Šī sala it kā ir mūsu tautiešu bieži apmeklētās, skaistās, taču garlaicīgās un mierīgās Zviedrijas sastāvdaļa. Tomēr savu vietu šīs mājaslapas interešu sfērā tā ir nopelnījusi ar savu stratēģisko atrašanās vietu Baltijas jūrā. Aukstā kara gados tā bija mums tuvākais kapitālisma priekšpostenis, tikai 130 kilometrus no Kurzemes uz rietumiem, taču tolaik pilnīgi cita, brīvi elpojoša pasaule, pat universs. Loģiski, ka vajadzēja saprast, kā tur ir. Arī šobrīd ģeogrāfiskais tuvums ir mānīgs, jo izrādās, ka Gotlandē nemaz tik viegli nokļūt nevar. Jebkura veida tiešo reisu no Kurzemes pilsētām uz tuvāko Zviedriju nav, nākas vai nu ceļot ar līkumu caur zviedru cietzemi, vai arī fraktēt savu transportu.
Tā arī darām. Skaistu apstākļu sakritību rezultātā uz turieni dodas raidījums "Ziemeļu puse", un, lai radošajai brigādei būtu interesantāk un izdevīgāk, pieaicina līdzi lielisku sastāvu līdzi braucošu dīkdieņu – interesentu. Dodamies ceļā pāri jūrai ar nesen uzbūvētu, brīnišķīgu Hercoga Jēkaba laika kuģa izstrādājumu, jeb repliku. Kapteini sauc Toļiks un kuģi – "Lībava". Ceļš pāri jūrai ir atsevišķa stāsta vērts, naktī plosās pamatīga vētra, un, kamēr komandas locekļi vairāk vai mazāk nodarbojas ar geizerēšanu, kapteinis visu nakti varonīgi noturas pie stūres, netiek aizpūsts jūrā un aizvada mūs līdz pirmajam gotlandiešu miestam mūsu pusē – Slitei. Kad kuģis ir veiksmīgi pietauvots, Toļiks nekavējoties atver datoru, ieslēdz krievu filmu un pilnīgi dabiski atkorķē pudeli vodkas. Nav jautājums – ir pelnījis.
Turpat Slites ostā mētājas laiva ar samērā necilu plāksnīti. Izrādās – tas ir piemineklis bēgļiem no Baltijas. Vairums no tiem, 1944. gadā, bēgot no Sarkanās armijas, ar savām laivām tika krastā tieši apmēram šeit.
Visbija
Gotlandes galvaspilsēta, protams, neatrodas Latvijas pusē. Tā atrodas salas otrā, drošajā galā, ar skatu uz lielo māsu. Ņemot vērā, ka valsts nav bijusi karastāvoklī kopš 1814. gada, ir skaidrs, ka pilsēta varētu būt lieliski saglabājusies. Tā arī ir.
Te ir pilns ar tūristu veikaliņiem, kur tirgo dažādus dizaina niekus.
Varbūt "Zvaigžņu karu" mugursomu ar 80% atlaidi?
Arhitektūra dažviet ir ļoti mīlīga.
Pilsēta ir pauguraina, kas vienmēr nozīmē dažus priviliģētākus, ar Skatu apveltītus pagalmu īpašniekus.
Un dažus arī ne tik priviliģētus.
Izskatās, ka nekāda diži lielā noziedzība te nepastāv, jo savas rotaļlietas izmētā un nepieskata gan pieaugušie,
gan bērni.
Tā laikam arī ir, jo pat Visbijas cietuma ēkā tagad ir iekārtots hostelis.
Salas simbols ir aita/auns, tos tad te arī var sastapt visdažādākajos izpildījumos.
Visdažādākajos.
Kopumā pilsēta atstāj absolūti nesteidzīgu un relaksētu iespaidu. Tā noteikti jau ir pensionēta.
Karoga masts nostiprināts automašīnā.
No ostas lielākā daļa satiksmes ir uz Zviedrijas pusi, un atpakaļ.
Vietējos iedzīvotājos brīžiem var nojaust vāju atblāzmu no nesaudzīgā vikingu DNS.
Nu, ne tikai iedzīvotājos.
Saldējuma pienesējs.
Zvejnieka saimniecība.
Visbijieši ir drosmīgi. Zviedrijas apstākļiem neticami nedroša un neapgaismota promenāde.
Laiks iepildīt degvielu, un paskatīties pārējo salu.
Ja tuvumā nav sarkano skandināvu mājiņu, ceļi un apdzīvotās vietas izskatās gluži tāpat, kā Latvijā, kurā IKP būtu vēl pārdesmit tūkstošus lielāks, nekā tagad.
Nereti var redzēt labi saglabājušos brīvdabas, bet ne muzeja objektus.
Un arī sliktāk saglabājušos objektus. Drosmīgs dizains.
Salai ir klinšaina pamatne, dolomīts aktīvi tiek iegūts un pārstrādāts. Gan lielākos,
gan mazākos apjomos.
Dažam labam nav palaimējies uzcelt māju turpat blakus. Viss ir klāts ar baltajiem putekļiem.
Neapstrādātais klinšakmens jūras krastā uz mūsu pusi izkārtojas savādās formās.
Pavisam interesantās.
Visu cieņu vietējo mākai neuzkrītoši un gaumīgi apvienot dabu ar cilvēka interesēm.
Dabas klātbūtne vispār ir jūtama. Antidzīvnieku žodziņš ar pāreju radības kronim.
Žodziņš plēsīgajām zivīm?
Pāri ceļam mēdz pārskriet pat fazāni.
Salinieki nav iespringuši uz gariem un sarežģītiem vietvārdiem.
Dažviet pat vispār nav izgudrojuši velosipēdu vēlreiz.
Vēl vietējiem, tāpat kā citur Skandināvijā, ir raksturīga interese uz vecām, sagrabējušām amerikāņu automašīnām.
Kādas kafejnīcas tualetē izdevās pat uziet rockabilly tualetes papīra turētāju. Ar radio un citām ekstrām.
Te vispār ir daudz labi saglabājušos detaļu, smukas neona izkārtnes no sešdesmitajiem, piemēram. Kläder gan diemžēl nozīmē apģērbus, nevis klades, kā sākumā biju domājis.
Vēl ir grēks neaizbraukt uz slavenā zviedru režisora Ingmara Bergmana savulaik apdzīvoto saliņu Faro, kas atrodas Gotlandes ziemeļos. Uz turieni kursē bezmaksas prāmis.
Salā neizdodas ieraudzīt gandrīz nevienu cilvēku. Toties te gaisotnē ir Bergmanam atbilstošs jocīgums. Piemēram, lauku saimniecība ar sarūsējušiem amerikāņu artefaktiem.
Vietējā kafejnīcā netiek atrasts neviens no apkalpojošā personāla, toties pagalmā zemē mētājas mobilais telefons un šāda pastkarte.
Uzejam arī sektantiskus veidojumus zemes virskārtā. Kādam ir idejas, kas tas ir?
Tikai vakara saules gradients uz bākas sienas ir mierīgs, saprotams un relaksējošs. Gribētos te atbraukt vēlreiz. Kādreiz, pensijā.
