Merkato ir neaptverams. Vairāki kvadrātkilometri platības, padsmit tūkstoši darbinieku, neskaitāmi tūkstoši apmeklētāju ik dienu. Tirgus ņudz, burbuļo, verd ar elektrizētu, nepieradināmu enerģiju – kaut kas tāds ir jāredz savām acīm. Lai nejauši nepalaistu garām kaut ko svarīgu, kā pavadoni sarunājam tirgus zinātāju Josifu – tā izrādās laba ideja, jo tiekam vietās, kuras paši pilnīgi noteikti nebūtu atraduši. Gan uz kādas ēkas jumta ar fantastisku skatleņķi uz lejā mudžošo skudrupūzni, gan kādā pieputējušā miltu maltuvē, gan tirgus metālapstrādes sektoru, kur tūkstoš gadus soļu pulētiem, lieliem bruģakmeņiem klātās ieliņās joprojām notiek kalšana, liekšana, metināšana. Nu, gluži kā Pompejos, mirkli pirms Vezuva izvirduma. Šķiet, ka Josifa klātbūtne mūsu kompānijā palīdz arī pret uzbāzīgākiem tirgus pilsoņiem un arī kabatzagļiem – manu pie rokas drošības labad pieštropēto telefonu tā arī neviens nepamēģina iekārot savā īpašumā. Tāpēc te arī daži kadri, ko tad šī telefona kamera paguva piedzīvot Merkato dzīlēs.
Dodamies iekšā!
Kā visur Adisabebas ielās, arī ieeju tirgū droši un noturīgi sargā dažāda kalibra apavu tīrītāji.
Var teikt – vesela armija ar tiem.
Turpat ielas putekļos un haosā mazgāti tiek ne tikai apavi.
Ejot dziļāk, rosība tikai palielinās.
Šķiet, ka manekeni ir gatavi padoties, noguruši no neaprakstāmās tirgus drūzmas.
Arī šeit var tikt pie etiopiešu apiņu ekvivalenta, dēvēta par gešo – noderēs alus vai cita pļāpūdens brūvējienam mājas apstākļos.
Uz galvas smuki transportējas arī maizes plāceņu krava.
Turpat, burtiski uz ielas, ir arī rinda ar šujmašīnniekiem, kas ar smukiem vintāžas Singer aparātiem gatavi salabot jebkuru vīli.
Zingerkonkurence ir gana liela, klienti ir jāpagaida.
Tirgošanās notiek dažādi. Kaut kur redzama pavisam autentiska lete no akmeņiem un zariņiem.
Citur prece vienkārši izgāzta čupā.
Vēl citur ir skaists un tīrs paviljons suvenīriem un citām smalkākām precēm.
Katrs pielāgojas, kā māk. Lūk, mākslu var pārdot, arī saslienot turpat apkārt kādam betona postamentam.
Savukārt te kungam ir pavisam viegli paunā paceļams mikrostendiņš. Gluži kā nelegālajiem ķīniešu somiņu tirgotājiem Barselonā, kas sekundes laikā ir gatavi bēgt no policijas.
No visām pusēm visos virzienos nepārtraukti kaut kas tiek nests.
Ripināts.
Stiepts.
Tusnīts.
Vilkts.
Stibīts.
Žonglēts.
Populārs transporta palīgs ir arī ēzelītis.
Dodas pakaļ precei.
Dodas atpakaļ jau ar preci mugurā.
Jāatzīst gan, ka dažs labs divkājainis nastas apmērā mierīgi ieliek visam ēzelīšu baram.
Ak, jā – kā mēs tiekam augšā, ar tik labu panorāmu? Mūsu gids Josifs ieved kādā noplukušā namā, daudzu skatienu pavadīti izejam cauri tikpat aizdomīgai kafejnīciņai – un tur aiz kādām durvīm ir šaurs lifts, kas mūs uzved uz vēl vienu kafejnīcu, jau ar karalisku skatu pāri platākajai tirgus ielai. Vēl viens mazs kāpiens pa šaurām, ļodzīgām dzelzs trepēm un, pašķirot sānis tikko žāvēties izkārtus, pilošus palagus, esam uz jumta.
Lejā notiek nepārtraukta skaņu, cilvēku, preču, notikumu plūsma.
Te var labi apjaust tirgus teritorijas apmērus – šķiet, ka ņudzīgā iela aizstiepjas teju līdz apvārsnim.
Iespaidīgs tualetes papīra ruļļu transportēšanas talants. Tajā kaudzē ir vairāk kā 300 ruļļi!
Ilgu brīdi kā noburti pētām lejā notiekošo. Un tad jau ir laiks doties tālāk, papētīt, ko tad neskaitāmajos stendiņos īsti piedāvā.
Var tikt pie daudz un dažādiem traukiem.
Ļoti daudz traukiem.
Goda vietā, protams, skaistas kafijas kanniņas.
Arī šādas krūkas. Diemžēl neatceros, kas bija to pielietojums. Pieņemsim – puķēm!
Tad uzpeld svaigi avokado, šķiet nupat no dobes.
Krāsainām plastmasas ripiņas. Josifs skaidroja, ka šādus pērkot kafejnīcas, lai oficiants varētu šādu krāsainu ripiņu atstāt uz galdiem un tā marķēt klientu pasūtītos ēdienus. Dzīvē gan šādu praksi nevienā no apmeklētajām vietām man tā arī neizdodas ieraudzīt.
Var tikt arī pie dāsna piedāvājuma dažādu tautas medicīnas preču. Tas dzeltenais, piemēram, ir sulfurs. Tāds vulkāniskas izcelsmes minerāls, kas mēdz smuki uzsmirdēt sēravotos. Drosmīgie etiopieši to bez bažām lieto gan dažādām ādas ārstniecības procedūrām, gan dezinfekcijai.
Ārstniecībai noder arī maģiskā miza.
Vai zālītes.
Dažas tirdzniecības vietas ir paviršas – garšvielas turpat izbērtas starp maisiem, kas savukārt mētājas atkritumu pilna klaja laukuma malā.
Te savukārt šveiciešu līmeņa kārtība – viss jau smuki safasēts pa mazām porcijām.
Atvērti maisi ar labumiem performē visautentiskāk un fotogēniskāk, jāatzīst.
Šis savukārt izskatās pēc vīraka stenda – šos dažādā paskata akmentiņus mīl aizdedzināt un kūpināt gan kafijas, gan reliģiskajās ceremonijās.
Kafijas ceremonijām piedien arī zāles stiebri – ja nav pieejami dabīgie, tad ņem un pa grīdu izbārsta arī šādus kodīgi zaļus plastmasas skaistuļus – lai radītu svinīgāku noskaņu.
Prece var būt arī kaut kādi papīri.
Izskatās pēc veidlapām, vai tamlīdzīgām kancelejas precēm.
Kur veidlapas, tur arī pildspalvu vīrs.
Vispār, šajā tirgus sektorā preču tematikā ir jūklis – reku, turpat aiz veidlapām mierīgi andelējas skārda kastīšu vīrs. Kaut gan – varbūt tās ir kastītes veidlapām?
Cilvēku ir daudz,
koši,
un dažādi.
Visam pa vidu arī bērni. Ar lielu iespējamību, ka viņi te arī strādā.
Daži ir pavisam mazi. Nu, skaidrs, auklīti atļauties tirgus pārdevēji nevar un visu dienu mazie dzīvojas turpat pa klēpi.
Izskatās, ka arī daudziem pircējiem nav auklītes, pie kā atstāt jaunatni.
Brīžiem jādomā, kā daudzo preču jūklī te noorientējas paši pārdevēji.
Var tikai nobrīnīties, kā blīvajā cilvēku un mantu burzmā savus maršrutus izcīna transportētāji.
Jo burzma ir reāla – lai tiktu uz priekšu, tu burtiski kāp pāri kāda vīra tirgoto augļu maisam.
Te tiešām nevar saprast, kurš ir kāds uz zemes izplāts zaļumu stends un kuri ir vienkārši zemē mētājošies zaļumu pārpalikumi.
Šīm buntītēm var piekļūt no visām pusēm.
Laiku pa laikam starp būdām un stendiem gadās arī neizprotami tukšumi. Šķiet, kaut kas nesen ir nojaukts.
Interesants vietējo slotu modelis.
Kāds vīrs iepircis dūšīgu paleti ar tualetes papīru un ved to mājās kreklam ideāli pieskaņotā pilsētas taksometrā.
Plastmasas bļodu un spaiņu transportēšanas meistarklase. Te var labi redzēt visā Āfrikā ļoti populāro plastmasas trauku modeli no pārstrādātas plastmasas, spaņa sienās labi redzot krāsu saplūdumus, kas veidojas ražošanas procesā. Tāds smuks rastafari.
Galdautu skaistums.
Kādā vietā pārsteidz šādi kolorīti vistu būri.
Puisis violetajās biksēs pavada laiku gulšņājot uz zviļņa un kādā brīdī strauji pieceļas, lai no blakusbūra ievāktu dažu svaigi dētu olu ražu. Interesanti gan, ka olas viņš uzreiz sabāž turpat šauro bikšu kabatās un noguļas atpakaļ savā laundžā, man raisotiet pamatotām bažām gan par dējuma, gan skaisto bikšu potenciālo likteni.
Šis kungs savukārt transportē tradicionālās etiopiešu maizītes injera cepšanai nepieciešamās apaļās krāsnis, sauktas par mitads. Advancētākiem modeļiem esot elektriskā apkure, savukārt vienkāršākie tiek darbināti ar oglēm. Šie eksemplāri izskatās pēc otrajiem.
Elektriskie modeļi izskatās šādi. Tos tepat uz vietas gan ražo, gan tirgo. Spirālveida sildelements palīdz vienmērīgi sadalīt karstumu pa apaļo virsmu.
Ražošanas procesā uz virsmas tiek uzklāts arī speciāls māla aizsargslānis, lai injera maize nepielīp un nepiedeg. Nu, tāds etiopiešu teflons.
Un te jau saulē gozējas gatavi pavisam prēmium modeļi, spīd un laistās. Biezajiem.
Injera maizi apaļajos grilos cep no pavisam smalkiem miltiem, sauktiem par teff. Tirgū uzejam vēl kādu populāru ēdiena mīklas izejvielu, kocho. To iegūst no ensete koka, dēvētu arī par viltus banānkoku.
Dāma šādā zemā istabiņā šo mīklveidīgo vielu ņem ārā no maisiem, kārtīgi izmīca,
un tad izliek pārdošanai. Masa ir mikla un raudzēšanas procesā, tāpēc groza iekšpuse tiek izklāta ar lapām, lai nezaudētu mitrumu. No šī kocho cep gan maizi, gan vāra putru, gan to pievieno tradicionālo ēdienu receptēs tāpat.
Etiopiešu vltus banānkoks (Ensete ventricosum) nodrošina ne tikai ēdienu, bet arī šķiedru, ko izmanto virvju un citu svarīgu lietu izgatavošanai. Materiālu var iepirkt šādā dūšīgās ķīpās.
Kādā brīdī sāku manīt, ka apkārt ir arvien vairāk preču, darinātu no metāla. Kaut kas kūku formiņas atgādinošs.
Krāsniņu izstrādājumiem līdzīgs.
Tērauda profiliem identisks.
Un tik tiešām, šķiet, ka esam attapušies metāla kvartālā!
Turpat eju malā esošajās būdās tas tiek apstrādāts, mocīts un metināts.
Skrubināts.
Taisnots.
Ripināts.
Locīts.
Apčubināts.
Pārstrādāts.
Pārlasīts.
Citiem vārdiem: pirms.
Un pēc.
Ok, bet ja nopietni, tik tiešām ir tuvu tam. Dažāda rakstura lūžņi tiek atvesti.
Izkrauti.
Apstrādāti.
Un, šeku-reku, jau ir radušies jauni produkti.
Jo īpaši vērtīgs izejmateriāls ir mucas – no tām taisa, gan krāsniņas, gan ūdens vākšanas rezervuārus.
Šis čalis uz galvas žonglē veselu kaudzi mucu produktu ar apskaužamu virtuozitāti.
Arī krāsniņas, protams, top turpat, visu acu priekšā.
Un procesa beigās var arī nedaudz atvilkt elpu.
Un uzkošļāt kripatiņu aromātiskā khat zariņa, spožākam acu gaišumam.
Labi, sprauksimies tālāk.
Kādā brīdī mūsu pavadonis Josifs paprasa pāris nelielas birru banknotes un caur putekļainiem labirintiem ieved mūs kādā telpā.
Izrādās, šeit ir dzirnavas!
Putekļainā telpā cilvēki maļ jau pieminētos, smalkos teff miltus, no kā pēc tam tiks cepta injera maize. Skaļš troksnis, švakas spuldzes, miltu putekļi un nekādu nopietnu masku. Cienījama vecuma kundze strādā, nāsīs sabāzusi salvetes, lai kaut nedaudz aizsargātos no netīrumiem. Pēc brīža esam atpakaļ saulē un salīdzinoši svaigā gaisā un es vēl ilgu brīdi nespēju aizmirst šo skatu. Kundze, visticamāk, tur atrodas arī šobrīd, kad tu lasi šīs rindas.
Pārstrādāto un nepārstrādāto lietu kalni abās ejas pusēs sāk augt arvien lielāki.
Esam nonākuši tukšās taras
un plastmasas kannu sektorā.
Tās te šķiro, mazliet notīra un pārdod tālāk. Bildes priekšpusē redzams, ka pieņem ari vecus elektronikas lūžņus.
Kungi tepat rūpīgi šķiro un pārstrādā arī apavus.
Citviet kaut ko sev pielasīt klienti var turpat no netīras vecu apavu čupas.
Taču kontrastam jāsaka, ka dažas veiksmīgākas kedas tiek rūpīgi nopucētas arī ziepjūdenī!
Kādā brīdī ir sajūta, ka iespaidu ir sakrājies pietiekoši. Arī telefonam no nemitīgās filmēšanas un bildēšanas baterija ieskrējusi pārliecinošā sarkanajā zonā. Pamazām kopā ar Josifu meklējam izeju no šiem labirintiem atpakaļ uz pilsētu.
Esam atpakaļ kādā parastā Adisabebas centra ielā, tirgus būdu un šauro eju haosu atstājot sev aiz muguras.
Taču arī tirgum tuvīnajās ielās uzreiz nesākas tīro, skaisto, Adisas centrālo avēniju atmosfēra. Šeit var atrast mazas, nošmulētas viena cilvēka kafejnīciņas.
Pēc ēšanas turpat var tikt pie zobu birstes kociņa.
Tālāk uz trotuāra dāmas šķirto čili piparus.
Daudz, daudz čili piparus.
Pag – šķiet, ka te ir vesels čili kvartāls!
Nē, bet tiešām arī ir!
Skaidrs, ka gaļas sautējums būs ass.
Tāds ir milzīgais Merkato ar savām paunām, maisiem, labirintiem un tūkstošu tūkstošiem ļaužu, kas vada savu ikdienu šajā krāsainājā ņudzeklī. Vērtīgi redzēt un piedzīvot. Un vēlreiz apjaust, ka čīkstēt par grūto dzīvi Latvijā vairumam no mums reti kad ir patiess pamats.
Nākamajā sērijā – divu dienu odiseja ar leģendāro Austrumāfrikas Ethio-Djibouti vilcienu. Jau biļešu iegāde izvērtās par veselu sāgu, palūkosim, vai brauciena pieredze būs tāda pati.