Viena no salām, kurās savā pirmajā Āzijas meklēšanas ceļojumā piestāja Kolumbs, bija šī pati. Nodēvējis to par Hispaniolu, viņš tajā atstāja 39 jūrniekus, kas nodibināja pirmo eiropiešu apmetni šajā pasaules pusē, kā arī drīz vien visnotaļ nāvējoši aplipināja bez attiecīgās imunitātes esošos Taino cilts indiāņus ar savām nešpetnajām eiropiešu slimībām. Tā iesākās jaunā realitāte, pamazām te ievedot milzīgu daudzumu vergu no Āfrikas un skarbi nodarbinot tos plantācijās. Salas Rietumu puse ar laiku nokļuva francūžu rokās, kas esot izturējušies īpaši nejauki un nežēlīgi, gadu gaitā lēnām raisot pretsparu, kas rezultējās pirmajā sekmīgajā vergu revolūcijā pasaulē, 1804. gadā valstij iegūstot neatkarību no Napoleona armijas. Diemžēl ar to nepietika, lai šī Ēdenes dārzam līdzīgā vieta plauktu un zeltu – pēc teju visu palikušo francūžu apkaušanas sākās bardaks, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Vairāk nekā 30 valsts apvērsumi, postošas zemestrīces, orkāni un vienkāršs ikdienas haoss ielās – laipni lūdzam Haiti!
Pāris stundu lidojums to treknās Maiamibīčas – un lidmašīna tuvojas pavisam cita paskata krastiem.
Ieraugot pilsētu, esmu mazliet pateicīgs sev, ka mājasdarbs ir izpildīts un tajā nav jādodas iekšā vienatnē. Mani sagaidīs un lokālajā realitātē ievedīs caur paziņu paziņām rokā sadzīts vietējais – bērnu nama direktors, un brīvajos brīžos arī sprediķotājs, Gesners.
Lidostā turpat blakus tiek krāmēts kārtējāis Apvienoto Nāciju lidaparāts.
Nevaru vien beigt priecāties, ka Gesners ir man atbraucis pretī. Izejot no lidostas, simts metru attālumā aiz norobežojuma stāv ceļotājus gabalos saraustīt gatavs taksistu un vienkārši nesaprotamu cilvēku pūlis. Omulīgi nav. Pirmais iespaids nokļūstot galvaspilsētas Port-au-Prinsas ielās – ļoti spoža saules gaisma, karstums, izplūdes gāzes, kaut kas tālumā deg.
Daži krustojumi izskatās civilizēti.
Bet vairums ielas malu ir piegāztas ar dažādiem nesaprotamiem bardakbiznesiņiem.
Uzreiz krīt acīs ārkārtīgi daiļi noformētie satiksmes busiņi. Īsts skābes trips, burtiski. Populāri ir gan reliģiskie sižeti, gan arī teju atpazīstami mūziķu, vai sportistu portreti – Ronaldu, piemēram.
Svaigi izskatās reklāmas plakātu un gaismas ķermeņu stabi. Pārējais ir dažādās sadalīšanās pakāpēs. Joprojām notiek atgūšanās no baisās 2010. gada zemestrīces, kad sabruka pat prezidenta pils.
Tā tagad ir nojaukta. Vietā pagaidām nav nekā, tikai ar zaļu plastikātu aizklāts žogs.
Kur vien vērs acis – brīnišķīgs vizuāls haoss. Veikalu izkārtnes ir roku darbs, standartā.
Bet arī tur, kur veikals visai nosacīts, ir gana raibi.
Sieviete ar šeit tradicionāli uz galvas nesamās bļodas paliktni. Uz galvas, bez bļodas. Vai arī otrs variants – zilā berete.
Par daudzām ēkām nevar saprast – nav pabeigts celt, vai brukt.
Skolas un bērnudārzi tiek noformēti īpaši koši, populāri ir Disneja multeņu varoņi.
Ielas malas autoserviss. Izskatās, ka oficiālais, jo citur redzēju vīrus metinot bez saulenēm. Cieti.
Ielās ar laiku sakrājas atkritumu kaudzes. Tad arī ņem, atbrauc un savāc.
Nekad neuzminēsiet, kas ir šie dzeltenie nieki. Pudeļu apvalciņi – lai nesalst pirksti, turot aukstu aliņu.
Skaists skaistumsalons.
Pilsēta ir milzīgs mājiņu mudžeklis, izvietojies starp kalniem un jūru.
Pie krustojumiem automašīnu aplenc neskaitāmi jebkā tirgotāji.
Arī šis kurpju mākonis, kas dod ēnu to tirgotājiem, ir pielipis luksofora stabam.
Populārākais atkritums, kas redzams jebkur – tukšie polietilēna maisiņi, kuros tiek fasēts un pārdots dzeramais ūdens.
Dažas automašīnas izskatās vienkārši neticami.
Pilsētas kanāls.
Ar vispārējo nolaistību atsvaidzinoši kontrastē radošais autobusu noformējums.
Matraču veikals, apģērbu veikals.
Dažviet ielasmalas atkritumi gruzd, izplatīdami ļoti nepatīkamu smaku.
Stihisks dārzeņu minitirdziņš.
Dāmas ar bļodām.
Jaunietis ar spaini.
Populārākā vietējo izklaide ir loterija. Izlozes ir divreiz dienā – pusdienlaikā un vakarā. Lotobiļešu būdiņu visā pilsētā ir milzīgs daudzums, acīmredzami ir pieprasījums.
Haitietes.
Ogļu tirgotāja.
Sabiedriskais transports – taptaps – ir pārbāzts. Tāds nosaukums, jo apstāties šoferim jālūdz, divreiz uzsitot pa braucamā metāla sānu, tap-tap.
Beidzot tiekam ārā no galvaspilsētas. Kāda ciemata iedzīvotāji upītē gan mazgājas paši, gan pie reizes noskalo arī mocīti.
Iebraucam uz vienu alu pie Gesnera paziņām. Bars vīriešu dienas vidū mierīgi dirn paēnā.
Veikaliņš. Oranžā veste ir apzīmējums tam, ka šeit tirgo attiecīgā teleoperatora SIMkartes un sarunu kredītus.
Meitenes matos bieži mēdz iepīt krāsainas lentas.
Daudzsološs reklāmas zīmējums kādā lauku neceļā.
Un ne mazāk iedvesmojošs reklāmas plakāts.
Neesmu savu apciemojumu trāpījis iespaidīgo vūdū svētku un festivālu sezonā, taču šīs vizuāli baisās reliģijas templi noteikti jāapskata. Turpat ceļmalā vienu ieraugām.
Tas ir pilns ar ikonveidīgiem zīmējumiem, lupatu strēmelēm un košumu.
Vietējās vūdū raganas mazdēls, mani ieraugot, jūtas tikpat nedroši, kā es, ieraugot viņa vecomāti.
Detaļas raisa vaļu iztēlei par to, kas te notiek rituālu laikā.
Pati ragana gan šobrīd, saulesgaismā, izskatās gana vēlīga un ne pārāk draudīga.
Ja gadās kāds zemes pleķītis, kuru ar saviem gruvešiem nav sabojājis cilvēks, izskatās gana cerīgi.
Mango pārdevējas.
Mobilā aptieka. Oranžā veste liecina, ka aptiekārs tirgo arī mobilo sakaru pakalpojumus.
Trīs paaudzes, viens mocītis.
Puikas krāmē krabjus.
Meitenīte lien ārā no notekgrāvja.
Apbūve mēdz iesniegties jūrā. Pieļauju, ka te nav pārāk jācīnās ar būvvaldi.
Toties vecmāmiņai ir terase ar skatu.
Man, protams, šāds čilošanas un drēbju žāvējamais pagalmiņš jūras krastā, sit ārā korķus.
Meitene, pieķerta bizīšu pīšanas procesā, sakautrējusies.
Sirmgalve ar bļodu.
Šeit arī gadās ieraudzīt rotaļu, ko atceros manījis vien bērnībā, Herlufa Bidstrupa karikatūrās.
Mans šoferis ar zobiem noplēš stūrīti kārtējai ūdens paciņai, izspiež to sevī.
Un dodamies tālāk. Brīžiem noķerot sajūtu, ka te, Haiti, var būt arī tīri skaisti.
Turpinājums sekos, tap-tap.