Šis ir otrais stāsts par novērojumiem Etiopijas žirgtajā, celtniecības buma piemeklētajā galvaspilsētā Adisabebā. Pirmo sēriju atradīsi šeit.
Kad centrs jau mazliet apgūts, nolemjam uzmest aci arī perifērijai. Pilsētas ziemeļos atrodas gan botāniskais dārzs, gan populāra adisiešu vidusslāņa atpūtas vieta, Entoto parks. Apskatīsies abus. Pa ceļam ienākas arī interesantas detaļas, piemēram, šī betona žirafe kādā krustojumā.
Dārzeņu un augļu tirdziņi joprojām spītīgi izvietojas teju uz braucamās daļas. Šādas teltis ir tipveida risinājums un ir sastopamas visā pilsētā.
Šeit savukārt ne-tipveida pārvadājumu risinājums.
Ziemassvētku laiks joprojām turpinās, tāpēc ģērbšanās jautājumos tradicionālais joprojām smuki miksējas ar modernākām vēsmām.
Šķiet, ka pilsētas centrā atļauts tirgot vien aizbēgt nespējīgus dārza produktus. Visam dzīvajam un blējošajam vieta atvēlēta šoseju malās nomalēs. Te tad tirdziņš iet vaļā uz pilnu klapi – sabūvēti arī speciāli lopiņu aizgaldi.
Neierasti redzēt šādus skatus zem modernām šoseju estakādēm.
Pircēji ierodas ar veco, labo žigulīti un preci aizved, sapakojot to bagāžniekā.
Tautas kafejnīciņa. Trotuāra fakts netiek pārāk respektēts, gluži kā dažu terašu izpildījumā Vecrīgā.
Beidzot tiekam līdz botāniskā dārza vārtiem. Te jāsamaksā dažas naudiņas par ieeju, vērojot, kā iekšā līdz ar mums dodas arī pāris fotogēniskas vaboles.
Nu, teikšu kā ir, ar augu bagātību vai dažādību dārzs neizceļas. Varbūt netrāpījām īstajās takās.
Toties pakāpjot augstāk, vismaz paveras lielisks skats uz smoga migliņā ērti ieritinājušos lielpilsētu.
Botānisko dārzu un Entoto parku savieno parasta šoseja. Un te ātri var saprast, ka esam tuvu Adisai, bet tomēr galīgi vairs ne pilsētā.
Sievietes nes biedējoši smagas malkas nastas.
Savukārt turpat netālu, jau iežogotajā parkā (kurā par ieeju no ārzemniekiem noplēš gandrīz desmit dolārus) ir bāriņi un citas atrakcijas turīgākam etiopiešu slānim.
Var arī nobildēties, izplešot rokas T burta veidā un aizpildot trūkstošo vietu valsts nosaukumā.
Parka pārkingā uz kāda auto pamanās interesanta uzlīme.
Turpat no šī stāvlaukuma sākas līkumots ceļš lejup un ved uz Adisas priekšpilsētu – pasoļosim. Gar malām izvietojas vairāku gateru cienīgs kokmateriālu apjoms.
Ziemeļetiopijā notiekošā Tigrajas reģiona konfliktā bojā gājušos godinošs memoriālais baneris konkurē par uzmanību ar vietējās satelīttelevīzijas kompānijas reklāmām.
Lai tiktu mājās, kādam jāpārvar šosejas betona valnis pa ļodzīgām koka trepītēm.
Jo tuvāk centram, jo ēkas sasparojas lielākas. Kāda bankas filiāle pat godam taisās līdzi nelielai baznīcai.
Lai nebūtu garlaicīgi, maršrutā sākas arī pamatīgs ceļa komunikāciju remonts, tautā saukts par trubu maiņu. Laipojot pa izrakumiem, esam nonākuši līdz slavenajam Shiro Meda tradicionālo apģērbu un izstrādājumu tirgum. Lai tajā nokļūtu, ir jāpārvar īpaši izaicinošs kanjons.
Galvenais angārs patiešām ir pilns ar tradicionālajiem tērpiem. Pārsvarā baltiem un pārsvarā sieviešu. Pircēji spiežas pa šauriem eju labirintiem.
Vietām var arī nojaust, ka Etiopija nav gluži musulmaņu zeme.
Klasisko tradicionālo tērpu veido balts pamats un krāsains, izšūts ornaments ap kaklu un rokām.
Šo to var dabūt arī jaunajai paaudzei.
Ārpus paviljona var pabeigt sava stila komplektēšanu ar kādu ne tik tradicionālu aksesuāru.
Šādi mobilie saulesbriļļu stendiņi pilsētā ir gana populāri.
Ejam tālāk un ielas turpina negarlaikot. Cilvēki var mierīgi šķirot čili piparus turpat uz trotuāra.
Var kaut ko žāvēt.
Var tirgot zobubirstes kociņus. Tie ir Salvadora persica koka, saukta arī par zobubirstes koku, zariņi. Sakošļājot zara galu, tā galā rodas šķiedraina birstīte, ar ko var smuki izpucēt visas spožā smaida šķirbas. Koka sulai ir arī antibakteriālas īpašības un nekāda rūpnieciski ražota zobupasta nemaz nav nepieciešama.
Var tikt pie svaigām apavu šņorēm.
Var tikt pie ikonām.
Var tikt pie cukurotām bulkām, kas atgādina tievo, aso desiņu rituļus.
Var tikt arī pie lokālā apiņu ekvivalenta, tā dēvētā gešo zariņa un uzbrūvēt sev kārtīgu spaini ar mājas alu. Gešo pārdevēju nevar sajaukt ar nevienu citu.
Izskatās, ka šie pāris pircēji nevar nociesties līdz galaproduktam, un sākuši gešo zelēt, neatejot no kases.
Var tikt arī pie svaigas agavītes. Lietošanas instrukciju čaļi gan man īsti nemācēja izskaidrot.
Var tikt pie ticīgajiem verificētas gaļiņas.
Pie degvielas gan nevar tikt – kaut kāda mini krīze šajā uzpildes stacijā.
Runājot par trūkumu pilsētā, diemžēl jāatzīst, ka ir traki.
Ielās ir ļoti daudz cilvēku, kas acīmredzami, sitas kā var.
Kāds dzīvo autobusā, kas uz ilgu laiku iestidzis turpat ielasmalas augsnē.
Kāds dienas vidū guļ uz riepām. Tomēr mīkstāk, nekā cieta zeme.
Mazliet tālāk no centrālajām, sakoptajām avēnijām var uzdurties arī šādiem skatiem.
Vietējie te arī šķiro atkritumus, tikai nedaudz citādāk, kā ierasts izlutinātajiem eiropiešiem.
Un normāla rajona apbūve tālāk no centra var pilnīgi mierīgi izskatīties apmēram šādi.
Un tad ieejam nelielā kontrastdušā. Pāris kilometru attālumā esošajā Friendship Park ap saulrieta laiku paveras pavisam cita aina. Fonā slejoties iepriekšējā stāstā minētajām Addis Waterfront puspabeigtajām augstceltnēm, ap skaistu dīķi saulrieta gaismās spoži mirdz turīgu etiopiešu kāzu svinību vieta. Galdiņus, protams, apsargā un tiem tuvāk tikt īsti nav iespējams. Ķirsītim uz tortes fonā arī Commercial Bank of Ethiopia galvenā mītne, augstākais debesskrāpis Etiopijā, kas par godu šajās dienās pilsētā notiekošajai Somālijas prezidenta vizītei ar fasādē integrētajām LED joslām, izgaismo Somālijas zilā karoga balto zvaigzni.
Turpat blakus septiņos vakarā sākas iespaidīgs strūklaku šovs, ar mūziku un gaismām, kā pieklājas.
Šī ir populāra vieta, kurā savas fotosesijas profesionāli organizē gan influenceri,
gan skaisti kāzinieki. Gaismas gada un tajā pašā laikā tikai nepilna kilometra attālums no tā uz riepām gulošā laikabiedra.
Pilnākai kontrastdušai kādu vakaru apmeklējam arī džeza koncertu slavenajā Fendika Cultural Center. Ir eksotisks un interesants vakars ļoti kulturālas publikas sabiedrībā.
Papildu eksotikai nobaudu arī slaveno vietējo medusvīnu tej. To vienmēr obligāti pasniedz tikai šādās stikla karafītēs!
Lūk, glezna Adisabebas pilsētas muzejā neļaus samelot!
Muzejs atrodas pavisam prēmium vietā, pakalnā tieši virs galvenā pilsētas laukuma, Meskel.
Te var saprast, ka, par laimi, skaistajās kafijas tradīcijās nekas daudz nav mainījies.
Te var uzzināt par vēstures lappusēm, kurās Padomju Savienība Etiopijas dzīvē spēlēja svarīgu lomu. Vietējais mākslinieks šo laiku dedzīgi atainojis, savā darbā iekļaujot ikarusu un žiguli.
Padomju dvašiņa te tiešām ir bijusi nopietna.
Apskatītas arī mūsdienu politiskās vēsmas. Interesantā diedziņš-ap-nagliņu tehnikā izpildīts šībrīža pilsētas mēres portrets, piemēram.
Taču no visiem eksponātiem man visvairāk sirdi sasilda skaistas, košas, puķēm rotātas ķīniešu atkritumu tvertnes, kas par apmeklētāja uzmanību sacenšas ar eksponātiem katrā no diviem muzeja stāviem.
Un šis pārītis, protams.
Mazāk kulturālu apmeklētāju apskādētās astes ar rūpību un pietāti pietītas ar izolentu. Un fonā vēl mētājas arī krokodilītis.
Iekarsis, apmeklēju arī vietējo pasta muzeju. Šķiet, esmu pirmais apmeklētājs vairāku nedēļu laikā – speciāli man tiek ieslēgts viss ekspozīcijas apgaismojums.
Speciāli šīs mūsu vecvec...vecmāmiņai Lūsijai veltītās markas dēļ vien bija vērts mērot ceļu! Reāls Lucy in the Sky With Diamonds! Te arī katrs lūdzu iedomājamies vienu tētu joku par to, ka šo marku apēdot arī rādīsies multenes par Lūsiju!
Trīs lietas, labas lietas – redakcija sasparojas arī Etnoloģijas muzeja apmeklējumam!
Tas ir interesants galvenokārt ar to, ka atrodas vienā no bijušajām Etiopijas imperatora Hailes Selasijes pilīm un tāpēc šeit ir saglabāti gan valdnieka, gan viņa kundzes privātie apartamenti – apmēram tādā pašā izskatā, kā tajos laikos, divdesmitā gadsimta pirmajā pusē.
Ir bijis par moderns pods! Tas gan ir preventīvi aizskočots ar biezu līmlenti, lai kādam vienkāršākam pavalstniekam neienāktu prātā rezultatīvi ieņemt troni.
Pēc muzeja ir laiks iestrebt kārtējo kafiju – tā ir neatņemama šīs ekspedīcijas pitstopu sastāvdaļa. Lēta, garšīga, sastopama visur.
Dabūjama gan modernākās vietiņās no garlaicīga un pareiza automāta.
Gan arī autentiskās kafijas ceremonijās. Šādu pieredzi guvām, paciemojoties pie Adisabebā dzīvojošajiem latviešiem Lienes un Jura. Viņu meitas auklīte sarīkoja mums kafijas priekšnesumu turpat lielās viesistabas vidū. Interesanti, ka pie kafijas šeit tiek pasniegts arī popkorns.
Dzīvības eliksīrs tiek uzvārīts krūkā turpat uz mazām oglītēm un tad saliets mazās krūzītēs. Ar kaudzīti, lai viesiem nešķiet, ka kafijas te kādam būtu žēl. Paralēli kūp trauciņš ar vīraku, arī svarīga rituāla sastāvdaļa. Un, protams, ar skaistiem zāles kušķiem, vietējā amharu valodā sauktiem par ketema, izrotāta ceremonijas skatuve, kā viesmīlības un cieņas simbols.
Mūsu viesnīcā pie kafijas punkta vestibilā ketema gan nezkāpēc ir no indīgi zaļiem plastmasas stiebriem, laikam lai taupītu resursus. Šādus mākslīgos zāles stiebrus veselām pakām var nopirkt vietējā tirgū, svarīgs produkts.
Vēl viena Adisabebas īpatnība ir, ka milzīgās pilsētas centrālajā daļā tā arī neuzejam nevienu rietumu izpratnē sakarīgu lielveikalu, kur iepirkt pārtiku un našķus vakaram. Vienīgais, ko pēc Google Maps atrodam, izrādās divstāvīga iestāde ar tādu padomju universālveikala naftalīna smaciņu.
Staigā gar plauktiem un saproti, ka kaut kas nav riktīgi. Un tad pēkšņi attopies – kas. Ārēji šķiet, ka plauktos valda pārpilnība, bet, ieskatoties rūpīgāk, attopies, ka tie ir vien kādi trīs produkti, kas mānīgi bagātīgi iztriepti pa visiem plautiem.
Pēkšņi saprotu, ko šis man atgādina. Pēdējo reiz līdzīgas sajūtas izjutu veikalos Havanā, Kubā pirms desmit gadiem. Autoritārisma un komunisma uzvaras gājiens. Iemesls šim Etiopijā? Līdzīgi. Līdz vēl nesenam laikam ekonomika ir bijusi ļoti kontrolēta un centralizēta, ierobežojot ārvalstu investīcijas – tikai etiopiešu kompānijas un pilsoņi var legāli darboties vairumā uzņēmējdarbības sektoru.
Vienīgā rosība veikalā notiek pie augļu un dārzeņu stendiem, kur ir izmesti svaigi vietējie avokado un papaijas. Nopērku dažas paciņas ļoti lētas vietējās tējas. Pie izejas manu somu pārbauda apsargs. Sirreāla iepirkšanās pieredze, kā kādā antiutopijas filmā.
Atgriezīsimies ielās. Šeit busiņus joprojām aizsargā vietējā ceļu satiksmes drošības direkcija, krusta uzlīme uz aizmugurējā stikla.
Arhitektūras risinājumi arī neliek gluži atslābt un garlaikoties.
Sastopas arī VIP apavu tīrīšanas tronis. Neviena apšmulēta plastmasas spainīša rādiusā, tikai tīrs, mierīgs un pārliecināts prēmiums.
Kādā vietā uzejas bodīte, kas piedāvā sportazāles inventāru, stieņus un hanteles, ražotus no dažāda kalibra metāla zobratiem.
Pamanās arī viesnīca ar pavisam divdomīgu nosaukumu.
Citviet savukārt žūst reliģiskas ievirzes attēli.
Nākamajā dienā nolemjam iziet vēl vienu pārgājiena maršrutu pilsētas ziemeļos esošajos pakalnos. Ceļš sākas pie baznīciņas, pie kuras vārtiem notiek neiztrūkstošais tirgus. Var tikt pie gigantiska izmēra svecēm.
Un plastmasas kannām.
Ieejam baznīcas dārzā mazliet uzkrāt spēkus pirms pārgājiena un trāpām uz skaistu kāzu ceremoniju, kurā fantastiskā, secīgā frīstaila batlā viens pret otru sadziedas puišu un meiteņu bariņš.
Labi, dodamies ceļā. Garām dāmām, kas, satupušas uz maziem krēsliņiem, kaut ko gaida.
Un tad ir šāds, pavisam īpatnējs skats. Pie šosejas betona sienas vairāki cilvēki karstajā saulē kaut ko žāvē!
Ieskatoties tuvāk, saprotam, ka tās ir tradicionālās etiopiešu injera maizes drupatas. Sākotnēji tas ir tāds nedaudz mikls mīklas dvielītis, ko plēš un ēd kopā ar sautējumu. Un pārpalikušo vēlāk, protams, nemet ārā, bet izžāvē un izmanto citos ēdienos. Nesaprotu tikai, kāpēc šī žāvēšana notiek turpat uz ielas. Ticamākais minējums – lai par mazām naudiņām piedāvātu to citiem un tādā veidā gūtu saimniecībai svētīgus papildus ienākumus.
Ejam tālāk un drīz vien attopamies skaistos lauku pakalnos. Neticas, ka Adisabebas centrs ir nepilnu desmit kilometru attālumā.
Par civilizācijas klātbūtni liecina rūpigi apskrubinātu pārnadžu kāju mētāšanās zemē. Iesoļojot kādā ciematā vienuviet tādas saskaitu vismaz piecas – bioloģiskie atkritumi tiek mesti turpat ciema pievārtē.
Taču civilizācija te ir pavisam cienījama – tiek klāts jauns asfalts un kungi var smuki uzspēlēt galda futbolu.
Tirdziņš.
Plastmasas bļodu pārdevējs.
Atpakaļceļā izejam cauri pavisam mazam ciematam. Arī šeit nopietnos apmēros tiek žāvētas injera maizes drupačas. Saule ir tik karsta, ka tas šķiet daždesmit minūšu jautājums.
Kundze ir arī bagātīgi izrotājusi seju ar dabiskas izcelsmes pretiedeguma krēmu. Gluži līdzīgu tam, kādu bieži varēju novērot Mjanmā.
Pēc kāda laika esam atpakaļ pārgājiena sākumpunktā pie baznīciņas ar šādām skaistām dzeltenās krāsas saspēlēm. Jāsāk lūkoties pēc transporta atpakaļ uz pilsētu – pārbāzts busiņš mūs turp aizved par burtiski dažiem eirocentiem.
Laiks pamazām apaļot šo sēriju par etiopiešu megapoli un nākamajos stāstos paskatīties, ko tad vēl šis Austrumāfrikas reģions var mums piedāvāt. Adisa lai turpina savu celtniecības bumu un, cerams, nākamreiz jau būs aizvērusi daudzos milzīgos caurumus savos trotuāros. Vakara tumsā šādās vietās tiešām var atvadīties no dzīvības un veselības.
Cerams arī, ka kaut kas no vēsturiskās mazstāvu apbūves centrā netiks nošķūrēts un saglabāts kaut vai brīvdabas muzeja ieliņas formātā.
Un ticēsim arī, ka etiopieši neizpārdos savu valsti Ķīnai pilnībā.
Tāda iespēja nav maza. Hieroglifi uz celtniecības žogiem te ir sastopami pārsvarā.
Pabeidzot gūt Adisas pieredzi, kontrastiņam pavadās viena laiska pēcpusdiena Sheraton viesnīcas pagalmā pie baseina. Izrādās, iespēja te noslēpties un atgūt spēkus no pilsētas haosa maksā tikai desmit dolārus.
Gandrīz arī aizeju uz kino. Bet tomēr neaizeju.
Nobaudu vēl vienu eksotisku maltīti.
Izdzeru pēdējo makiato pa septiņdesmit eirocentiem.
Un atvados no bankas debesskrāpja, kas vakaros izgaismojas Etiopijas karoga krāsās.
Avēnija uz lidostu ir spoža, svaiga un dzīvīga. Ir sajūta, ka ar Adisu viss būs kārtībā.
Un arī ar manām pēdējām vietējām naudiņām birrām apmēram desmit dolāru vērtībā viss beigās ir kārtībā. Lidostā izlidošanas zonā tās nekur nav iespējams samainīt un esmu spiests tās visas iztērēt par pārcenotāko, sausāko un negaršīgāko burgeri savā dzīvē. Kas pie tam vēl maķenīt saspriežas kaklā, jo uzdzeramajam birru budžeta vairs nepietiek. Īsts birrger kings!
Nākamreiz lauzīsim ceļu lielākā Āfrikas brīvdabas tirgus Merkato labirintos. Lielā kamera zagļu dēļ atstāta viesnīcā, telefons ar ieslēgtu kameru droši pieštropēts pie rokas, zinošs tirgus pazinējs Josifs sarunāts – ir jābūt labi!