Viena no Āzijas un droši var teikt, arī pasaules metropolēm. Jau lidostas autobusa šķietami bezgalīgi ilgās virāžas, tiekot no boinga līdz terminālam, liek saprast, ka šajā vietā viss būs blīvi. Neesmu kļūdījies, centrā cilvēki gluži vienkārši mudž. Un pirmais, kas pievērš uzmanību, ir visapkārt ik pa brīdim sadzirdams, vietējo ķīniešu angļu valodā jūtams britu akcents. Par Honkongu, tāpat kā Ņujorku, teju katram no mums ir savs iespaids, radies no filmām un fotogrāfijām. Arī es šeit nonākot neizsprūku no uztikšanas Viktorijas kalnā, lai redzētu klasisko debesskrāpju panorāmu un pieredzu arī citas nedaudz tūristiskas lietas. Tomēr arī iespītējos un pamanos apskatīties gan mikrorajonus, gan pavisam neticamas šī spožā kapitāla magnēta nomales. Par to arī šis stāsts.
Lai gūtu pilna spektra pieredzi, Honkongas izpētīšana sākas ar naktsmītnes izvēlēšanos leģendārā, bekpekeru iecienītā, taču pabaisā vietā. Chungking Mansions atrodas ideālā lokācijā un būtībā ir vairāki apartamentu debesskrāpji, kuru ieejas apakšā apslēptas vienā lielā, haotiskā imigrantu bazārā ar slēgtu jumtu. Klīstot starp tirgus stendiem un nemitīgi atkaujoties no piedāvājumiem, šajā bardakā ir jāatrod sava debesskrāpja lifts un jāizstāv rinda uz to. Lifti katrai augstceltnei ir tikai divi, lēni, vienmēr noslogoti, bail iedomāties, kas te notiktu ugunsgrēka gadījumā. Ir arī trepes, protams. Taču kāpt ir ilgi un tajās ik pa stāvam bezsamaņā atlūzis guļ kāds narkomāns, nav diez ko estētiski patīkami. Nerunāsim nemaz par indiešu viesnīcas numuriņiem, kuros dažbrīd jāpaklapē pa tarakānam un pēdējā no divām naktīm beidzas arī elektrība. Savukārt uz ielas šajā rajonā nemitīgi uzmācas iebraucēji no Indijas vai Bangladešas, uzstājīgi piedāvājot skrodera pakalpojumus.
Lielai pilsētai lieli mērogi. Ūdeni biroja planktonam piegādā ar fūrēm.
Centrā diezgan uzkrītoši redzams naudas pieskāriens. Vecā nauda.
Jaunā nauda.
Naudas aksesuāri.
Ambīcijas, tāpat kā pilsēta, tiecas tikai uz augšu.
Ar visnotaļ slīpu vagoniņu uzbraucu Viktorijas smailē – augstākajā punktā Honkongā.
Te var izcili nodoties skudrupūžņa vērošanai.
Svaigo kalnu gaisu iecienījusi arī vietējā elite, kam te ir ļoti, ļoti, ļoti dārgi īpašumi. Ar šādiem iebraucamajiem celiņiem.
Lai aiz šiem vārtiem vienmēr rokās esošajās kokteiļu glāzēs nekad nekas neizsīktu, nemitīgi tiek piegādāts ledus.
Brīžiem var noķert sajūtu, ka atrodies džungļos. Kas šis viss patiesībā arī ir.
Pastaigājoties uzimprovizēju pats savu BMW reklāmas fotosesiju.
Katram kokam ir sava plāksnīte ar speciālu numuru. Kas liek nobālēt pat visneiejūtīgākajam, ļaunprātīgākajam sisadminam, wi-fi paroļu izgudrotājam.
Dzīve gandrīz kā Uz kraujas rudzu laukā.
Skats, protams, iespaidīgs.
Savukārt uz otru pusi kalnam no šī civilizācijas perēkļa – teju kā neapdzīvotā Klusā okeāna salā.
Vakarā kalns piepildās ar milzumu cilvēku, arī rindas uz vagoniņu, kas aizvedīs lejup, ir attiecīgas. Eju lejā kājām, kādā džungļainās takas līkumā šokēts uzduroties divām..dzeloņcūkām. Par laimi, ne burtiski. Mieru pēc šī satraucošā notikuma palīdz saglabāt siltās atmiņas par kalna virsotnē sastapto skaisto Pokahontu Adidas treniņtērpā.
Pilsētā vakars. Ubadze vienkārši guļ uz trotuāra, nikni dauzot naudas bļodiņu pret asfaltu.
Honkongas modes nedēļa.
Kustība. Visapkārt.
Nākamajā dienā – ekspedīcija uz ne tik ierastām šejienes vietām. Mikrorajoni, par spīti zaļumu pilnajiem pagalmiem, ir gana depresīvi betona pūžņi.
Kāds bez kompleksiem ārā žāvē drēbes.
Paejoties tālāk, parādās arvien netipiskākas ainavas.
Dodos cauri industriāliem kvartāliem.
Autobusa pieturu vietējie iedzīvotāji sirsnīgi noformējuši ar savām mēbelēm.
Honkongas ziemeļrietumi. Jo tuvāk robežai, jo mazāk spožuma.
Vai, pareizāk sakot, pavisam maz spožuma.
Lai gan kāds cenšas.
Vēl viena apmēbelēta pietura.
Te, pie Šeņžeņas līča, atrodas mazs zvejnieku ciematiņš Hang Kau Tsuen. Visa industrija mērķējas uz kaltētu jūras labumu pārdošanu tūristiem, kā arī maziem restorāniņiem turpat blakus.
Gliemenes.
Te ir mazas, labirintīgas, slēgtas ieliņas, kurās mošķu akvāriji mijas ar restorāniņiem.
Un, šķiet, arī vietējo darboņu viesistabām, apvienošanas kārtībā.
Žaka Īva Kusto cienīga kolekcija. Tomēr, vērojot netīros piekrastes ūdeņus mazliet vēlāk, atceros par šiem akvārijiem.
Tur tālumā – jau īstās Ķīnas debesskrāpji. Pie kuriem, atšķirībā no Honkongas, bez vīzas mēs nevaram tikt.
Darba process mīdiju biznesā.
Pēc tam tās glīti kaltējas un vējo, turpat krastā.
Tāpat te kaltējas un vējo arī cita barība – ziedojumi vietējiem dieviņiem pie improvizēta, ar KitKat logotipu nobrendota altārīša.
Vienmēr, redzot šādas, tālu no krasta noenkurotas laivas, esmu aizdomājies par to čakaru, kas zvejniekiem ir tikt uz un no tām. Kāpēc tas tā tiek darīts?
Bet zvejnieks nebēdā. Viņš tikko no ūdens ir izvilcis vecu riepu un to kaut kur nes.
Cits savukārt nogādā pārstrādei svaigu mošķu kravu.
Piekrastē valda neticams haoss. Turpat starp atkritumiem, kastēm un dažādiem zvejas piederumiem kaltējas zivis.
Ir pat savs zvejnieku graustu rajons.
Honkonga. Tā pati, kurā divstāvu autobusi, debesskrāpji un daudz naudas.
Apkārtne biezā slānī nosēta ar molusku čaulām. Situāciju neglābj pat tām pa vidu nebēdnīgi izaudzis palmas izstrādājums.
Arī tirgus infrstruktūra izskatās puspamesta.
Turpat aiz tā atrodas piemēslots laukums ar vairākiem sasistiem auto.
Jāatzīst, šādu pavērsienu Honkongas iepazīšanā tiešām nebiju gaidījis.
Zvejnieku ciemata ieliņas.
Bez liekas spozmes.
Arī stāvvietas nožogojums tematisks – no ledus kastēm.
Pāris kilometri – un esmu atpakaļ mikrorajonā.
Te viss atkal šķiet civilizēti. Kungi zīmē svaigu veloceliņu.
Dāma turpat uz tilta trotuāra žāvē labumus, kas visticamāk noderēs tradicionālajā ķīniešu medicīnā.
Vietējā Purčika pagalmi izskatās pavisam jauki.
Ne tik zaļi kā Singapūrā, bet tomēr.
Vērojamas arī šādas ainas.
Iekarsuši kungi plašā skatītāju lokā spēlē galda spēles. Ja ieskatīsieties – vīrietis žaketē uz sava krēsla uztraukumā ir notupies.
Jāatzīmē arī vietējie taksometri, kas ir skaisti astoņdesmito gadu Toyota modeļi, kas nezin kādas māņticības dēļ vispār netiek atjaunināti.
Vēl pēc brīža esmu atpakaļ mutuļojošajā centrā.
Kur sastopu laimīgāko indiešu jaunekli mūsu galaktikā.
Interesanti, ka par spīti advancētībai citās jomās, celtniecības stalažas šeit joprojām tradicionāli sien kopā no bambusa maikstīm. Arī reibinošos debesskrāpju augstumos.
Kusli municipalitātes eksperimenti sociālās reklāmas jomā.
Te, centrā, atkal man apkārt mutuļo bizness.
Ārišķības.
Kā arī Brūsa Lī un Elvisa dēls.
Indiešu viesstrādnieki okupējuši hipsteru skvēra soliņus savai diendusai.
Savukārt es arī šovakar gatavojos noskatīties Panorāmu.
Ar dažiem simpātiskiem selfijiem saldajā ēdienā.
