Hondurasas apmeklējums šajā ceļojumā sanāca tāds jocīgs. Žļambājot papaiju Salvadoras ziemeļos esošajā Sučitoto pilsētiņā, sāku plānot savu tālāko ceļu Gvatemalā. Un, paskatoties kartē, saprotu, ka tepat blakus ir arī smuki izbraucams stūrītis Hondurasas. Protams, tā nav nopietna valsts apskate, līdzīgi kā Latvijā apmeklēt tikai Viļaku – bet tomēr, kā tur ir? Sacīts, darīts – nākamajā dienā jau esmu El Poy robežpunktā. Pirmie iespaidi ir vesterna cienīgi – putekļains karstums un turpat ap robežas ierēdņu ēciņām klaiņojoši zirgi. Tomēr, sasniedzot vienīgo pilsētu manā ceļā, Nueva Ocotepeque, priekšstati izlīdzinās. Kovboji te joprojām ir, taču viss ir interesanti un gana cilvilizēti. Piedzīvoju arī senaizmirstu ceļotāja adrenalīnu, kad naktsmītni dabūju tikai trešajā apmeklētajā viesnīcā – neviena no tām nav atrodama būkingā un citos naktsmītņu portālos. Šķiet, ka Hondurasieši pamazām atbrīvojas no vēl nesen visai baisā valsts tēla – San Pedro Sula, otra lielākā šīs zemes pilsēta nieka desmit gadus atpakaļ skaitījās rekordiste pasaulē pēc slepkavību un citu vardarbīgu noziegumu skaita. Šī statistika kopš tā laika ir krietni uzlabojusies (taču tāpat viesnīcas televizora vakara ziņu programmā tika rādīts garš un trauksmains sižets par koncentrācijas nometnei līdzīgu vietējo cietumu un vairums rietumvalstu savos oficiālajos ceļojumu brīdinājumos šo zemi liek riskantajā grupā). Kopumā iespaids palika gana patīkams – kad nākamreiz sanāks būt šajā pusē, noteikti gribētos Hondurasu papētīt vairāk. Taču pagaidām – skatāmies to, ko varam paspēt.
Jau stāvot robežpunkta pases rindā pamanās jau pieminētais, pirmais hondurasiešu kovbojs.
Samaksāju obligātos trīs dolārus par ieejas biļeti valstī. Nu, cena ir atbilstoša porcijai – izmetīšu tieši tikai šo mazo līkumiņu Gvatemalas virzienā cauri Okotepekei, trīsdesmit skaistus kilometrus, desmit centi par katru.
Izejot no robežpunkta sāku meklēt internetu forumos solīto minibusiņu uz pilsētu. Tā vietā skats, ko negadās bieži redzēt – pa piemēsloto ceļmalu ēdiena meklējumos brīvi klaiņo kumeļi. Sajūtas ir samērā sirreālas, pirmais iespaids par Hondurasu ir raupjš un nedaudz brutāls, kā tā kovboja viegli neskūtais vaigs.
Kovboju te tiešām pietiek. Pēc sajūtām – šeit elegantie kungi dzīvojas krietni vairāk kā Salvadorā.
Beidzot atrodu mazo busiņu un dodamies. Busiņa šoferis ir tik relaksēts, ka sānu durvis paliek vaļā – lai varu spirgta vējiņa pavadīts ķert vēl čupiņu pirmo iespaidu. Zaļi kalni, zemas un pieticīgas mājiņas.
Grāvī atrodas nenosakāma pielietojuma struktūra, kas pirmajā acumirklī atgādina no ūdens tā patālāk nomaldījušos kuteri.
Sirsnīga autobusa pietura ar zaļu ābolīti, kas, kā var nojaust, mēdz pildīt arī kioska funkcijas.
Pēc neilga brauciena busiņš mani izmet Okotepekes centrā. Pirmais pārsteigums – vietējie te pārvieotojas ar tuk-tukiem! Un otrs – hondurasiešiem ļoooti patīk savs karogs.
Interesanti, ka tie nav atvesti no Āzijas kaut kādai otrajai elpai – tos tepat veikalā var iegādāties pilnīgi jaunus!
Arī ielās notiek dzīva tirdzniecība.
Bižutērijas nieciņu pārdevēja nesmādē piepelnīties arī ar loterijas biļešu pārdošanu.
Ārpus bodēm lielā skaitā rindojas manekeni.
Un, protams, uzreiz saskaitu vairākas neiztrūkstošās cepta cāļa ēdināšanas iestādes.
Vesela garāža, kas tirgo plastmasas eglītes.
Ziemassvētki smuki iet kopā ar tropisku karstumu.
Ir piedāvājums arī tiem, kas karstumu neiztur.
Plaša izvēle.
Ieklīstu vietējā baznīciņā. Un trāpos uz līdz šim neredzētu kāda svētā ekspozīciju – čuč turpat pie loga, stikla zārciņā.
Pie sienas savukārt ir visus iespējamos GDPR pārkāpjoša vietējā paraža – visu jaunlaulāto bildes un vārdi, brīvi apskatāmi visiem apmeklētājiem.
Baznīcas priekšā savukārt smuki iekārtojies feisbuks.
Turpat blakus uz betona sola gozējas uzgleznots meitenes ar pērļu auskaru un Anonymous dēls.
Un tad es saprotu, ka Hondurasiešiem tiešām patīk aizrauties ar otu! Šeit ir brīnišķīga tradīcija veikalu fasādes noformēt ar gleznotiem preču un logotipu attēliem. Lai viss skaidri saprotams arī tiem, kam ar lasīšanu grūtāk.
Dvēseli veldzējoša dzēriena reklāma.
Aptieka? Uzzīmēsim zāļu pudelīti ar visu instrukciju, līdz sīkākajam burtam.
Ja kaut kas pa datoru līniju, tad uz sienas gozēsies procesors.
Intīmā veļa skaisti plīvo kalnu vējā.
Humpalu veikaliņā mākslinieka talants nedaudz pieticīgāks, taču to ar uzviju atsver Nike logotips.
Saimniecības preču veikals ir lakonisks.
Ja prece ir ticība, tad tai jāparādās stipri krāšņāk.
Un kā nu bez logo kapsētas.
Ja darām, tad visu fasādi.
Zobārstniecība.
Vēl viena interesanta Hondurasas detaļa, ko nemanu kaimiņzemēs ir šādi plastmasas reklāmas materiāli ar vietējo telekomunikāciju operatoru logotipiem. Visi kaut kā sarunājuši, ka pie veikaliņiem, kas tirgo viņu simkartes un sarunu kredītus ir jāreklamējas tieši ar šādiem krāsainiem kastrolīšiem.
Un reklamējas te visi, kam nav slinkums. Pat policijas mašīna lepni nes kaut kādu sociālo vēstījumu.
Par mašīnām runājot, te ir ļoti papulāri numuru turētāji ar auto markas logotipu. Rāmis ir tik biezs, ka dažreiz aizsedz uz numura esošo valsts nosaukumu. Šeit redzama skaista sakritība – Hondarasa.
Šķiet, ka vietējie ir patriotiski un staigājot pa pilsētu ātri kļūst skaidrs, ka viņiem ļoti patīk savs karogs. Tāds redzams gan uz brīnišķīga pieminekļa, kura betona kungs gozējas savās dabiskajās cilvēka krāsās.
Gan uz kravas mašīnas priekšpuses.
Gan vairākiem tuktukiem, kas turpu-šurpu šaudās pa pilsētas centru.
Bet vēl vairāk par valsts karogu Okotepekē var pamanīt... Pepsi. Te ir kaut kāda šī cukurūdens epidēmija. Sākot no milzu angāra ar neskaitāmām dzēriena paletēm pilsētas nomalē.
Turpinot ar to, ka Pepsi krāsās nobrendota teju puse vietējo pārtikas bodīšu.
Arī restorāns.
Un pat viesnīca! Nekad nekur līdz šim neesmu manījis tādu šī logotipa koncentrāciju.
Par zīmoliem runājot, skatos uz vienu no Centrālamerikā populārajiem Puma benzīntankiem un domāju, kur vēl ir redzēts šis logo. Un attopos – katrā Sports Direct veikalā faktiski šāda pati puma ir redzama uz Slazenger treniņbiksēm!
Kopumā sajūta par Okotepeki ir tāda, ka pilsētiņa ir kaut kādā aizdomīgi mierīgā Hondurasas nostūrī. Ja pirms ceļojuma palasot informāciju šķita, ka tūlīt aiz robežpunkta tev pičpaunā uzleks vesels ķekars smagi bruņotu un tetovētu centrālamerikāņu ielu bandas vīriņu, tad šejienes realitātē ielas ir mierīgas, patukšas un klusas.
Fonā esošie kalni vispār brīžiem liek domāt, ka esi kaut kādos Alpu laukos. Nu, ja vien ne pa kādai nejaušai palmai.
Skaistums un miers!
Dzīvīgāk ir vien dažās centrālāko kvartālo ielās – Okotepekes nomales ir ļoti rāmas.
Ielas te neasfaltē, bet gan betonē. Inspektore tieši ieradusies pataustīt sacietējumu.
Betons gan vēl ne visur ir paspējis ierasties.
Vietējo transportēšanās ir atsevišķs asa sižeta žanrs.
Bet te vismaz tiek dažreiz uzliktas ķiveres, atšķirībā no Gvatemalas. Ne visiem, protams.
Īsumā – ja ir kravas kaste, tad tajā ir jābrauc!
Ieskatos arī pāris veikalos. Populārākais formāts ir kaut kas līdzīgs mūsu lauku bodītēm, ar sirsnīgi un cieši kopā sakrautu visdažādāko piedāvājumu.
Šeit viss kā trīsdesmitajos gados. Nu, toreiz vienīgi nebija polietilēna maisiņi.
Atrodas kaut kas lielveikalīgāks, bet arī tāpat smuki eksotisks.
Pilsētas lielākais lielveikals izrādās no apmeklētājiem pilnīgi tukšs – laikam salīdzinoši ar mazajām bodītēm krietni uzskrūvētākas cenas. Toties šeit izdodas sastapt līdz šim lielāko cukurūdens iepakojumu – 3,78 litrus diabētnektāra!
Tuvojas vakars, no mana viesnīcas balkona redzamie Alpi un to priekšā esošās mājiņas iekrāsojas skaistos, siltos toņos.
Kad sāk satumst, vēlreiz apmetu līkumu. Galvenā šīvakara mīkla – kā ar biznesu sokas šim vīriņam, kas tropu klimatā izdomājis tirgot ziemas cepures?
Turpat trotuāra malā čurkst grils. Sāk gribēties ēst.
Tā kā vietējās samainītās naudiņas iet uz beigām, ieturos turpat viesnīcas restorānā, jo var maksāt ar karti. Aliņš vienmēr tiek servēts ar šādu salvetes cepurīti, lai sirsniņai higiēniskāka sajūta.
Vakarā ar dažādiem paņēmieniem cīnos ar slābenajiem elektrības kontaktiem – lai noturētu lādētāju sakarīgā pozīcijā, talkā nāk reklāmas lapiņas plastmasas statīvs, kas smuki iespiežas starp gultu un tās matraci.
Ar klišejisko, baiso Hondurasu beidzot sastopos, tikai ieslēdzot vakara ziņas. Trauksmaina reportāža no kāda masu cietuma, kurā puspliki zeki masveidā tup pagalmā. Skats neomulīgs, tāda mūsdienu koncentrācijas nometne. Hondurasā ar noziedzību tiešām ir traki, valdība pat apdomā ņemt un izsūtīt visus bandītus uz attālu salu, ko tad apsargātu pa perimetru kā tādu Alkatrazu. Valsts valdība skaudīgi skatoties uz Salvadoras drastiskajām noziedzības apkarošanas metodēm un grib ieviest arī šeit ko līdzīgu.
Vēl no Salvadoras te ir pārņēmušās pupusas! Vietiņai arī brīnišķīgs nosaukums – Šalom!
Nākamajā rītā pamazām jātaisās meklēt transports uz Gvatemalu. To darot, vēl mazliet paskatos pilsētu.
Ielas atduras kalnu nogāzē, radot gana gleznieciskus skatus.
Arī šejienes ielās redzu vairākus šķietami klaiņojošus, nepiesietus zirgus.
Bez zirgiem te nekā. Re, plaša izvēle arī sedliem. Ieskaitoties saprotu, ka tie apšūti ar ādu. Nu, cerams ne zirgādu.
Vēl plašāka izvēle arī kovboju cepurēm.
Tāda galvā pat fritēto vistu restorāniņa galvenajam cālim!
Tādas galvā te ir tiešām daudziem.
Šim kungam savukārt galvā siesta jau no paša rīta.
Sākas diena, sāk ieskrieties arī tirdzniecība.
Ieklīstu tirgus paviljonā.
Dārzeņi un kovboji.
Un ķīniešu haizivjčības.
Ja gribu paspēt laicīgi nokļūt Gvatemalā, jātaisās beidzot uz busu. Nākas nedaudz pagaidīt.
Un tad jau laiks doties, vēl pēdējo reizi pasveicinot trako tuk-tukistu ar Hondurasas karogu.
Laižam uz robežu! Pa ceļam vēl pēdējie skati no šī valsts stūrīša. Stadions.
Turīgāka vietējā villa.
Mazā ciematā transportu gaidoši vietējie.
Klusi un mierīgi. Cik vien šajā valstī iespējams tālu no tetovēto ielu bandu vīriņiem.
Taču jo tuvāk robežai, jo ceļmalās arvien vairāk redzami padrūmu, taču apņēmīgu cilvēku pulciņi, kas, apkrāvušies mugursomām, soļo robežpunkta virzienā. Sākumā man nepielec, kas tie tādi, bet tad attopos – tie taču ir migranti! No Venecuēlas un citām reģiona valstīm, cauri bīstamo Dariena pāreju un Centrālamerku uz Bagāto Apsolīto Zemi ziemeļos. Veselām ģimenēm, ar bērniem pičpaunā. Skats ir neierasts un neomulīgs. Taču vairāk par viņiem un piedzīvojumiem Gvatemalā nākamreiz, stāsta turpinājumā.