērums dažāda kalibra ganāmpulku ar kazām un aitām – un visa rosība notiek turpat betonizētajā šosejas malā.
Izskatās, ka tie visi pieejami iegādei.
Pircējs var pārbaudīt un apčamdīt noskatīto īpatni – neviens negrib iegrābties un būt auns.
Ir pieejamas arī mazākas dieva radības.
Savadabīgi izskatās vietējās siena gubas, tādu piepilsētas pagalmos arī netrūkst. Dieva radībām kaut kas ir arī jāēd.
Tirgots tiek ļoti daudzšķautņains piedāvājums. Šķiet, pat kaut kādi akmeņi maisos.
Un, protams, arī dūšīgas hanteles.
Pabāžu degunu pāris veikaliņos, šeit eksotikas netrūkst. Piemēram, šampūnu tirgo skaistās pieclitru krūkās. Galvenais, nesajaukt ar veldzējošo tarhūna malku.
Te var tikt arī pie interesanta vietējā sviesta, saukta par yadot. Kā nopratu, tas ir ar ārstniecības augu piešprici, attiecīgi ieteicams un veselīgs.
Par mazām naudiņām var tikt arī pie vietējās tējas, mīļi dēvētas par wush wush.
Un tad kāda omulīga sieviņa, kas turpat uz trotuāra omulīgi grauzdē zirņus, atgādina ka ir laiks ieturēties.
Te nu sanāk mazliet pastaipīt to leģendāro komfortzonu. Tradicionālais ēdiens doro wat ir visnotaļ īpatnējs – ar tādu miklu tradicionālo maizīti, sauktu par injera, jāķeksē dažādi putriņsautējumi, kuros mēdz paslēputies gan vārīta ola, gan vistas kāja. Pagaršot vērtīgi un interesanti, bet, teikšu kā ir, šo prasījās dažādot arī ar parastu, vienkārši un godīgi ceptu vistiņu vai, sirsnīgi atvainojos, pat frī kartupeļiem.
Nu, toties cukurūdens tāds pats kā citur. Tikai ar pārpasaulīgi skaistu logotipa adaptāciju vietējā rakstībā.
Tādi lūk pirmie iespaidi. Viens no pilsētas svaigākajiem trendiem ir uz visām jaunajām ēkām likt diožu lentas, lai izskaistinātu tās kontūras. Šī šķiet laba metafora šodienas Adisabebai – spožas gaismas līnijas zīmē nākotnes kontūru, taču tas, kas atrodas starp tām ņipri un nepieradināmi tāpat turpina dzīvot savā redzējumā. Un tieši tāpēc pilsēta ir tik ļoti interesanta.
Nākamajā sērijā turpinām vākt iespaidus par īpatnējām detaļām, citādo un neparasto šajā milzīgajā Āfrikas mutulī!