Kā novērots, mūsu redakcija nav diži kāra uz ‘obligāto’ tūrisma objektu apmeklēšanu. Tomēr dažreiz būt blakus un neuzmest aci vietai, kas tiek uzskatīta par vienu no pasaules antīkajiem brīnumiem (UNESCO listē piedevām) un ir senas vietējās civilizācijas citadele, būtu pavirši. Tikala ir liels, Maiju celtnēm izraibināts parks Gvatemalas ziemeļu džungļos – šādu drupu un piramīdu Centrālamerikā ir pulka, tomēr šī izceļas ar savu vērienu un labo saglabātību. Ziedu laikos, starp 200. un 900. gadu, te varētu dzīvojuši līdz pat 90 tūkstoši brašu iezemiešu, īstena megapole. Pārtinot pulksteni uz mūsdienām, realitāte ir ne mazāk ņipra – šī vieta ir viens no valsts tūrisma galvenajiem magnētiem, ik gadu pulcējot ap 200 tūkstošiem apmeklētāju. Dolāriņš ieripo, ārzemniekiem biļetes cena ir sešreiz augstāka kā vietējiem, kaut kas ap 20 naudiņām. Izstaigāt parku patstāvīgi bez gida man prasa apmēram piecas stundas, tāds arī ir norunātais laiks, kad jāatgriežas pie busiņa, kas aizvedīs atpakaļ uz Flores. Galvenās atmiņas – daudz drupu, daudz skaļu ķīniešu un amerikāņu, daudz pērtiķu kokos. Dažviet drupās var arī ielīst, vienā ejā gan biju mata tiesu no kaut kādu sanošu zemesbišu uzbrukuma. Apmeklējumu patīkami atsvaidzināja arī visuresoši jenota un skudrulāča krustojuma paskata dzīvnieciņi, kas svarīgā paskatā starp tūristiem ošņāja pēc pusdienām. Un Maiju pēcteču neticami decibelīgās, nepārtrauktās sarunas savā starpā, bariņos tuntuļojoties pa daudzajiem parka celiņiem. Vissakarīgākās minūtes izdevās parka nomaļākajās vietās, kur pārsteidzošā kārtā izdevās noķert pāris mirkļus bez cilvēka skaņu celiņa – tā vietā noķēru visnotaļ baiso howler monkey performanci. Iegūglējiet, kā tas skan.
Bet līdz Maiju citadelei vēl jānokļūst. Uzsākot ceļu ar migrantu pilno busiņu daudzu ļooti garas dienas brauciena attālumā esošājā Eskipulas pilsētiņā, saprotu, ka mana biļete uz Tikalai tuvāko gvatemaliešu pilsētu Flores ir izdota uz Hosē Hernandeza vārda – tieši tik te viss ir relaksēti (vai arī shēmīgi ar biļešu naudām). Nu, cerams, ka nebūs kontroles.
Kādu brīdi jestri braucam un tad autobuss nesaprotamu iemeslu dēļ piestāj kādas pilsētiņas nomalē un, neizslēdzis dzinēju stāv ceļmalā. Pasažieri prasās uz tualeti, bet šoferis ieslēdz savu varas apziņu un visus autobusa vīriešus laiž pačurāt tikai pa vienam. Bildē redzamajā paradīzes punktā pastāvam visi. Lieki piebilst, ka sievietēm iespēja apmeklēt labierīcību krūmu netiek dota.
Pēc brītiņa top skaidrs busa stāvēšanas iemesls. Izrādās, te jāpaņem otrs autobusa šoferis. Izrādās nepatīkams tips, kas uzreiz skaļi sāk izrīkot pasažierus, neveiksmīgi mēģina mani bez jebkāda iemesla pārsēdināt uz aizmuguri un uzreiz uzkrītoši sāk pārskaitīt kaut kādu naudas žūksni. Sāku nojaust, ka brauciens iegūst vēl jestrākas nokrāsas.
Pa logu redzamā Gvatemala ir dažāda. Ir gan lauksaimniecība,
gan urbanizētākas vietas. Taču pat te neiztiek bez Maiju kultūras ietekmes.
Cik novēroju, valstī jūtama arī gana liela ķīniešu ietekme – līdzīgi kā kaimiņvalstīs, daudzi veikaliņi pieder tieši šai darbīgajai tautai.
Ceļmalas atspirdzinājumu tirdzniecība. Autobuss piebremzē tikai uz sekundes daļu, kurā tiek paspēts apmainīt monētiņu pret pudeli ar nenosakāmas un iztēli raisošas krāsas šķidrumu.
Šoferi stūrē, ik pa dažām stundām pamainoties, lūk, atpūtnieks sparīgi atgāžas man priekšā esošajā sēdeklī. Taču abus vieno nepārtraukta dzīvošanās pa telefonu. Viss jau būtu labi, bet tas notiek arī esot pie sūres un apdzenot. Nešpetnākais autobusa barons stūrējot vienlaicīgi žonglē pat ar diviem telefoniem, turot manu plaukstu mitrumu visa brauciena laiku neizžūstošā tonusā. Kaut ko iebilst nav jēgas, šie abi kungi autobusā nosaka visu.
Par braucienu vēl varētu stāstīt gari un plaši, tas lai šoreiz izpaliek. Piebildīšu tikai, ka novēroju dažādas dīvainas lietas. Ēģiptiešu izcelsmes migranti sarunā ar šoferi noslēpt veselu paciņu ar telefoniem un pasēm, kā nojaušu, lai tie netrāpītos čekpointa sargu rokās. Nakts tumsā kādā no vairākām pārbaudēm visi tiekam izsēdināti ārā, kamēr ar automātiem bruņoti kareivji izvanda autobusu. Nezinu, ko šajā brīdī domā mani brauciena migrantkolēģi, taču neviens netiek šeit atstāts un braucam tālāk. Vēlā naktī esam Flores, kur es ar atvieglojumu palūdzu pieturēt pilsētas centrā un pametu viesmīlīgo busiņu.
Nākamajā rītā pamostos Flores pilsētiņā uz salas ezera vidū. Ieliņas ir patīkami šauras un fotogēniskas.
Noskaņai palīdz arī visnotaļ autentiskas vietējās iedzīvotājas.
Šī ir visnotaļ tūristiska vieta, vairuma ārzemnieku starta punkts Tikalas apmeklējumam. T-krekli un magnētiņi tiek tirgoti uz urrā.
Daudzcietusi statuja centrālajā laukumā tiek aizsargāta ar restēm un jumtiņu.
Kāds ieliņu uzskata par savējo un tās centrā ir acīmredzami noparkojies uz ilgu laiku.
Kā jau novembrim Centrālamerikā pienākas, centrālajā laukumā jau sen dižojas Ziemassvētku egle. Tās galā gan ir nevis Rīta zvaigzne, bet gan kaut kur iepriekš redzēta gaiļa galva.
Ā, viss skaidrs – egli ir nosponsorējis vietējais alus ražošanas gigants Gallo!
Šis gailis Gvatemalā ir redzams ļoti bieži.
Pilsētiņas salai apkārt ved promenāde, nolemju uzmest tai aci.
Maigi izsakoties, esmu pārsteigts – pa promenādi peld pīles un zivis – tā ir zem ūdens. Kad par šo apvaicājos tuvējā restorānā, oficiants man apgalvo, ka ezerā ūdens pacēlies pirms pāris gadiem un no tā laika realitāte esot šāda.
Visa infrastruktūra lēnām apglumē un aizaug ar ūdenszālēm. Ko šādu vēl dzīvē nebiju redzējis, jāatzīst.
Citādi saliņā var tikai priecāties par gana sakoptām un krāsainām koloniālajām ēciņām.
Šī, piemēram, atgādina kārtīgu bļodu ar Choco Pops.
Kāda veikala restes reklāmas varoni padara par arestanti.
Netīšām uzeju arī šādu, gana ekskluzīvu mersedesu.
Stampājoties pa applūdušās promenādes seklajiem, glumajiem ūdeņiem esmu saplēsis savas iešļūcenes. Pa tiltu no salas dodos misijā uz ezera krastā esošo lielveikalu, lai atrastu superlīmi. Veikals ir pārsteidzoši moderns, te ir pat Burger King. Taču lai neaizmirstu, kur atrodies, arī šeit līdzi man seko Maiju motīvi.
Banānu cena veikalā, pārrēķinot kilogramos un eiro ir nepilni 50 centi.
Lērums dažādu eksotisku, neredzētu čipsu veidu. Tos te taisa arī no plantāna un maniokas.
Dārgo dzērienu plauktā redzamas tikai dzērienu kartona butaforijas. Varbūt vietējiem ir nelāgs ieradums ieraut kārtīgu šļuku turpat epicentrā.
Lai vai kā, pie superlīmes tieku un iešļūcenes tiek glābtas. Lai nedaudz apžūst.
Un jā, dažādas zīmes man sāk atgādināt, ka pamazām jātaisās Tikalas apskatei.
Kārtīga Maiju piramīda redzama pat uz auto numurzīmēm.
Uz auto vispār redzams daudz kas – piemēram šis fantastiskais Apple logo formas izgriezums priekšējo stiklu aptumšojošajā plēvē. Gan šiki, gan praktiski!
Tātad, Tikala. Lai atvieglotu loģistiku, turpat savas viesnīciņas recepcijā nopērku vietu transportā uz turieni ar nodomu šo pasākumu apskatīt bez gida palīdzības. Nodoms izrādās pareizs – vēlāk redzot, kādā konveijera režīmā strādā gidi, varbūt neesmu uzzinājis kādu faktu, taču esmu izbaudījis pastaigu pa drupu parku krietni relaksētāk. Uz Tikalu busiņš startēt gana agri, Maiju zīmēm pie pilsētas robežas mūs pavadot.
Pārsteidz ceļmalā redzamo grafiti augstā kvalitāte.
Protams, arī šeit neiztiek bez piramīdām.
Uz dažādām būdiņām un plakātiem ceļmalās redzami arī mītiski logotipi un saukļi. Pēc brīža attopos, ka tās ir vietējo politisko partiju reklāmas.
Centrālamerikas novērojums – ja kaut kur redzama šāda lidmašīna, tad tuvumā ir arī militārā bāze. Tieši tā arī šeit.
Novembris? Ziemassvētku egle! Kaut vai no plastikāta.
Vietējie kapiņi ir visai koši un krāsaini.
Taču atpūta notiek ne tikai kapiņos.
Ir jau arī no kā atpūsties – vietējā lauksaimniecība izskatās pēc diezgan masīva roku darba.
Nepaiet ne pāris stundas, kā esam pie Tikalas vārtiem. Pēdējās formalitātes, biļešu pārbaudes rindas izstāvēšana un tieku palaists piecu stundu brīvsolī Maiju megapoles izpētīšanai.
Pasākums ir diezgan liels, turpat netālu no ieejas takas sazarojas un aizved dažādos virzienos. Prātā mazliet jāpakalkulē maršruts, lai plusmīnus aptvertu visu galveno.
Griežos no lielās takas pa kreisi uz mazāku un drīz vien nonāku pie jaunas ģmenes, kas kaut ko vēro krūmos un ar žestiem rāda man kušš! Izrādās, te šeptējas kāds visai drošs zvēriņš. Pēc brīža saprotu, ka betona taisnstūris nav vis kāda nelaimīga tūrista kaps, bet gan ūdenstilpne, no kuras šie šiverīgie zvēriņi var padzerties.
Vēlāk noskaidroju, ka šis ir degunlācītis, jeb koati. Ar atrāvienu biežāk redzamais Tikalas parka iemītnieks.
Vispār nebaidās no cilvēkiem.
Un klīst pa takām starp grupām veselām ģimenēm, meklējot ēdamo. Lai gan dažādi plakāti tos stingri liedz barot, būsim reāli – parka apmeklētāji nav tik disciplinēti.
Vēl sastopas šāds košs zvēriņš.
Taču vēl vairāk National Geographic līmeņa satura sniedz citi tūristi.
Daba džunglīga, pilns ar dažādiem neredzētiem parazītaugiem.
Dažs koks vispār kā no filmām par citām planētām.
Cits savukārt sabārts un pārdomājis savu trajektoriju.
Visapkārt būtībā ir reāli džungļi, kuros skan attiecīgas skaņas. Ja ieskatās, pa koku galotnēm dzīvojas jestri pērtiķi un kādā brīdī uz nomaļākas takas paliek pavisam neomulīgi – dažu simtu metru attālumā skan baisas, rūcošas skaņas, piedienīgas vismaz zobenzobu tīģerim. Izrādās, ka tas ir tā saucamais howler monkey, ar visai bravūrīgu rīkli apveltīts pērtiķis.
Un, protams, pašas drupas. Nomaļākajās no tām sastopas vien rets tūrists un var mazliet noķert atmosfēru.
Taču jo lielāks templis, jo vairāk ap to spieto cilvēki.
Un dara visas ierastās tūristu lietas. Visskaļākie ir amerikāņi un ķīnieši. Var just, ka viņi dzīvo savā realitātē, kurā vienmēr jābūt ar aktīvu decibelu, lai tu vispār eksistētu.
Daļa no tempļiem vēl nemaz nav atrakta, šis fakts laikam ir galvenais, kas mani šeit pārsteidz. Viena tā paša torņa puse var izskatīties šādi.
Un otra – šādi.
Pāris tempļos tiek ļauts arī uzkāpt, pa speciālu trepju konstrukciju to sānos.
Skats uz visām pusēm ir visnotaļ episks.
Vēlāk uzeju par nelielāku templi, pie kura nav nekādu aizlieguma zīmju un kāpnes var iemēģināt arī pats.
Varbūt tāpēc, ka templis ir replika, gluži kā šie senie Maiju akmeņi?
Lai vai kā, drupas izskatās iespaidīgi un autentiski. Un tajos retajos brīžos, kad izdodas izbēgt no pārējiem apmeklētājiem, uz mirkli var noķert vēsturisko atmosfēru.
Un tā no viena tempļa uz nākamo.
Taku ir ļoti daudz.
Saldajam ēdienam esmu atstājis galveno lielo laukumu, kas redzams teju visās Tikalai veltītajās pastkartēs.
Te, protams, tūristu mudzoņa ir vislielākā.
Taču viens otram pretim stāvošie divi lielie tempļi ir tiešām iespaidīgi.
Laika zobs pamatīgi paskrubinājis to noformējumam veidotos akmens bareljefus.
Kaut kas tik tikko nojaušams gan vēl ir saskatāms.
Tikai pēc atgriešanās no Gvatemalas uzzinu, ka septiņdesmito gadu beigās te filmēti arī pasaulslavenie Zvaigžņu kari.
Tikalas skati tika izmantota lai attēlotu dumpinieku bāzi uz Yavin 4 planētas filmā Star Wars Episode IV: A New Hope.
Filmā tas izskatījās apmēram šādi.
Realitātē mani atgriež ērgļu pāris, kas sparīgi kopojas galvenā tempļa augstākajā punktā.
Tā pakājē skumst tūristu fotogrāfs, ar bažām aptverot, ka viņa profesija iet uz beigām. Turpat blakus, viņam ir mazs printeris, kas ļauj uzreiz izdrukāt bildītes, taču vērojot, cik maz viņam te ir darba apkārt bangojošajā telefonselfiju uzņemšanas procesā, man viņa kļūst patiesi žēl. Ceru, ka izdosies pārorientēties uz kādu citu darbiņu.
Manai pastaigai atvēlētās piecas stundas pamazām iet uz beigām. Pa ceļam papētot klusākus taku atzarus, virzos atpakaļ uz izeju.
Pie tās esošajā dīķī šāds simpātisks brīdinājums.
Pie tualetes savukārt novērojas simpātisks fakts, ka arī dzimumu piktogrammas risinātas Maiju stilistikā.
Vēl pēdējais skats uz netālu no parka ieejas rūsējošu, iespaidīgu auto,
un garām krāsainiem kapiņiem un citiem Gvatemalas lauku skatiem čunčinām atpakaļ uz Flores.
Tā mani sagaida draudzīgi.
Vēlāk gan pamatīgi nogāž, atklājot visai interesantas krāsas peļķes.
Eju meklēt vakariņas, pa ceļam pa atvērtajiem logiem un durvīm neviļus ielūkojoties gvatemaliešu vakara ikdienā.
Taču ceļojuma grafiks diemžēl spiež doties tālāk, liekot citu Gvatemalas reģionu apskati atstājot nākotnei.
Lai atkal nedaudz atvieglotu transporta loģistiku agrā svētdienas rītā, turpat viesnīcas recepcijā nopērku vietu busiņā uz Belizu un nākamajā rītā līdz ar saullēktu jau sēžu tajā. Busiņā brauc vieni vienīgi gringo un jau pēc pāris stundām esam uz Gvatemalas un Belizas robežas. Momentā uzrodas vīriņš, kas visus sabaida ar draudiem, ka Belizā vairs nevarēšot samainīt Gvatemalas ketzalus – apjukušie rietumnieki padevīgi sāk par neizdevīgu kursu pie viņa mainīt savas pāri palikušās naudiņas.
Šis ir tikai priekšvēstnesis tuvākajām pāris dienām. Pirms brauciena par šo vienīgo angliski runājošo Centrālamerikas valsti neesmu lasījis gandrīz neko, tāpēc jo lielāks pārsteigums ir atmosfēra un manā virzienā raidītā uzmanība, kas mani sagaida Belizā. Par to arī nākamajos stāstos.