Uh! Beidzot, beidzot izbrīvējies laiks un šķipsniņa enerģijas, lai uzsāktu stāstu sēriju par piedzīvojumiem mūsu redakcijas līdz šīm vērienīgākajā ekspedīcijā – odisejā pa Āzijas (un ne tikai) tālākajiem pakšiem veselu simts dienu garumā. Vienvirziena biļete, nekādu konkrētu plānu un laika grafiku – tikai daži visai intriģējoši punkti kartē, ko gribētos apskatīties dzīvajā. Biljards iespaidu, lērums atziņu, riekšava izformētu šablonu, dažas brūces un neskaitāmas bezlogu viesnīcu istabas – šis tiešām izrādās pamatīgs piedzīvojums.
Pēc dažām ģeogrāfijas un temperatūras izmaiņu aprašanas dienām sterilajā Singapūrā, tiek nolemts ķerties klāt nopietnākam izaicinājumam. Papua-Jaungvineja. Bet mirkli pirms tās – vēl viena neliela aklimatizācija. Izrādās, kartē akurāt uz pusēm pārdalītās un Indonēzijas krāsā ietonētās Jaungvinejas salas rietumu pusē arī ir Papua. Ar faktiski tādiem pašiem džungļiem, ciematiem un, protams, arī papuasiem. Lieliska iespēja sākt iepazīšanos. Vispirms no Singapūras caur Bali aizlidinos uz Džajapuru, Papua provinces galvaspilsētu, no kurienes tad arī startē mans kaimiņvalsts iekarošanas trilleris. Bet līdz tam – pagūstu apskatīties arī vietējās reālijas. Sajūsma sākas turpat pie manas viesnīcas vestibila – pēdējais, ko varētu plānot ieraudzīt šajā tropu nostūrī – pats Jūlijs Cēzars pilnā kaujas ekipējumā!
Viesnīcas istabā arī ir permanenta iespēja vērot gladiatorisko uzvaras brauciena tiešraidi no novērošanas kamerām.
Kaut kāds nenoslēgts geštalts viņiem te ar tiem romiešiem ir.
Tomēr izejot pirmajā pastaigā, viss nosēžas savās vietās – vietējā ekonomika lielā mērā balstās uz žļambājamā rieksta tirdzniecību.
No ēdieniem savukārt populārākie ielu malās ir dažādi mīklas un verdošas eļļas savstarpējās mīlestības augļi.
Jūras veltes dāsni izklājušās turpat brūni piedrazota kanāliņa krastā, raisot nelielas bažas par to tuvīno izcelsmi.
Iedzīvotāju sastāvs pilsētā uz aci varētu būt divi vai pat trīs pret viens indonēziešu labā. Papuasi ir manāmi, bet krietni mazāk. Visticamāk tāpēc, ka tie apdzīvo ne tik urbanizētus apvidus.
Satiksme ir blīva – kalnainajā apvidū izmētātos pilsētas rajonus savieno salīdzinoši nedaudzi nopietnāka izmēra tranzītceļi.
Benzīntanks un serviss turpat ielasmalā. Degvielu tirgo parocīgtās litra pudelēs – ērti ieliet rollera bākā.
Loģiska loģistika.
Durvju meistars. Arī turpat ceļmalā.
Papua provinces Grumpy cat brālēns.
Staigādams pa ielām izsaucu neviltotu interesi un uzmanību. Ik pa brīdim kāds uzsauc, pasveicina. Drosmīgākie vēlas selfiju.
Papuatūnings.
Pilsētas sporta ferma. No olimpiskajiem apļiem gan palikuši tikai trīs.
Populārs pārvietošanās veids ir pasažieriem pārstūķēti, nelieli kravas auto.
Tumsā savukārt paveras visas iespējas ūdens noteces vaļējās šahtās pārbaudīt savu kaulu stiprumu.
Nelielas vietējo kafejnīciņas jeb warung interjers – virtuves kakts turpat pie galdiņiem.
Staigājot pa pilsētu, samērā bieži redzami atgādinājumi, ka esi papua kultūras zonā.
Ēku, žogu un citu objektu noformējumā tiek izmantoti gan raksturīgie ornamenti, gan mūzikas instrumentu attēli.
Kā arī galvenais simbols un lepnuma avots – tā saucamais paradīzes putns.
To te mīl tik dāsni, ka tas atrodams pat Papua-Jaungvinejas karogā un valsts ģerbonī.
Sastopami arī mazliet mulsinošāki etnogrāfiskie elementi.
Divi vienā.
Skaisti.
Pētot pilsētu, diezgan ātri rodas novērojums, ka papuasi te ir tādi kā mazliet otrās šķiras ļaudis.
Pārsvarā tos var sastapt, tirgojot ļoti vienkāršu, pašu izaudzējamu, salasāmu, vai noķeramu preci.
Šo zaļo, viegli tonizējošo un acīmredzami atkarību raisošo preci košļājot, rodas rūgtas un asinssarkanas siekalas. Un šādu labumu pie sevis jau neviens neturēs.
Galvenā iela centrā – riekstu piedāvājums strīpām vien.
Kaut kas zaļš arī vēderam, variācijai.
Bagātīgākie stendi. Papaijas ļoti garšīgas, starp citu.
Tomēr nav tik traki – arī riekstu tirgotājas šajā nomaļajā pasaules nostūrī jau dūšīgi masē pamatīgus smārtfonus.
Mazveikals. Turpat no furgona aizmugures.
Mikrobenzīntanks un vēl viena mobilā mikroveikala variācija. Benzīnu ar rokas sūkni iekačā stikla tvertnē, no kuras tad ērti pārlej bākā.
Cilvēkiem prieks, ka kāds nofotografē vietējo saimniecību.
Pilsētā sastopami pat mikrorestorāniņi, kas gādīgi apbraukā ielas, klientiem no silta tovera ielejot zupu vai iešķiebjot piciņu kāda asa ēdiena.
Neliels šķērslis, burtiski krustojuma vidū.
Vietējie indonēzieši. Tuvojas vēlēšanas, pilsēta noklāta ar kandidātu ģīmjiem, kas pozējot dailē sacenšas ar šiem jestrajiem kungiem.
Piemineklis, kas burtiski pauž – "Ei, rekur Papua! Ņemam ciet!"
Papuasu vectēvi šķietami ar to ir samierinājušies un vienkārši uzrauj domino.
Asa sižeta reklāma.
Džajapura dzīvo savu dzīvi.
Vietām smuki izkārtojusies stāvu pauguru nogāzēs.
Pilna ar detaļām. Reku tīģeris, kas ticis pie gaļas iesmiņiem.
Motoķiveres un tradicionālās galvassegas draudzīgs sadzīvojiens.
Motociklu un rolleru Indonēzijā ir tik daudz, ka plaukst vesela industrija – uzlīmes to personalizēšanai.
Personalizācijā netiek aizmirsts arī sabiedriskais transports.
Uz rolleriem te tiek pārvadāts faktiski jebkas.
Mošeja. Pilsētā redzamas arī kristiešu baznīcas un pilnīgi pārsteidzoši – blakus savai viesnīcai kalna nogāzē naktī pamanu arī vizuļojošu, milzīgu neona Dāvida zvaigzni.
Jaunajai paaudzei riebjas fotografēties.
Nostāk no centra – vairāk Āzijas.
Jaunatvērta restorāna izkārtnes karinātāji smaidīgi izmanto iespēju iegūt bezmaksas pīāru tālajā Latvijā.
Smaidi vispār te nozib no negaidītākajām vietām.
Jaunuzcelts, betonēts tirgus paviljons stipri mazina tradicionālo Āzijas ņiguņegu kolorītu.
Tomēr turpat to kompensē bariņš papuasu bērneļu, kas ar putuplasta gabalu spēlējas tikpat aizrautīgi, kā mūsējie ar sen sapņotu, jaunu Lego komplektu.
Džajapurai atvēlētais laiks ar uzviju ir iztērējies, Papua-Jaungvineja jau gaida.
Mans ceļš uz sešdesmit kilometru attālo blakusvalsti nav vienkāršs – gluži kā šī Ziemassvētku eglīte tropu karstumā.
Nežēlīgi sarūsējuša busiņa īpašnieks Lukmans manā personā tiešām izvelk laimīgo lozi. Birokrātisku vīzas nianšu un attiecīgas valstī ar pirmo piegājienu neielaišanas dēļ uz Papua-Jaungvinejas robežu turp un atpakaļ ar viņu izvizinos veselas četras reizes, ikreiz samaksājot vietējiem apstākļiem iespaidīgus teju divdesmit eiro. Sabiedriskā transporta uz robežu nav, mopēdtaksi īrēt vēl neesmu iemācījies – atliek finansiāli ciest.
Ceļš uz teiksmaino kaimiņvalsti izskatās kā no filmām par dimanta kontrabandistiem stipri korumpētās tropu valstīs.
Izbrīna, ka kaut kur laukos cītīgi uzdarbojas sētniece.
Te tiešām var skatīties skatus.
Ciemata dzīve.
Lukmans pa ceļam stāsta par savu pieredzi ar papuasiem – atkal piefiksēju domu par otrās šķiras pilsoņiem.
Prēmium!
Celtniecības bloku rūpnīciņa turpat ceļmalā.
Uz rollera te mierīgi savietojas visa ģimene. Nav jau nekādi Porziņģi arī, protams.
Uh!
Jo tuvāk Papua-Jaungvinejai, jo vietējos deputātu kandidātu plakātos atbilstošāki sejas vaibsti.
Esam gandrīz klāt. Pirms pašas robežas – neliels armijas postenis, dāsni rotāts ar karogiem. Neviens gan te neaptur un, aiz sevis atstājot busiņa rūsas putekļus, kopā ar Lukmanu strauji tuvojamies nezināmajam.
Nākamreiz – robežpiedzīvojumi, kā arī bailes un naids Papua-Jaungvinejas robežpilsētā Vanimo!