Rietumāfrika. Tik milzīgs, dažāds un brīnišķīgs reģions – tūristu maigas čakarēšanas lielvalsts Maroka, mūsdienu vergturu paradīze Mauritānija, no pilsoņu kariem attopošās Sjerraleone un Libērija, māņticīgu rituālu izraisītu linčošanu pilnas valstiņas dienvidos, visaptveroša korupcija – garlaicīgi te nevajadzētu būt. To, vai šie attālinātie priekšstati ir taisnība, var noskaidrot tikai aizbraucot un mēģinot izbaudīt tos uz savas ādas. No melnās Āfrikas man līdz šim ir bijis mazliet bail. Taču tās ir iracionālas bailes, ko izraisa drīzāk krasā vizuālā atšķirība no vietējiem, nevis kādi konkrēti bubuļi. Tāpēc tiek nolemts šīm bailēm stāties pretim un tās mazliet izvēdināt. Paskatos kartē rūpīgāk un ieraugu, ka pašos rietumos ir divas valstis, kas īpaši neizceļas ar savu apmeklētāju apdraudēšanu – Gambija un Senegāla. Kosmoss tūlīt pat uztver pieprasījumu un drīzumā sagādā ļoti labu lidojuma cenu piedāvājumu uz Bandžulu, Gambijas galvaspilsētu. Un arī ceļabiedru – rūdītu pasaules apceļotāju, Ivaru Krūtaini, no kura es slepenībā nolemju visu brauciena laiku mācīties ceļošanas laifhakus. Beigās izrādās, ka divu valstu vietā apmeklējam trīs. Kopumā ceļojums nav ar asu sižetu piesātināts un notikumi mūsu virzienā ir labvēlīgi. Un pats labākais – iracionālās bailes no Āfrikas ir pazudušas uz neatgriešanos. Dodamies.
Jau pašā ceļa sākumā ar mums sāk atgadīties patīkamas, starptautiskas sakritības. Lidostas rindā sāktā saruna ar kādu somu meiteni noved pie tā, ka Bandžulā viņu sagaidošais, šeit dzīvojošais skotu izcelsmes draugs laipni piekrīt mūs ar savu pikapu aizvest līdz viesnīcai. Nākas gan pamatīgi pamaldīties, nemitīgi prasot ceļu, taču pēc brīža kādā smilšainā ieliņā mūsu jauno štābu tiešām arī atrodam. To, ka šī nav pati kriminālākā Āfrikas vieta, apliecina arī fakts, ka savas somugru sirdsdāmas rozā čemodānus vietējos apstākļus labi pārzinošais skotu čalis mierīgi iemet vaļējā pikapa aizmugurē.
Un turpat uzreiz, izbraucot no lidostas – nesajaucamā reģiona raksturzīme – siluets ar gruntīgu paunu uz galvas. Esam Āfrikā!
Pirmie novērojumi – kvaltitatīvs asfalts (tur kur tas ir), daudz oranžu smilšu un kūsājoša dzīvība ceļmalās.
Nu, piemēram, šāds atvērtā tipa riepu bizness.
Vietējās policistes tērps mazliet atgādina uzcītīgas skolnieces formu.
Nepārspīlēšu sakot, ka ceļmalās te tiešām var ieraudzīt visnegaidītākos vizuālos pavērsienus.
Sievietes dūšīgi pieiet gan dzīvei, gan arī savu drēbju košuma līmenim – vietējo dāmu kleitu audumi ir ļoti krāsaini.
Kā ierasts tuvāk ekvatoram – obligātā salvešu paciņa uz automašīnu paneļiem. Cieņā arī ASV simbolika.
Arbūzu tirgotāja.
Dienvidnieciskās komunikācijas paraugs. Par ko diskutēja, tā arī nesapratu.
Esam Gambijā visinteresantākajā un arī visnepiemērotākajā laikā. Atrasties Āfrikas valstī vēlēšanu laikā vienmēr ir riskanti – pastāv liela iespēja, ka valsts šajā periodā ieiet anarhijas un vardarbības fāzē. Vecie prezidenti negrib iet prom, jaunie ātrāk grib tikt pie pilnvarām un viņu atbalstītājiem mājās teju vienmēr ir kaudzīte uztrītu mačešu. Tā arī Gambijā – prezidents diktators Jahja Džamme vēl ir jauns un nekas neliecina, ka viņš tuvākajos pāris gadu desmitos varētu labprātīgi atdot varu. Un ir tik pārliecināts, ka pieļauj samērā demokrātiskas vēlēšanas. Pirmajā decembrī tās te arī notiek un visiem par lielu pārsteigumu – diktators tajās zaudē. Un par vēl lielāku – uzreiz publiski atzīst savu sakāvi. Tauta metas ielās festivāla režīmā, taču prieks nav ilgs – pēc pāris dienām prezidents attopas un paziņo, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti. Sākas pāris mēnešus ilga krīzīte, ar kaimiņvalstu militāru iejaukšanos, prezidenta pierunāšanu nolikt pilnvaras, kas rezultējas Āfrikai tipiskā rezultātā – prezidents aizbēg uz Ekvatoriālo Gvineju pie tāda paša drauga-diktatora, paķerot līdzi prāvu gabalu valsts budžeta, 11,4 miljonus dolāru.
Mēs savukārt, gana tālredzīgi būdami, ieplānojam savu maršrutu tā, lai pirmajā decembrī atrastos kādā no kaimiņvalstīm, nevis pašā Gambijā. Tas izrādās pareizs lēmums, jo pat par spīti tam, ka lielas nekārtības nenogrand – tiek teju atslēgts internets un ierobežota arī tālsarunu iespēja ar ārzemēm. Kad atgriežamies Gambijā, turpat Bandžulas ostā ievēroju pirms dažām dienām vēl neiedomājamu skatu – ar akmeņiem iznīcinātu prezidenta attēlu. Tādu te valstī ir milzums – šeit redzamajā foto, kas tapis vēl pirms vēlēšanām, redzams pilnīgi normāls fakts – prezidenta apsveikums dzimšanas dienā no mobilo sakaru operatora puses. Un nekas, ka dzimšanas diena ir jūlijā, bet ir jau novembra beigas. Mums dodoties prom, situācija vēl nav atrisinājusies – braucot uz lidostu dzirdam, ka visā galvaspilsētā stratēģiskos krustojumos armijnieki sāk kraut smilšu maisus. Tomēr situācija atrisinās. Vismaz pagaidām.
Pirms:
Pēc:
Ogļu tirgotāji.
Paejoties nost no galvenajām, asfaltētajām ielām pilsēta uzreiz iegūst ļoti pludmalīgu atmosfēru. Smiltis ir visur.
Arbūzi un mode.
Nolemjam papētīt apkārtējos ciemus un ielecam mikriņā, kas brauc dienvidu virzienā. Patīkama nianse, pie kuras man sākumā jāpierod – par spīti manai vēl joprojām stereotipu ietekmētajai piesardzībai – vietējie nemēģina mūs kaut kā apkrāpt, vai par biļeti paprasīt četrreiz vairāk kā vajadzētu. Maldīgie priekšstati par Āfriku pamazām lobās nost, pa vienam vien. Nonākam Sanjangas ciematā, kuru izstaigājam krustu šķērsu. Arī te dzīvība mudž galvenās ielas malā. Pavardam jākuras, malkai jābūt – rūpals gatavs.
Vietējais veikaliņš – preču klāsts atbilstošs vidējai pirktspējai.
Bērni ar koka sprunguļiem mēģina dabūt zemē baobaba augļus. Tie izrādās lieli, saldi un no tiem te ir arī populāri spiest garšīgu sulu, kas sasaldētā veidā ir sadējuma ekvivalents.
Mēģinājumu ir daudz, neteikšu, ka pārāk veiksmīgi.
Zem koka pulcējušies arī līdzjutēji.
Ciemata sludinājumu portāls.
Pagalmi ir ļoti vienkārši, bet samērā tīri. Vienmēr var saskatīt plusus – nav jātērē laiks mauriņa pļaušanai!
Alumīnija produkcijas veikaliņš. Ja jums Āfrikā kaut kur noklīst makbuks – zināsiet, kur meklēt.
Divas afrikāņu skaistules. Te ir brīnišķīga tradīcija uz sienām paust vēstījumu par to, kādi pakalpojumi attiecīgajā ēkā atrodami. Šī meitene ir šuvēja, kas pārliecinošiem otas triepieniem turpat uz sienas arī tiek apliecināts. Tradīcijas iemesls ir gaužām vienkāršs – lai tēmu saprot arī analfabēti.
Maltuve. Zīmējums ir identisks ar iekšpusē redzamo agregātu – tikai bērnelis būs nokustējies un netrāpījis sienas laukumā.
Frizētava. Attēli ir fantastiski un aizkustinoši reizē.
Internets.
Skaistuma salons. Nevar tikai īsti saprast, vai klientes ir attēlotas pirms, vai pēc apmeklējuma.
Siena ziņo, ka šajā velodarbnīcas mājā ir arī veikals un restorāns.
Ar kājām dodamies pludmales virzienā kopā ar vietējo iedzīvotāju plūsmu.
Fotogēniskākais malkas klēpis, kādu līdz šim bija gadījies redzēt.
Pēc dažu kilometru gājiena karstajā saulē nonākam Sanjangas ciemata pludmales divīzijā.
Viss ir samērā pieticīgs. Benzīntanks.
Ātro uzkodu restorāns.
Pludmales ainavu šeit veido brīnišķīgas kompozīcijas ar laivām, zvejniekiem, govīm, suņiem un augiem.
Lai gan ciemats izskatās visai eksotisks, tas sildās ne tikai saulē, bet arī pie lielā tūrisma industrijas sāna. Par spīti prezidentu virāžām, Gambija ir viens no drošākajiem un iecienītākajiem tūroperatoru galamērķiem Āfrikā – uz šejieni dodas neskaitāmas čārterlidmašīnas, kuru satura vairums izvietojas apsargātos hoteļu kompleksos okeāna krastā un, protams, dodas izpētīt arī vietējo eksotiku. Kas ir lielā iespēja vietējiem – britu kundzes labākajos gados te iegūst savu otro jaunību tumšādaina, muskuļota mačo pavadībā. Šādi pārīši te galīgi nav retums – teju kā Dienvidaustrumāzija ar savām bēdīgi slavenajām Rietumu alusvēderu un jaunu, skaistu taizemiešu vai kambodžiešu romancēm.
Pēc visa spriežot, pludmale ir iecienīta vieta arī suņu kolektīvajai mīlai.
Kompozīcija.
Pētām vietējos skatus un gluži nemanāmi un organiski mums pielīp vietējais gids. Laipna pateikšanās nelīdz un čalis pacietīgi turpat gaida, kamēr pusdienojam. Atmetam ar roku un ļaujamies vietējo apstākļu izrādīšanai, kas beigās izrādās tīri laba ideja. Kopā ar vietējo draugu izstaigājam zvejnieku gala būdas un piedzīvojam arī dažus paraugdemonstrējumus. Piemēram, manu sirdi un vienlaicīgi arī milzu gliemeni plosošu tās izlikšanu no mājām.
Turpat laivu paēnā sievietes tīra zivis.
Lomu sadalījums te ir skaidrs – kungi zvejo un tiklīdz loms ir krastā, procesu pārņem dāmas.
Iepazīstamies ar iespaidīgu milzpriekšzobzivi.
Zvejas būri, cik sapratu, omāriem. Tie ielien iekšā un basta, atpakaļceļu nemāk.
Diezgan skarbs ir veids, kā noķertie omāri tiek glabāti – ierokot tos mitrās, vēsās smiltīs turpat būdā.
Aizkustina fakts, ka skarba vīra nestais, tikpat skarbais zvejaslaivas motors ir ar gādīgu, krāsainu tamborējumu tam virsū.
Tepat pludmalē no lieliem dēļiem top jaunas laivas.
Tehnoloģija izskatās gadsimtos atstrādāta, uz inovācijām neiespringst.
Laivas ir tikpat košas, kā vietējo zivjtīrdāmu apģērbs.
Kungi savukārt atpūšas, čalo un gaida iedvesmu.
Rezultāts drīz vien nonāk tirgū un arī uz mūsu šķīvjiem, kas tūristu restorānos nekad nav lētāki par desmit eiro.
Mazliet nostāk no pludmales ir placis, kurā uz īpašiem stendiem žāvējas zivis.
Tepat ir arī ēnainas nojumes, kur atpūsties un pavērot uz jumta žūstošos tīklu mutuļus, apcerot to, vai tos vispār ir iespējams atšķetināt.
Žāvētas tiek ne tikai voblas, bet arī mazāki, nenosakāmas izcelsmes jūras mošķu fragmenti.
Neliela, tomēr industrija.
Un industrijas pārklājas – zvejniecību tepat pāris metru attālumā draudzīgi satiek lauksaimniecība.
Diezgan pasausā laukā tiek audzēti rīsi un ar vienkāršu sirpīti turpat arī nošķīti.
Mūsu vietējais draugs turpina ekskursiju, izrādot arī karsto zivju žāvētavu.
Tās pagalmā redzams bēdīgs skats – aiz kājas piesiets pelikāns.
Pēc ūdens vietējie ar kannām nāk uz vienkāršu aku.
Vienkārša dzīve. Atvadoties no uzstājīgā gida ar interesi gaidu, kādu shēmu viņš būs izdomājis savu pūliņu atalgojuma iegūšanai. Tā arī ir – tiekam ievesti veikalā, iebrīfēti par grūto ciemata stāvokli un aicināti nopirkt rīsu maisu ciemata bērniem. Samaksājam nelielu, bet taisnīgu atlīdzību viņam tāpat.
Ar šiki noformētu taksometru dodamies atpakaļ uz lielo šoseju, lai noķertu mikriņu atpakaļ uz pilsētu. Goda vietā plīvo ASV karogs, uz brīdi sajūtos kā attiecīgās vēstniecības jaunākais atašejs asa sižeta filmā par CIP iniciētu afrikāņu diktatoru gāšanu astoņdesmitajos gados.
Taksometrs ir kolektīvais, kas nozīmē, ka īsajā ceļā mums pievienojas un atvienojas arī vietējie.
Atpakaļceļā nolemjam apskatīties vēl vienu zvejnieku ciematu – Tandži. Šeit laivu ir daudz vairāk un acīmredzami arī zivju pasākums ir ar lielāku vērienu.
Populārākā profesija pēc zvejniekiem ir ķerrinieki – gatavi aizstumt jebko, jebkur.
Zivis soļo krastā.
Staigājot jāskatās zem kājām, var aizķerties aiz tauvas.
Krastā uzreiz notiek skaļš un aktīvs process – svaigā loma sadale. Īsti nevar saprast, kas pārdod un kas pērk, bet šajā troksnī viss notiek.
Kad ieguvums rokā, tas ir, galvā – var doties mājās.
Ciemats izskatās nodriskāts. Turpat pludmalē sakrautas malkas grēdas, droši vien zivju kūpināšanai. Izskatās, ka sprunguļu medībās cietuši arī vēl atlikušie dzīvie koki.
Vietējā ēstuve. Lai gan ceļojot bieži un labprāt ēdu strīfūdu, šeit tā arī nesaņēmāmies izmēģināt mājas virtuvi, trauki vien izskatījās pārāk aizdomīgi.
Tāpat kā sievietes, arī mikroautobusi izmanto savu gaisa telpu.
Tandži tiešām izskatās autentiski.
Noformētas te tiek ne tikai ēku sienas un laivas, bet arī transportlīdzekļi. Un eksotiski – ar reliģiskiem Murīdu kustības vecajo attēliem uz kravas furgona aizmugures.
Tuvojas pirmais decembris, prezidenta vēlēšanas. Uz šo laiku mēs notinamies no valsts dienvidu virzienā. Apceļojam Senegālas dienvidus un Gvineju–Bisavu, tad pārlidojam uz Dakāru, no kuras atgriežamies Gambijā, tikai šoreiz no ziemeļu puses. Franciski runājošā, mazliet lepnā Dakāra nešķita pārāk draudzīga manai kamerai, tāpēc ar prieku gaidu atkaltikšanos ar angliski saprotošajiem, smaidīgajiem gambijiešiem. Un sagaidām arī – Gambijas/Senegālas robežpunkta Gambijas puse kļūst par vienīgo, kurā šā ceļojuma laikā tiekam virzīti trekna kukuļa došanas virzienā. Sākumā tiekam vazāti pa dažādu robežierēdņu kabinetiem, izprašņāti par Latviju. Tad tiek izspēlēts pirmais trumpis, kas izgāžas – mums ir pieprasītie dzeltenā drudža potes sertifikāti. Pēc tam garām diezgan neomulīgam robežpunkta režģu izolatoram tiekam aizvesti uz kabinetu, kur sēž trīs nobarojušies priekšnieki. Tur tiek paziņots, ka mums iebraukšanai Gambijā vajag vīzas. Kad smaidot atbildam, ka nevajag, ka mums ir bezvīzu režīms, ka vienreiz jau pie jums esam bijuši – seko atbilde, ka bezvīzu režīms darbojoties tikai lidostā. Izvēlos turpināt vienīgo labāko taktiku šādās situācijās – smaids un piedāvājums sazvanīt jebkuru Eiropas Savienības vēstniecību. Pēc piecām minūtēm kungiem apnīk un viņi nicīgi pamet mums mūsu pases. Pēc stundas jau esam uz slavenā Barras – Bandžulas prāmja.
Notiek aktīva rosība – tirgotājas iznēsā sasaldētas sulas paciņas. Tā oranžā ir no baobaba augļiem. Princips vienkāršs – ar zobiem noplēs plēves stūrīti un sūc ārā kūstošo saturu.
Uz prāmja plaukst arī individuālā uzņēmējdarbība. Kluss apavu tīrītājs plūst pa klāju, meditatīvi glāstīdams demo apavu un ik pa brīdim notupdamies. Intuīcija man pēc brīža iededz signāllampiņu – paskatos lejup un redzu, ka uz manas daudzcietušās, noputējušās krosenes jau ir uzspiests apavu krēma tārpiņš. Skaidroju kungam, ka būtu jaukāk, ja viņš pakalpojumu būtu pirms tam piedāvājis. Viņš rāmi piekrīt un tārpiņu savāc. Bet nav šaubu – pieredze brīnišķīga.
Tuvojamies Bandžulai, brauciena pēdējā diena tiek veltīta atpūtai. Bet kā tad Hercoga Jēkaba mantojums, kur ir bijušās Kurzemes kolonijas bildes, jautāsiet? Izrādās, ka bijusī kolonija ir izvietojusies uz mazmazītiņas saliņas Gambijas upes grīvā, nevis ir bijusi visa Gambija, kā man pirms tam likās. Saliņas vietējais nosaukums ir Kunta Kinteh, tā ir mikroskopiska, uz tās palikušas forta drupas un nav nekādas dzīvības. Tāpēc šoreiz pieņēmām lēmumu veltīt uzmanību aktīvākām vietām, nevis akmeņiem. Varbūt nākamreiz.
