Gvatemala bija dāsna, parādot man savu netūristisko vaigu. Kā novēroju ceļotāju forumos, nospiedošajam vairumam importa bālģīmju šo aizraujošo zemi interesē apmeklē tikai pēc notīm – apskatot obligāto programmu no kādām desmit vietām, un tad pārlecot uz nākamo valsti, lai tur turpinātu tāpat. Saprotams, ka redakciju tādas opcijas pārāk nevilina, un, jāatzīst, tikt līdz galvenajiem gringo koncentrātiem gluži vienkārši nepietiktu laika. Robežas šķērsošana no Hondurasas izrādās interesanta. Vispirms vairāku kilometru gājiens, īsti nesaprotot, kurā valstī atrodos, tad sarunu process ar taksistu mafiju, beigās no tās izglābjoties ar laipna muitnieka manis pasviedienu līdz tuvējai pilsētai. Un tuvējā pilsēta izrādās vietējā Aglona – plaši zināms svētceļnieku galamērķis un reliģiskais centrs ar baziliku viducī, vārdā Eskipulas. Te sastopos ar mūsdienu Centrālamerikas reālijām – migrantu bariem, kas no Venecuēlas un citām valstīm cauri šejienei mēģina tikt uz Apsolīto Zemi (nu, vismaz trafikeru apsolīto zemi) ziemeļos. Skati ir neierasti un diskomfortabli – cilvēku bariņi, kas satupuši turpat ielu malās kaut ko gaida, frizē viens otru, ceļ teltis nakšņošanai. Nākamajā dienā piedzīvoju vēl spilgtākas mūsdienu Gvatemalas reālijas, ar pilnu autobusu šādu migrantu desmit stundas kratoties ziemeļu virzienā. Nu, vismaz labi, ka nesen visu valsti paralizējušie iedzīvotāju protesti pret valdības patvaļu ir rimušies un pa valsti var pārvietoties lēnām, bet tomēr. Taču tas viss līdz janvārim, kad plānojas prezidenta inaugurācija. Kā saka zinātāji, tad pulveris varot iet gaisā vēlreiz.

Robežšķērsošanas punkts saucas romantiski – Agua Caliente, kas tulkojumā nozīmē karstie ūdeņi. Realitātē tā ir vairāku kilometru no man's land ar pamestām automašīnām un stihiski saceltām būdiņām.

Hondurasas robežsargu ēkās sēž arī gvatemaliešu ierēdņi. Pēc spraigām diskusijām un izjautāšanas tieku palaists tālāk tikai brīdī, kad apstiprinu faktu, ka Gvatemalas futbola izlase ir stiprāka par Latvijas. Sākas garš soļojiens līdz reālajai nokļūšanai kaimiņzemē. Norāžu nekādu, kādu laiku nesaprotu, kurā valsti atrodos. Tilta galu sargā militārists, šķietami jau gvatemalietis.

Tikai pēc krietna laika nonāku pie īstās zīmes, tagad pilnīgi droši, ka šī ir Gvatemala. Pase šeit vairs jārāda nav, taču tieku taksistu mafijas nagos, kas man par dažu kilometru braucienu līdz pilsētai grib nomaukt neadekvātu ciparu. Nolemju pagaidīt autobusu, taču izskatās, ka tāda te nemaz nav. Sākas lietus, samierinos ar padošanos taksistiem, taču pēkšņi manā priekšā nobremzē auto ar laipno gvatemaliešu robežsargu, kas ved mājās kolēģi pēc maiņas – tieku glābts!

Internetos esmu atradis kaut kādu mistisku autobusu kompāniju, kas lēnām, taču pārliecinoši sola nogādāt pasažierus no Eskipulas uz Flores, tālu valsts ziemeļos. Saprotu, ka vispirms vajag saorganizēt sev biļeti. Atrodu kompānijas kantori, kurā, protams, var samaksāt tikai skaidrā naudā. Sākas visu iespējamo pilsētas bankomātu apgājiens – vairums manu karti atšuj. Jau sāku zaudēt cerības, kad viens aparāts tomēr apžēlojas.

Naudiņas te skaistas, ar neiztrūkstošajiem Maiju civilizācijas motīviem. Sauc par ketzaliem.

Teku atpakaļ pie autobusu dīlera, tieku pie biļetes. Pareizāk sakot, pie biļetes solījuma uz mazas papīra lapiņas. Nākošajā dienā jābūt klāt, tad būšot arī pati biļete.

Ok, šis būtu atrisināts. Nākamais jautājums – naktsmītne. Norezervēju sakarīgāko atrodamo variantu un soļoju turp, pa ceļam iztēlojoties logu meistara auksto baiļu sviedru apjomu, ņemot dalību šajā jaunajā projektā.

Viesnīca ir, saimnieka nav. Pēc krietna brīža tas beidzot spēji ierodas moča mugurā. Komunikācija ar kungu ir iespējama tikai pateicoties tehnoloģijām.

Viss, viesnīcas jautājums arī atrisināts, tagad var doties skatīties pilsētu.

Kā jau minēju, Eskipulas ir Gvatemalas ekvivalents Aglonai. Arī svarīga katoļu bazilika, arī svētceļnieki, arī viss notiek. Jo īpašāku šo vietu padara fakts, ka tieši šeit ir radies tāds Centrālamerikas brīnums kā Melnais Kristus – brīnuma (vai vecuma) rezultātā samelnējis koka krucifikss, ko brauc lūkot un pielūgt svētceļnieki. Un visa gada garumā bazilikā šādu ceļinieku nonāk milzu skaitlis, ap 4,5 miljoni cilvēku!

Blakus bazilikai atrodas samērā liels tirgus – veltīts faktiski tikai attiecīgajai tematikai. Šķiet, ka līdzīgu krucifiksu apjomu savā dzīvē esmu redzējis tikai Krusta kalnā Lietuvā.

Tomēr ja ieskatās, var manīt arī citus interesantus produktus, piemēram simpātiskas reliģiskās kaķenītes. Droši vien pret neticīgajiem.

Ir arī kaut kas šāds, vaskveidīgs. Tā arī neizdevās noskaidrot, kādam mērķim tiek lietots.

Reliģisko saldumu komplekti, jau safasēti smukos suvenīrkomplektos.

Turpat blakus tante uzmizo kokosriekstu – tūlītējai baudīšanai.

Altātrauki svētītajam ūdenim mijas ar kliņģeriem un pudeļu attaisāmajiem.

Atrodu par interesantu Bārbijas variāciju!

Tirdzniecības stendos bieži dabūjams arī šis kaut kas no vaska. Tāda kā figūriņa, bet nav svece. Varbūt svece jāliek iekšā?

Gandrīz mākslas galerija!

Aci sasilda vesela silīte ar nopērkamiem Jēzusbērniņiem.

Kad paaugas, saprot, ka katram savs krusts jānes.

Svētlietu tirgotājus galīgi nemulsina tas, ka Melnā Jēzus krucifiksi vietām mazliet tiek zaimoti, piemēram, cieši ieliekot tos dzeltenu gumijas vistu kompānijā.

Tirgus klientiem pat ir savs svētceļnieku merčs!

Vispār te apgrozās ļoti kolorīta publika. Daudz skaļu, košu un eksotisku dāmu nacionālajos tērpos.

Pie baznīcas žoga var tikt pie pudelītes svētīta ūdens.

Vai kāda ne tik svētīta zelta imitācijas gredzentiņa.

Nopelnīt te cenšas daudzi. Bazilikas pagalmā dzīvojas vesela strīpa ar radinieku savestiem invalīdiem, kas mēģina iežēlināt svētceļniekus uz kādu monētiņu. Smags skats, jāatzīst.

Paeejoties tālāk, atklājas tīri žiperīgs dzīvīgums. Šādu ēdienu var nopirkt burtiski turpat uz ielas.

Churros arī var dabūt. Spāņu kultūras ietekme tomēr.

Tipiska lokālā bodīte. Fonā mazā televizoriņā skaļi ducina vietējais TV šovs.

Citā veikaliņā var nopirkt dzīvus, sargsuņa pieskatītus cāļus.

Te vispār diezgan nopietni pieskata lietas. Tāpat kā kaimiņvalstīs, veikalu durvīs bieži redzami apsargi ar iespaidīgiem šaujamajiem.

Ar šiem citrusiem brīvāk, te bez apsargiem.

Arī mikrorestorāns tiek galā pats.

Mikro te vispār pietiek. Brīnišķīgs saldumu tirgošanas mobilais stendiņš, pārbūvēts par nopietnu furgonu.

Tāpat kā Hondurasā, arī Eskipulas centrā dominē eļļā fritētu cāļu ēstuves. 

Un bazilika, protams. Redzama no teju katra plašāka laukuma pilsētā.

Nākamajā rītā vēl palicis nedaudz laika līdz patiesības mirklim par mītisko autobusu uz ziemeļiem. Līdz tam vēl dodos papētīt pilsētu. Pirmais, ko pamanu, ir tas, ka milzu palma, kas redzama no manas viesnīcas jumta terases patiesībā ir par tādu nomaskējies telekomunikāciju stabs.

The Rock ir biežs viesis vietējā sporta zālē.

Un pāris mājas tālāk, tīri līdzsvaram, ir šāds viesis. Bongu arī tepat var ieķert.

Pilsētiņa vispār smuki koša. Šim baigi palīdz krāsainās virtenes pāri ielai.

Taču arī tāpat te no krāsām neviens nekautrējas.

Vietējās ēstuvēs uz galda vienmēr būs trauks ar šādu košu dārzeņu marinādīti, ko piekost pie pupusām vai līdzīga ēdiena.

Kā jau svarīgs ceļinieku galamērķis, Eskipulas Gvatemalas mērogā skaitās attīstīta pilsēta. Turpat pārsimt metru no bazilikas gozējas spožs maķītis. Ieeju paskatīties lokālās nianses un nekļūdos – brokastīs te var dabūt klasisko Centrālamerikas porciju ar omleti, pupiņu biezeni, tortiljām un ceptām plantānām. Eksotiski!

Uz durvīm Eiropā ne tik bieži redzama aizlieguma piktogramma.

Taču izskatās, ka klientus tā pārāk neierobežo. Pie mana blakusgaldiņa sēdošais čalis paēd un dodas uz savu džipu. Ieskatos – aiz jostas viņam aizbāzts kaut kas, kas ļoooti atgādina milzīgu pistoli!

Un tagad par galvenajām Eskipulas reālijām. Jau izkāpjot no laipnā robežsarga automašīnas un sperot pirmos soļus pilsētā, uzreiz pamanu netipisku rosību. Visur, kur skaties cilvēku pulciņi ar mugursomām, veselām ģimenēm sasēduši kaut ko gaida. 

Ne tikai sasēduši – pat sacēluši teltis, turpat uz trotuāriem.

Attopos – tie taču ir migranti, kas ir ceļā uz Apsolīto un Bagāto Zemi ziemeļos, ASV! Veic visu šo ceļu cauri Centrālamerikas "kātiņam" cauri bīstamajam Darien šaurumam vairāku mēnešu garumā. 

Turīgākie atļaujas atpūsties lētās viesnīcu istabās. Ne tik turīgie – teltīs.

Vietējās varas iestādes saorganizējušas šādu nojumi, zem kuras var gulēt guļammaisos. Iepriekšējā vakarā te vēl ir pilns ar cilvēkiem, šorīt vairums jau ir devies tālāk.

Ļoti daudzi vienkārši nīkst ēnā. Nevar īsti saprast, ko viņi gaida, ar kādu transportu plāno doties tālāk.

Ar bērniem, ar paunām. Tepat blakus arī improvizēta frizētava, kur vīrieši viens otram apcērpj matus.

Citi vienkārši dodas.

Neapskaužami. 

Kārtējais no neskaitāmajiem piemēriem, kas apliecina to, cik tomēr labi dzīvo tāds vidējais Latvijas iedzīvotājs.

Te savukārt redzams, cik ļoti mazpielāgoti savam galvenajam uzdevumam ir vietējie trotuāri. Pusmetra augstums ērtai sēdēšanai – jā. Novietot manekenus – izcili. Vides pieejamība – aizmirstiet.

Un vēl gana šokējošs ir fakts, ka neviens motobraucējs te nelieto ķiveri. Ne pats, ne savam bērnam. Pie šī skata pierast ir grūti, it sevišķi redzot biežus piemērus, kad stūrēts tiek ar vienu roku, otrā žonglējot viedtālruņa flīzi.

Spēcīgais kovboju gars, ko lai saka.

Starp citu, kovboji te uztirgo šādus fotogēniskus zaļumus.

Un vispār ielās ir sastopami tikpat bieži kā Hondurasā.

Šeptējas.

Klīstot pa ieliņām attopos, ka tuvojas pusdienlaiks.

Jāsteidz uz autobusu līnijas kantori.

Man pa priekšu dodas atlētiski kungi ar lielām mugursomām. Vai tie būtu..?

Aizdomas apstiprinās. Mazais kantorītis ir stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, migrantu ģimenēm. Spiedz bērni, turpat visu acu priekšā tiek mainīti pamperi, kāds ārā pie miskastes tīra zobus. Esmu vienīgais gringo un nojaušu, ka mani gaidošais brauciens būs ilgs un spilgts.

Lai vēl interesantāk, ielā tālumā sāk rībēt troksnis un pēc brīža mums garām dodas vaininieku procesija – pūlis ar ņipriem svētceļniekiem. 

Paiet noteiktais laiks, autobusa kā nav, tā nav. Pēc krietna brīža viss mūsu bariņš pēkšņi sašūmējas – kantora darbinieks uzmet plecā kāda pasažiera lielo paunu, nobļaujas "Aiz manis!" un mūsu procesija līku loču pa apkaimes ieliņām dodas nezināmā virzienā, maģiskā autobusa meklējumos. Kā drīz izrādās – brauciens tiešām izvēršas maģisks. Pat pārāk.