Skaistā Karību sala Kuba aizvien vairāk dreifē globalizācijas virzienā. Tam jo sevišķi palīdz tikai pavisam nesen atjaunotās diplomātiskās attiecības ar ASV, un arī sen nebijis tiešo reisu atļāviens no turienes. Līdz šim amerikāņiem nācās slapstīties uz Fidela zemi pa dažādiem apkārtceļiem, piemēram, Kanādu vai Meksiku.
Apmeklēju salu 2015. gada maijā, vēl pirms lielā atkušņa. Embargo joprojām ir bargs, taču kubieši pie tā ir pieraduši. Ielās valda dzīvība un smiekli, internets ir nežēlīgi dārgs, un pēc šajā ceļojumā apmeklētajām puskriminālajām, gana sačakarētā Karību reģiona valstiņām, Havana šķiet kā miera un drošības oāze. Cilvēki ir draudzīgi, dzērieni garšīgi, un teorētiski var nezināt bēdu. Kā arī dara neskaitāmi tūkstoši atpūtnieku megapopulārajos vietējos kūrortos, baudot Kubu pilnīgi pretēji tam, kā to nākas darīt vietējiem. Šī sala izrādās unikāla vieta – iebraucējs te var nopirkt visu, bet vairums iedzīvotāju nevar atļauties gandrīz neko. Ja esi atbraucis ar dolāriem, tev netrūkst nekā – krasā kontrastā ar vietējiem domātiem veikaliem, kuru skatlogi uzsit miglainas atmiņas par Latgales mazpilsētas universālveikalā piedzīvoto Latvijas PSR laikā. Valstī paralēli cirkulē divas valūtas – konvertējamais un parastais peso. Tūristiem pieejami tikai pirmie, vietējie savos makos kopā ar pārtikas taloniem apmaisa otros. Un kur nu vēl citas komunistiskā režīma izraisītās neticamās detaļas – kaut vai leģendārās šejienes automašīnas. Par Kubu rakstīts daudz, nedublēšos. Uzliekam fonā kaut ko no Buena Vista Social Club un dodamies.
Pirmās pāris dienas visu laiku gribas sev iekniebt – automašīnas ielās tiešām ir tieši tādas, kā neskaitāmajās stereotipiskajās fotogrāfijās. Jūties kā filmā. Jūties kā Hemingvejs, vienkārši pastaigājoties pa jebkuru centra ielu. Autoparks ir sastindzis laikā – tajā, kas bija pirms revolūcijas. Teju visi amerikāņu auto, kas tolaik atradās valstī joprojām ir ripojoši, jo valsts politiskā kursa dēļ ilgu laiku vienīgā alternatīva bija komunistiskajā blokā ražotie.
Vecpilsētā pamazām sāk atjaunot ielas segumu – kopumā infrastruktūra arī ir diezgan spēcīgi sastingusi laikā.
Esmu trāpījies te lietus sezonas laikā. Ik pa brīdim īsi, bet kārtīgi uzgāž. Vietējie glābjas, kā nu kurš tajā brīdī var.
Nonākot jaunā vietā vienmēr ar baudu izgaršoju vietējās loģistikas lietas, praktisko sīkumu kārtošanu. Šeit gan saldais ēdiens trāpās aizdomīgs – lai tiktu pie vietējās simkartes ir jāizstāv pusstundu ilga rinda uz ielas, kā arī tarifi un noteikumi izrādās tik nepievilcīgi, ka izlemju Havanā pavadīto laiku pavadīt interneta gavēnī, reizi dienā pieslēdzoties tam par dārgu naudu kādā Havanas centra viesnīcā.
Dārga nauda manā izpratnē ir vairāk kā 4 eiro stundā. Brīnišķīgs aizsargfiltrs visām iespējamajām Twitter revolūcijām.
Šīs mākslīgi radītās internetimpotences satriekts, eju pēc īsta saldā ēdiena.
Ejot pa ielu var ērti snaikstīties pa atvērtajiem logiem. Un kļūt par aculiecinieku kubiešu pionieru klases ikdienai.
Cilvēkus vērot te ir interesanti, vietējie ir kolorīti ne tikai burtiskajā nozīmē.
Piemēram, nereti var redzēt tēlus, kas no galvas līdz kājām tērpušies baltā. Un vēl nēsā baltu saulessargu piedevām. Izrādās, ka tie nav Snoop Dogg fanu klubiņa aktīvisti, bet gan afro-kubiešu reliģijas santeria pārstāvji, kuriem iniciācijas rituāls nosaka veselu gadu ģērbties tikai šādas krāsas drēbēs.
Havanā ir arī sava Kapitolija kopija. Centrā ēkas pamazām tiek atjaunotas, bet tas drīzāk ir izņēmums, nevis norma.
Pilsēta kopumā ir noskretusi, haotiska un ar brīnišķīgām detaļām pilna līdz bezgalībai.
Un neizsakāmi fotogēniska.
Brežņeva un Elvisa Preslija mikslis ir vienkārši neticams, tā arī nepieradu pie tā un sajūsminājos nepārtraukti.
Neesmu speciālists, bet veco vāģu piekrāsošanas a.k.a. restaurēšanas māksla te ir apgūta gana labi – ļoti daudzi antīkie vāģi izskatās visai svaigi.
Vesela flote krāsainu kabrioletu par vietējās mēnešalgas apmēru stundā vizina tūristus.
Centrā ir vesels laukums, kurā var izvēlēties savu norauto jumtu.
Savukārt vietējie braukā ar mazliet švakāk piekrāsotām, bet tikpat eksotiskām automašīnām. Un, nepārspīlējot, simtiem reižu lētāk.
Tomēr arī ārzemniekus, kā redzams, no šiem vietējiem, dalītajiem takšiem ārā nedzen. Iespiedies sēdeklī starp viegli iesvīdušiem, omulīgiem kubiešiem un brauc par dažām monētiņām kā kungs.
Tā kā kubieši ir visai sociāli ļaudis, bet sociālos tīklus pagaidām var atļauties reti kurš – čatošana notiek analogā veidā. Vēlams skaļi, pāri ielai, sasaucoties caur bagātīgi aizrestotajiem logiem. Un gleznieciski ieķeroties metāla kruzuļos, protams.
Diezgan izplatīts vietējā balkona modelis. Šis, atšķirībā no pārējiem redzētajiem, arī mīlīgā skābītē nokrāsots.
Vizuālie rokdarbi te ir cieņā, tāpat kā citur Karību reģionā.
Pat vecpilsētā ceļazīmes bieži vien ir ar roku zīmētas.
Dekadence. Šis smalkais vārds piestāv Havanai.
Lai gan centrālajā daļā ir daudz tūristu, nereti var redzēt atkritumu kaudzes.
To atsver aizraujošu sižetu lielais blīvums uz kvadrātmetru.
Jā, par cilvēkiem runājot. Paradoksālā kārtā man radās sajūta, ka Kubā vairāk pucējas vīrieši, nevis sievietes. Čaļi sevi rūpīgi kopj gan sporta zālē, gan pie spoguļa. Un, ja vēl ir arī radinieki Maiami, kas var atsūtīt stilīgas kedas, tad vispār – pilns komplekts.
Frizūras, drēbes, žilbinoši smaidi – viss ir tip top.
Aktuālā sezonas frizūra ir šāda.
Ja nav sanācis frizūrai, džentlmeņa komplektu labi papildina tam pieskaņots auto.
Te, protams, ir arī dāmas.
Jaunākās var izpausties tikai no skolas brīvajā laikā, jo ikdienā ir jānēsā forma. Apavu izvēli gan tas neierobežo.
Kad skolas forma vairs nav jāvelk, tad kubiešu sievietei sākas ikdienas dzīve, kurā īsti nav laika domāt par pārlieku lielu pucēšanos.
Galvenais ir ērtums un funkcionalitāte.
Tādu smalku modes blogeri viens komandējums uz Kubu varētu emocionāli satriekt.
Nu labi, ir arī savs vizuāls prieks šajā funkcionalitātes uzvaras maršā. Lielā cieņā ir ideoloģiskā pretinieka karogs.
Ik pa brīdim var redzēt dāmas tā vai citādi apspēlējot zvaigžņu un strīpu tēmu. Izskatās, ka sods šeit par to galīgi nedraud.
Bet pārējās – kā ir, tā jādzīvo.
Retu reizi esi atvieglots, redzot kādu patīkami atsvaidzinošu, zvejniecisku motīvu.
Vai pat..kleitu!
Vilties neliek vien cienījamāka vecuma dāmas.
Pat halātā izskatoties lieliski.
Staigājot pa ielām nemitīgi esi mazu etīžu liecinieks.
Dzīva dokumentālā filma.
Mašīnas tiek labotas turpat ielas malā.
Ja Haiti metinātājs pieklājībai uzlika kaut vai saulesbrilles, tad šejienes mačo bekapu netaisa.
Turpat žūst arī svaigi restaurēts motormuzeja eksponāts.
Modernākus auto remontē ar attiecīgi modernākām metodēm.
Havanā ir ļoti skaists piekrastes bulvāris – Malekons.
Īsta fototapešu fabrika.
Viļņi sitas pret krastu ar pamatīgu spēku – apšļācot brauktuvi.
Ieliņa mazliet tālāk no centra.
Šis jaunais cilvēks dzīvē pilnīgi noteikti nepazudīs.
Vēl viena dzīvīga iela.
Autiņi?
Ielu mākslinieks, kas nežēlo sevi.
Finansiāli apgrūtinošā piekļuve internetam attiecīgi rada lielu cilvēku īpatsvaru, kuri nevis veģetē telefonos, bet gan aplūko drukātu vārdu. Liels kontrasts ar apmeklētajām blakusvalstīm.
Policijas auto te braukā ar pieclitru spainīšiem bākuguns vietā.
Kapitolija sastatnes atgādina mīlīgi pūkainu pelējumsēnīti.
Veikaliņš, kurā var nopirkt visu.
Vīrietis un moskvičs.
Draudzīgās saites ar PSRS ir atstājušas savas pēdas. Mazie Armēnijas draugi.
Feisbuka vietā Havanā ir iela. Tās malas ir pilnas ar cilvēkiem, kas sēž, skaļi laiko un komentē.
Tālāk no centra iela var būt arī futbollaukums.
Mašīnu maz, bumbai priekšroka.
Moškvičs.
Havanas agrāko laiku lepnību joprojām var manīt ik uz soļa.
Tikai tās cēlēji tagad mitinās citās ēkās. Vietējos kapos ir daudzstāvenes!
Nomalēs daudzstāvenes savukārt izskatās šādi. Pieskaņotas žigulim.
Mikrorajons.
Privātmāju rajons izskatās kā lauku ciemats.
Pamazām te parādās arī ielu māksla tās modernajā izpratnē.
Lai gan, protams, ir arī eksemplāri, kas dzīvojas pa Maslova piramīdas apakšgalu.
Vienvārdsakot, ir vērts šurp braukt. Agrāk arguments bija – lai paspētu, kamēr Fidels dzīvs. Tagad tas vairs nav aktuāli, taču ir cits, vēl labāks iemesls – dzīvi un daudz dzīvāki par Fidelu te ir krietni foršāki cilvēki – vietējie. Viņu dēļ ir vērts.
Garlaicīgi nebūs.
Kādudien noteikti atgriezīšos, lai izpētītu visu salu.
Šie kungi jau gaida.
Nākamajā stāstā – Havanas komercdzīve. Rums, desas, dīvaini skatlogi un daudz kas cits.