Turpinājums stāstam par Gvineju-Bisavu. Šoreiz par galvaspilsētu, tā arī sauktu – Bisava.
Iepriekšējā sērijā tika ieskicēta krāšņā odiseja, ceļš šurp ar sabiedrisko transportu. Tāpēc turpinām no vietas, kurā mikriņš apstājas oranžu, smalku smilšu pilnā, ēnainā laukumā. Galapunkts sasniegts. Te ir neliels tirdziņš, milzīga koka stumbrs tiek izmantots kā pamatne platmaļu tirdzniecībai. Mūsu jauniegūtais paziņa, eiropiešu kungs uz savu salu dodas nākamajā dienā, tāpēc šodien mēs visnotaļ dedzīgi piekrītam domai doties apskatīties to pašu viesnīcu, kur paliek viņš. Lai gan pagalmā kaut kādas nesaprotamas sievietes dienas vidū dzer viltotu viskiju un vannasistabā remonts nav bijis no portugāļu laikiem, nolemjam te palikt. Arī tāpēc, ka mūsu vecais vietējās informācijas avots apmetas turpat blakusistabā.
Nomazgājuši ceļa putekļus, kopā ar veco kungu dodamies uz pilsētas centru, kuru viņš apņemas mazliet izrādīt. Pirmā ekskursija notiek pa ostas piestātni. Sajūta diezgan apokaliptiska, jāatzīst.
Gluži kā Gambijā, arī te uz brīvajām virsmām tiek kaltētas zivis.
Turpat piestātnē rūsē metāllūžņos pamazām griezts kuģis. Piestātnes galā pietauvots arī kāds neliels militārais kuģis un vecais kungs klusi un nopietni mani brīdina, ka fotografēt tajā virzienā pilnīgi noteikti nav ieteicams, varot ielidot kārtīgā šantāžas piedzīvojumā ar vietējiem uzplečniekiem. Sajūta te vispār nav tāda, ka gribas demonstrēt kameru, tāpēc mēģinu bildēt maksimāli neuzkrītoši.
Ir bēgums, ūdens atkāpjoties atklāj jūras gultni un augus. Tālumā redzama mikroskopiskā Bisavas vecpilsēta, koloniālās arhitektūras pilna. Tur mēs vēl nonāksim.
Ostas ainiņas. Te tiešām var saostīt visu ko.
Tagad saprotu, kam domātas iepriekšējā stāsta daļā ceļmalā redzamās oranžās metāla pusmucas – tie taču ir DIY atkritumu konteineri!
Tējas pauze.
Kamēr iejūtamies vietējās reālijās, jau var saprast pirmos iespaidus. Pati pilsēta ir mazliet nervu galus kutinoša, bet tajā pašā laikā arī kaut kādā ziņā pievilcīga – šķiet, ka šeit ir saglabājusies reāla septiņdesmito, astoņdesmito gadu Āfrikas atmosfēra. Un iztēle uzreiz uzbur visus tai piemītošos atribūtus – asiņainos dimantus, superbagātus diktatorus, padomju un kapitālistu spiegu darbalauku, netīrus darījumus ar dārgmetāliem un tā tālāk. Realitātē, protams, viss nav tik prozaiski.
Taču ir arī savi šoka momenti. Piemēram, turpat pie vecpilsētas ielas vidū tiek izgāzti atkritumi.
Un te pats manu atkārto žokli pieturēt liekošais fakts – pa tiem rakņājas, ne tikai klaiņojoši suņi, bet arī.. milzīgi grifi.
Grifu te ir milzums. Gan sēž uz jumtiem, gan riņķo nebeidzamus apļus debesīs virs mūsu galvām. Un jau tā ne pārāk omulīgajai sajūtai iedodot līķīgu piegaršu.
Nevaru vien beigt sajūsmināties par šokējošajiem kontrastiem.
Pilsētas centrs vispār izskatās diezgan eksotiski. Nezinu, vai tas ir tikai manā galvā, bet šķiet, ka aiz katra stūra var sagaidīt kaut kāda.. neprognozējamība.
Sievietes diedelē.
Izmetam aplīti arī pa vecpilsētu. Tūrisma infrastruktūras veidošanai netiek darīts pilnīgi nekas.
Iecienīta nodarbe ir sēdēt savā klusajā ieliņā un vērojot gaidīt kādus lielus notikumus.
Pabāžam galvu arī kādā birojā. Šķiet, ka rakstāmmašīnas joprojām ir darba kārtībā.
Visiem logiem un durvīm priekšā ir restes.
Vakara atpūta vecpilsētā.
Strauji tuvojas šajos platuma grādos ātri uznākošā tumsa. Ielas tikpat stauji izmirst, un pēkšņi attopamies, ka esam teju vienīgie ārā palikušie. It kā nešķiet tik traki, tomēr intuīcija saka, ka labāk te neuzkavēties un doties mūsu viesnīcas izstrādājuma virzienā. Tā arī ir – satumst ātri un mēs uzzinām par jaunu vietējo niansi – ielu apgaismojuma nav. Ejam reto mašīnu lukturu gaismā, mēģinot kādā notekā nenolauzt kāju. Visās malās iedūcas privātie elektrības ģeneratori.
Lai gan mūsu Eiropas izcelsmes kaimiņš brīdina, ka pārāk tālu tumšajā laikā apkārt nav ieteicams staigāt – aizejam uz tuvīno ielas malas bāru. Te goda vietā ir milzīgs televizors, kurā tiek rādīti ķīniešu bojeviki. Protams, vairums klientu skatās tikai filmu, nekādus dzērienus nepērkot. Savukārt bāra stūrī darbojas pavisam interesants serviss – vīrietis nemitīgi kapā kazas gaļas gabalus un dod vēl vienam, kas turpat dziļāk pagalmā tos grilē. Bildē redzams viens no retajiem brīžiem, kad ap būdu nav cilvēku bariņš, kas izvēlas sev labākos gabaliņus. Mans ceļabiedrs nolemj pamēģināt uzkodu, tomēr tā izrādās diezgan cieta un cīpslaina.
Nākamajā dienā ekskursija turpinās. Mūsu vecais kaimiņš izskatās labi atpūties un ir jūtami labākā noskaņojumā kā iepriekšējā dienā. Man ir aizdomas, ka pie vainas varētu būt viena no viesnīcas darbiniecēm, ko arī manu iznākam no viņa istabiņas. Mēs ar Ivaru savukārt dodamies iekarot pilsētu. Sākam ar parūku plakātu apskati ielas makulatūras tirdziņā.
Turpinām pētīt vecpilsētu. Vietām tā tiešām ir katastrofālā stāvoklī.
Raksturīga lieta ir aizrestoti balkoni otrā stāva līmenī.
Par spīti vispārējai nabadzībai, te var ieraudzīt arī sakārtotu fasādi un arī attiecīgu auto pie tās.
Pirmajā stāvā taverna, otrajā lēnām sāk augt mežs.
Tomēr kustība notiek.
Vēsturisko mantojumu var labi atpazīt pēc pelējuma.
Staigā pa šādu ieliņu un gaidi, kurā brīdī pie horizonta parādīsies tie helihopteri no Apocalypse Now.
Taču no otras puses – šajā valstī, pilsētā ir tāds.. netverams īstums un autentiskums, ko pēc tam vairs nespēju sajust ne Senegālā, ne Gambijā.
Tāda karsta, patiesa, par labāku kā ir izlikties nemēģinoša Āfrika.
Godīga. Jebkurai problēmai radošu risinājumu atrodoša.
Un nesteidzīga. Nekas, ka pelējums. Gan sakopsim. Pamazām. Varbūt. Tur jāskatās. Rīt.
Ceru tikai, ka šis nav tas prāmis, ar ko uz savu salu gribēja braukt mūsu padzīvojušais viesnīcas kaimiņš.
Botāniskais elements.
Pelējuma kārta ir tik pamatīga, ka veci fasādes noformējuma zīmējumi pirmajā mirklī neviļus liekas kā saglabājušies no akmens laikmeta uz alas sienas.
Jo vairāk staigājam apkārt, jo vairāk noķeru sajūtu, ka man šeit tiešām patīk.
Oficiālā valoda te ir portugāļu. Un vēl no portugāļiem te ir saglabājusies spēja taisīt labu kafiju, kas jebkurai vietai automātiski ieliek treknu pluspunktu.
Veci mersedesi ir visplašāk pārstāvētā automarka. Fotogēniski, vispār.
Tāpat kā šāds skats vecpilsētas ieliņās.
Banānu tirgotājas te nav retums.
Galīgi nav.
Gan mobilās, gan statiskās.
Retāk, bet ir sastopamas pavisam cita kalibra modes dāmas.
Ielu tirdzniecība. Negribu izteikt priekšlaicīgus minējumus, bet prece izskatās pēc ..., tas ir, ne pārāk apetītelīgi. Lai kas tas būtu.
Arī šādi. Benzīntanks.
Benzīntanks un vistas.
Ir arī vietējie hipsteri.
UN kā nu bez viņiem. Formula vienkārša – jo nabadzīgāka, nestabilāka valsts, jo vairāk šādu baltu, dārgu Apvienoto Nāciju džipu ar monstrozu izmēru antenām, kas pilnīgi noteikti ķer ārpus mūsu atmosfēras robežām. Kontrasts ar apkārtējo realitāti gan džipiem, gan tajos sēdošajiem ir liels – interesanti, vai viņi tiešām arī kaut ko reāli palīdz šejieniešiem? Ir dzirdēti dažādi stāsti – arī par greznu dzīvesveidu savā burbulī un līdzekļu izšķērdēšanu pilnīgi citiem mērķiem. Ceru, ka nav taisnība.
Vietējā publika savukārt izmanto pavisam citu transportu – šādus, raksturīgajās zili dzeltenajās krāsas noformētus pilsētas mikriņus.
Ūdens paciņas ir Āfrikā populārs fasēšanas veids – noplēs ar zobiem stūrīti, izsūc un, visticamāk, nomet turpat zemē.
Ēna šeit ir vērtība.
Nanoserviss.
Oranžie putekļi ir ļoti smalki un palēnām noklāj visu, kas nekustas.
Uzmanība.
Jaunais cilvēks ar sviestmaizi, ļoti vēlējās tikt nofotografēts. Par spīti mūsu viesnīcas kaimiņa brīdinājumiem, neradās sajūta, ka vietējie ir nedraudzīgi noskaņoti – tieši otrādi. Gan pret kameru, gan vispār attieksme te ir jūtami jaukāka kā Senegālā.
Ieliņa mazliet nostāk no pilsētas centra.
Spēļlaukums te ir visur.
Uz mūra tiek zīmēti koki. Mazliet žēl, ka netiek pabeigts otrā pusē redzamais banānkoks, bet gan kaut kāds oranžs ozols.
Kaut gan var saprast, oranžā krāsa šeit šķiet vispopulārākā.
Ivars portreta fotosesijas brīdī.
Ēnas kļūst garākas – komandantstunda tuvojas.
Ceļojošais kurpju pārdevējs.
Stacionārais kurpju pārdevējs.
Sievietes, bisavietes.
Rezumējot – tā, ka pa šejienes ielām pastaigājoties kādā brīdī varētu palikt garlaicīgi, gluži nav.
Uz brīdi sirds priekā pamirst, jo izskatās, ka abi kungi spēlē dambreti uz šokolādes gabaliņiem un uzvarētājs kārtīgi to noēdas. Taču patiesība diemžēl izrādās plastmasīga.
Atkal klāt vakars, ielas strauji kļūst tukšākas, arī mums, gluži kā pasakā par pelnrušķīti, vajadzētu tikt līdz viesnīcai sakarīgā vēlumā. Tad vēl nedaudz ķīniešu kino jau iepazītajā kazu gaļas bārā un nākamajā rītā agri startējam atpakaļ uz Senegālu. Par spīti pelējuma pārpilnībai vecpilsētā, tumsai ielās, ko kliedē teju vienīgi ģeneratori un kopējam relaksētajam bardaciņam – šī Āfrikas valsts no līdz šim apmeklētajām uz mani ir atstājusi vislielāko iespaidu. Te ir vajadzīgā atmosfēra.
