Atrodoties Latvijā, Āfrikas vīzu kārtošana var izrādīties čakarīgs un dārgs process. Jāgana rokā vēstniecība kaut kur Eiropā, dokumentu sūtīšanas prieki un tā tālāk. Tomēr gatavojoties Rietumāfrikas ceļojumam, kādā forumā ieraugām informāciju, ka Senegālas dienvidu pilsētā Ziguančorā atrodoties Gvinejas-Bisavas konsulāts, kas laipni piedāvājot vienu no nesāpīgākajām vīzas iegūšanas pieredzēm visā kontinentā. Tas raisa mūsu iztēli un odisejas maršrutā iekļaujam vēl vienu valsti, Gvineju-Bisavu. Nosaukums vien jau skan eksotiski, svešādi un pati vieta sajūtās šķiet gaismasgada attālumā no masu tūrisma visnotaļ skartajām Gambijas pludmalēm. Par valsti nezinu faktiski neko – tikai faktu, ka tā ir bijusī Portugāles kolonija ar attiecīgās kultūras ietekmi. Un vēl šķiet, ka te gan viss notiks pa īstam, jo tūristi šurp salīdzinoši nebrauc tikpat kā nemaz, līdz ar ko – nekas nebūs radīts mākslīgi, iebraucēju iespaidošanai. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka jāizmanto iespēja un jādodas!
Tā arī notiek. Ar otro šturmēšanas piegājienu Ziguančoras dzīvojamo kvartālu dziļumā atrastais konsulāts izrādās atvērts un konsuls bez kādiem liekiem jautājumiem iemaina pārdesmit eiro pret pikseļaina jpg vīzas uzlīmi pasē.
Vārti uz dienvidu džungļiem ir vaļā. Nākamajā dienā startējam no haotiskās Ziguančoras autoostas. Pa ilgiem laikiem te izjūtu ko līdzīgu nekomfortablam, attālam kultūršokam – troksnis, netīrība, haoss, neskaitāmi piedāvājumi un ubagi. Apjucis ļauju kādam vietējam dabonim aiziet samainīt mazākās naudīņās banknoti, ko šoferis neņem pretī. Kad viņš nāk atpakaļ ar rezultātu, tieku psiholoģiski masēts par kompensācijas apjomu. Taču tā kā viņš bez jautāšanas šo banknoti izrauj no šofera rokām un pazūd ar to – principā atsakos maksāt un saku sirsnīgu paldies, par ko tieku tikpat sirsnīgi nicināts – Really? Moving for nothing?
Transportēšanās šeit notiek pēc klasiskā principa – ar busiņu, kas, pirms pakustēties kaut centimetru, vispirms sagaida savu piepildīšanos līdz lūpai. Mums atkal noveicas – starp pasažieriem ir arī mīklains kungs labākajos gados. Baltais, eiropietis, taču ar Gvinejas-Bisavas rezidenta karti. Ceļabiedrs Ivars mazliet runā spāniski, kungs atbild portugāliski un tādā veidā tikpat mazliet varam saprasties. Mums tiek ieskicētas dažādas vietējās nianses, cenas un cita noderīga informācija. Un, protams, izteikts piedāvājums apmesties viņam piederošajā viesnīciņā uz saliņas okeānā, ko ierobežotā laika dēļ nekādi nevaram paspēt. Kamēr runājam, busiņš lēnām piepildās, startējam.
Robežas šķērsošana izrādās mazāk traģiska, kā biju gaidījis. Kukuļus neprasa, pie somu satura nepiekasās un drīz vien esam cauri. Atšķirības no Senegālas ir ieraugāmas uzreiz. Lai cik niecīga un vienkārša būtu jebkura vietējā būda – tai būs ēnaina jumta pārkare uz kolonnām. Kas mierīgi var būt arī parasts, taisnāks zars, tomēr ir.
Labākais risinājums pret ekvatora sauli.
Uzreiz ir skaidrs, ka valsts ir krietni trūcīgāka par attīstīto Senegālu. Visur redzami pieticīgi mēģinājumi kaut ko pie mājas arī izaudzēt, arī pašas ēkas ir pavisam vienkāršas.
Daudzviet – ar tradicionālajiem salmu jumtiem, kas rada pavisam autentisku sajūtu. Dienas vidus tveicē galvenā vietējā nodarbe izskatās kolektīva atpūta zem koka.
Brīvdabas ķieģeļu rūpnīca. Produkcija kalst.
Būrītis mājputniem vai kādam zvēram.
Jo tālāk braucam, jo īstāka Āfrika arī liekas.
Uz autentiskas būdas atdusas arī pavisam svaigs saules panelis. Citas elektrības te, visticamāk, nav.
Skola.
Karstums ir baiss. Kaut nedaudz glābj atvērtie logi.
Benzīntanks.
Friziersalona reklāma.
Nenosakāma pielietojuma pusmucas.
Visai universāla ceļmalas tirgotava.
Pa vidu būdiņām dažviet saglabājušās arī portugāļu laika ēkas. Diemžēl nesanāca apmeklēt aiz zaļajām durvīm paslēpto bāru.
Sievietēm Āfrikā modē ir dažādas parūkas, arī Gvineja-Bisava nav izņēmums. Oriģinālie mati ir sīksprogaini, aug lēni – šis ir lielisks un ātrs skaistuma risinājums!
Jā, ir aizdomas, ka tā ir degviela plus septiņdesmit grādos Saulē pēc Celsija.
Viss samērā pieticīgi.
Pa šosejas malu redzami neskaitāmi skolnieki, kas soļo kilometriem uz savu mācību iestādi. Priviliģētākie dala velosipēdu.
Ogļu tirdzniecība.
Un lokālais pārsteigums – termītu celtnes, kas izmēros var pārsniegt cilvēka radītās.
Nevienu termītu gan ārpusē neredz, pasākums izskatās pēc ne pārāk talantīga bērneļa sapilinātas, sakaltušas smilšu pils.
Tīri inerces pēc sieviete uz galvas krāmē pat vienu ūdens pudeli.
Kolektīvā atpūta ēnā turpinās.
Durvis brīnišķīgi saskaņotas ar jumta vadlīnijām.
Autoizgāztuve. Tā kā privāto mašīnu te ir maz un uz ceļiem dominē maršruta busiņi – arī te saturs ir attiecīgs.
Coca-cola kioskam viss būtu labi, tomēr noformējumā īsti nav ievērojušās firmas krāsas.
Mākslinieciski betona soliņi un ciemata sivēns.
Degviela joprojām karst saulē. Tomēr jāatzīmē, ka produkta izvietojums ir patīkamā simetrijā ar mazākām eļļas pudelītēm.
Tuvojoties galvaspilsētai, mainās arī pa logu redzamais vēriens.
Ieraugu pat pirmo daudzstāvu ēku!
Un pat pieminekli. Iebraucot pilsētā, piedzīvojam arī interesantu niansi, par ko diemžēl nav sagalabājušās fotoliecības. Kādā vietā visai šosejai pāri ir vienkārši novilkta kādus divdesmit metrus gara, apdriskāta virve, pie kuras visi busiņi apstājas, pasažieri kāpj ārā un nes rādīt savus dokumentus paēnā sēdošām, formās tērptām madāmām. Striķis tad tiek nolaists un var turpināt ceļu. Nekad līdz šim neko tādu nebiju redzējis.
---
Par valsts galvaspilsētu būs atsevišķs stāsts, nākamreiz. Šeit turpinām ar novērojumiem atpakaļceļā pēc dažām dienām. Ceļš sākas ar degvielas uzpildi stacijā ar romantisku nosaukumu – Eltons.
Asfalts vēl turas, bet visuresošā oranžo smilšu pasaule tam pamazām sāk atkarot pozīcijas, skrubina maliņu.
Ir vēl tiešām agrs rīts, bet visur jau mudž dzīvība.
Katrs sev var atrast kādu nodarbi, kā izskatās.
Ogļu maisi.
Sieviešu rīta samits.
Turpat tiek tirgoti mājputni, sasietām kājām.
Katru mikriņu apkalpo divi darbinieki – šoferis un iekšārāvējs/naudasvācējs. Lai maksas vieta neiet zudumā, viņš parasti ceļu mēro tikai turēšanās režīmā.
Kā redzams, šoseja šejienes apstākļos ir reāls dzīvības magnēts – visa aktivitāte ir ap to.
Taču ārpus apdzīvotām vietām tā var izskatīties arī šādi.
Cilvēki šeit ir radoši. Jaunie uzņēmēji ar smiltīm ir salabojuši bedres un tur striķi, lai mēģinātu apturēt šoferi un iekasētu nelielu ceļu nodevu. Šoferis aci nepamirkšķinot pat nepiebremzē.
Ikdienas gaitas.
Zāle ceļmalā vietām ir tik pamatīga, ka var sajusties kā padomju bērnu grāmatā Nezinītis Saules pilsētā, kur knēveļiem blakus auga tie milzīgie augi.
Busiņš ir redzējis daudz, piedzīvojis gandrīz visu.
Diemžēl nepaspēju noskaidrot, kāpēc tādā karstumā tika kurināts šis ugunskurs.
Interesanti, ka ceļmalā ārpus ciematiem pārsvarā redzamas sievietes. Un dažreiz arī ar galīgi nesievišķīgu gabarītu kravām. Interesanti, kur šajā laikā atradās un ko darīja šīs dāmas vīrs.
Zemkopība.
Ūdenskopība. Augu neatpazinu, bet daudzmaz taisnās līnijās sastādīts tas te noteikti ir.
Un finalizējot – gleznai līdzvērtīga fotogrāfija. Sieviete ar spaini un zvejastīklu.
Šķērsojot robežu mums noveicas. Senegālas pusē tieši tajā brīdī ir ieradies kāds augsts ierēdnis vai ģenerālis, lai inspicētu robežpunktu. Tas tiek slēgts un viss šķērsošanas bariņš iestrēgstam neitrālajā zonā starp abām valstīm, gaidot, kad šovs beigsies, ģenerālis pabeigs savu runu un aplausu uzklausīšanu. Papildus tam, mūsu priekšā ar slaidu līkumu nobremzē un apstājas pikaps ar ložmetēju un brašiem žandarmiem, sargājot ģenerāli no dienvidu puses diversantiem. Viss situācijas komplekts ir brīnišķīgs – arī šādu brīžu dēļ ir vērts ceļot pa Āfriku.
