Par Gunkanjimas jeb Karakuģa salas (jo no attāluma tā tiešām atgādina karakuģi) eksistenci uzzināju pavisam nejauši – no Džeimsa Bonda piedzīvojumiem filmā Skyfall. Šī graustiem pieblīvētā un drupu pilnā, pabaisā vieta bija attiecīgi visai organisks mājoklis Bonda pretiniekam – ļaundarim, Havjera Bardema tēlotajam Silvam. Reālais stāsts ir ne mazāk iespaidīgs. Mazajā saliņā pie Japānas krastiem aizpagājušā gadsimta sākumā tika konstatētas bagātīgas ogļu iegulas. Tika sākta to ieguve, kas līdz 1974. gadam kopā sasniedza teju 16 miljonus tonnu. Lai lieli netērētos strādnieku transportēšanai, dzīvesvietas nolēma uzbūvēt tepat – kas laika gaitā rezultējās vairāk kā 5000 iedzīvotājos, cilvēku blīvumam uz kvadrātkilometru pārniedzot 80 000. Vieta, maigi izsakoties, intriģējoša. Skatoties Bonda filmu iztēlojos, kā, sadrupušām flīzēm zem kājām kraukšķot, kādudien būtu tik interesanti cēli pastaigāties pa šīs vietas spocīgajiem pagalmiem. Visums mani kārtējo reizi pacietīgi uzklausa, un, dažus gadus vēlāk esot Japānā, uzzinu, ka sala ir pavisam netālu no Nagasaki pilsētas, un uz to iespējams tikt ar tūristu kuģīti. Ilgi nedomāju.
Pāris kadri no filmas Skyfall:
Neticamā kārtā realitāte mazliet atšķiras no Holivudas piedāvājuma. Pirmais, ko ieraugi piestātnē, ir ekskursijas biedru pūlis.
Izbraucam no ostas. Savulaik atombumbas nopostītā Nagasaki jau sen ir sprigani atdzīvojusies savos pakalnos.
Esmu vienīgais ārzemnieks uz japāņu pilnā kuģīša. Attiecīgi no gida skaļi bazūnētās informācijas nesaprotu pilnīgi neko.
Pirms galvenā galamērķa piestājam citā saliņā pa ceļam.
Šeit ir neliels muzejs un Gunkanjimas makets.
Stipri izskrieties salā īsti nevarēja.
Pie muzeja noparkoti arī daži ogļu vagoni. Darba apstākļi te bija diezgan necilvēcīgi – līdz kilometru dziļās šahtās valdīja trīsdesmit grādu karstums ar 95% mitrumu. Koreja ar Japānu joprojām ecējas par Otrā pasaules kara laikā šeit piespiedu kārtā nodarbinātajiem gūstekņiem.
Interesanti, ka sala ar visām atradnēm labu laiku piederējusi korporācijai Mitsubishi. Padžero un autlanderu īpašniekiem droši vien nav ne jausmas, ka šis kantoris arī tiešā veidā bija saistīts ar nabaga korejiešu karagūstekņu mušīšanu ogļu šahtās.
Vispār cieša satikšana bijusi. Ar kaimiņiem labāk nesastrīdēties.
Kāds ekskursijas kolēģis mēģina tikt galā ir informācijas gūzmas sagremošanu.
Startējam tālāk. Pēc neilga brīža mūsu galvenā varone iznirst no citas salas aizsega.
Tiešām pēc kuģa.
Šķiet, ka mūsu peldošā tupele burtiski sasveras uz vieniem sāniem, kad manu tūrisma biedru masa gāžas iemūžināt skatu.
Tuvojamies. Uz mirkli, kad mani negrūsta kāds japānis, mēģinu sajusties kā pie Silvas vestais, sagūstītais Bonds.
Skatu gan ātri aizsedz pārējie Silvas gūstekņi.
Kuģis sāk veikt loku apkārt salai.
Tūrisma industrija strādā konveijera režīmā. Iepriekšējais bariņš pamet objektu, mēs – ierodamies.
Caur ēkām spokaini spīd gaisma.
Japāņi esot ļoti stingri ierobežojuši piekļuvi salai – ēkas esot sabrukšanas stadijā.
Mani gan nepamet doma par mazas jahtiņas noīrēšanu un ierašanos šeit nakts vidū.
Salas otra puse.
Dīvaina konstrukcija kadra labajā pusē – visu pārraugošā šahtas komandanta tualete?
Laika zobs, kas te uzdarbojies, izskatās stiprs un neplombēts.
Ko diez visi pieci tūkstoši cilvēku šeit sadarīja vakaros un brīvajā laikā?
Japāņu plaši lietotās sejas maskas uz brīdi iedod augsni filmas sižeta cienīgai fantāzijai par to, ka mēs tuvojumies kādai baisai salai, uz kuras ir kāda epidēmija un attiecīgi karantīna.
Aplis teju apmests.
Tuvojamies piestātnei.
Pietauvojamies pie aļģaina, viegli gluma mola.
Pirmie soļi.
Un turpat visi sapņi par brišanu pa gruvešiem sabrūk.
Pedantiskie japāņi ir izveidojuši gludu, ierobežotu betona pastaigu laipu, gluži kā zoodārzā. Ārpus tās netiek pieļauts ne solis – kas arī tiek stingri uzmanīts. Kad es, kā vienīgais japāņu valodas nepratējs, neklausos gida stāstīto un aizklīstu tālāk, viens no kuģa komandas man seko un pieskata, gluži kā tāds čekists.
Šķiet, ka tūristu taka izvietota salas rajonā, kas jau daļēji demontēts un satīrīts.
Sterili.
Neizskatās diez ko citādāk kā tipiska, pamesta padomju rūpnīcas teritorija tepat Latvijā.
Viss interesantais ir fiziski nesasniedzams. Šoreiz.
Dažviet uzstādīti konstrukcijas noturoši vai atbalstoši režģi.
Krasts nav pārāk tālu.
Nonāku salas galā.
Efektīgi izskatās peldbaseins. Diez, kā tāda izmēra akmeņi nonākuši tā dibenā.
Turpinu nesaprast ne vārda no mūsu bariņam stāstītā.
Toties ir laiks ievērot detaļas.
Atvēlētās daždesmit minūtes uz salas paiet ātri.
Plūstam atpakaļ uz kuģi.
Kopā ar japāņu Bondu noķeram pēdējos kadrus.
Un dodamies atpakaļ uz Nagasaki.
Ir, ko aizdomāties pēc šādas vietas apmeklējuma. To arī daru, sēžot kuģa pašā aizmugurē, vērojot motora šļakatas un lēnām arī pats blīvi noklājoties ar mikroskopiskiem sālsūdens pilieniem.
