Turpinājums stāstam par Irānas ceļojumu.
Laiks doties uz pēdējo pieturu šajā braucienā. Par Isfahānu daudzi jūsmo, daži pat tiktāl – ka nosauc to par skaistāko pilsētu pasaulē. Apgalvojuma autoram kā alibi varētu kalpot fakts, ka viņš ir jūtīgs irāņu dzejnieks. Tomēr cilvēki te tiek vesti autobusu ordām vien, tāpēc, tuvojoties galamērķim, sagaidu pie apvāršņa vismaz vizuļojošus zelta kupolus un smaragda inkrustācijas apgaismes stabos. Realitāte, protams, izrādās ne tuvu tik prozaiska. Sākot jau ar vismaz piecus miljonus kilometru nobraukuša autobusa interjeru, kas kļūdainā angļu valodā sveicina zinātkāro ceļinieku ar pilnīgi loģisku.. lidmašīnas attēlu.
Isfahānā man ir sarunāta palikšana pie ārkārtīgi spilgta personāža. Alirezam nav pat 25 gadi, bet viņš izskatās krietni vecāks. Un apgalvo, ka ir gan veiksmīgas dizaina firmas īpašnieks, gan pasniedzējs universitātē, gan policists, gan fotogrāfs. Vienlaicīgi. Protams, esmu diezgan skeptisks, tomēr, kad viņš sāk vicināties man gar degunu ar savu dienesta pistoli, vismaz vienai no pozīcijām tomēr sāku noticēt. Ali ir vēl kāda kaislība – viņam ļoti patīk meitenes. Lai gan mums ik pa brīdim piebiedrojas arī viņa aktuālā mūza, viņš nebeidz man telefonā rādīt savu pārējo draudzeņu bildes, papildinātas ar smeķīgiem raksturojumiem. Kā arī, protams, flirtēt pa labi un kreisi pie jebkuras iespējas. Laipni lūgti modernajā Irānā.
Diezgan neierasti Isfahānas dzīvoklī vērot šādus netipiski vaļīgus videoklipus. Bet tieši tā ir arī ar visām valsts oficiālajam kursam neatbilstošajām lietām – alkohols, narkotikas, meitenes – viss notiek, viss ir pieejams. Tikai aiz slēgtām durvīm, mājās un dzīvokļos.
Salīdzinot ar nupat apmeklētajām tuksneša pilsētām, Isfahāna šķiet supermoderna metropole. Modernas ieskrietuves, fāstfūdi, uz trotuāra noparkotas mašīnas, no kuru sabvūferiem dārd apdullinoši persiešu bīti.
Te arī bieži sastopama mūsdienu Irānas tendence – meitenes un nereti arī puiši ar plastiskās operācijas plāksteri uz deguna. Austrumu kūkumiņš galīgi šobrīd nav modē.
Piesakos izmaksāt Ali un viņa draudzenei – attiecīgi apmeklējam arī kādu mazliet pārcenotu restorānu. Taču piedzīvojums ir iespaidīgs – interjers ir grezns un oficianti – Oskaru vēl nedabūjuši aktieri.
Dzimst plāns. Nākamajā dienā kādā simts kilometrus attālā pilsētā ir kādas slavenas irāņu popgrupas koncerts. Nolemts – braucam. Dodamies jau laicīgi, pa ceļam ir doma uzrīkot pikniku.
Ali zina kādu vietu, kur isfahānieši iecienījuši atpūsties. Riņķojam pa ciematu, prasām garāmgājējiem pareizo ceļu.
Laikam beidzot ir īstais.
Jā. Te ir upīte, koki un lērums cilvēku, kas izvietojušies kur nu katrs pamanījies.
Atrodam dabīgo ledusskapi mūsu arbūzam.
Tā arī ballīte notiek – sedziņa, termosi, ēdiens. Turpat piedrazotā pļaviņā.
Atkritumu kaudze pārāk stipri netraucē atpūsties.
Esam pa ceļam nopirkuši milzīgus kebabus, ko nav iespējams apēst vienā dienā. Ali savā irāņu labvēlībā piedāvā pāri palikušo ēdienu kādam garāmejošam zemniekam. Tas ar prieku arī to pieņem.
Dodamies tālāk, atļautais ātrums ir liels, bet ir skaidrs, ka Ali šo zīmi nav pamanījis.
Arī šeit sastopam kara varoni – šoreiz vietējā Purčika daudzstāvenes izmērā.
Koncerts izrādās izcils piedzīvojums. Kamēr gaidām sākumu – stāvam un runājamies kultūras nama priekšpusē. Es izsaucu neviltotu interesi – pilnīgi noteikti esmu vienīgais ārzemnieks. Meitenes koķetē, kāda māte aiz rokas atrauj savu meitu, lai tā tagad praktizētos runāt angļu valodā. Garlaicīgi nav. Satiekam Ali draugus – vēl divas kompānijas. Koncerts notiek tādā kā kultūras namā, ar sēdvietām. Par spīti tam, ka esam jau ieņēmuši savējās, čaļi sauc mani ārā. Izrādās, stāvvietā ir jādegustē viskijs. Sastingstu un slēpju padusē pudeli vien tajā brīdī, kad desmit metru attālumā mums garām paiet divi patruļpolicisti. Irāņi tikai smejas. Pats koncerts? Bildē ir redzama esence – visi iespējamie telefoni lukturīša režīmā. Taču visspilgtākais izvēršas atpakaļceļš. Viskija iedvesmotie čaļi pa tumšo šoseju vājprātīgā ātrumā sacenšas savā starpā visu ceļu līdz Isfahānai. Pa ilgiem laikiem šis ir skats, ko mani nervi vienkārši netur – vienīgā izeja ir aizmigt aizmugurējā sēdeklī. Citiem vārdiem – pieredze neaizmirstama.
Nākamajā dienā beidzot dodos pētīt pilsētu. Viens no Isfahānas simboliem ir Khaju tilts – ar visinteresantāko daļu zem tā, pašā upes līmenī. Acīmredzami, ka instagrams šajā vietā tiek darbināts īpaši aktīvi.
Fotogēniska ir arī augšpuse.
Un arī interesanta skulpturāla kompozīcija pie tā esošajos dārzos.
Skulptūras te vispār ir cieņā.
Priecīgs, nelielas automašīnas pakaļējā sēdeklī iesprostots vīrietis.
Islāma veiksmes stāsts. No repera par cilvēku.
Mozaīku detaļas tuvplānā. Kā redzams, īsti filigrāni nav.
Mums jau pazīstamajai ziedojumu kastītei uzradusies modernāka dizaina versija.
Zīmēšanas stunda negaidītā lokācijā.
Kurpnieks.
Skolas uniforma. Mazliet atgādina daudzas jaunas Mātes Terēzes.
Mozaīka procesā.
Jaunāki cilvēki galīgi nebaidās izrādīt tuvāku kontaktu arī publiskā telpā. Protams, jāņem vērā, ka šī ir viena no atvērtākajām Irānas pilsētām.
Sveiciens, Amerika! Jau atkal!
Protams, atkal jāapskatās arī bazārs. Reliģiskie līderi pieskata visu.
Veikals aizslēgts, daļa preces palikusi ārpusē. Te izspēlēts veikls psiholoģiskais manevrs – lelles galva ar savu pārmetošo skatienu atbaida potenciālos satura iekārotājus.
Vizuāls pierādījums tēzei, ka sociālie tīkli un BBC sabojā jaunatni.
Acu kontakts.
Negaidīta kompozīcija.
Dažbrīd atkal noķerama sajūta, ka atrodies citā gadsimtā.
Interesants auto priekšpuses aizsargāšanas veids.
Auduma tekstu pārdevējs.
Riepu montāžas darbnīciņa turpat uz trotuāra.
Paklāju paradīze.
Joprojām brīnos, redzot šādu veikalu daudzumu un tajos nodarbināto cilvēku skaitu. Bet no otras puses – cena un kvalitāte ir augsta, ļoti iespējams, ka pasākums atmaksājas, arī ja šo mantu nepērk kā maizi.
Maizi pērk šeit.
Gaļu – šeit.
Trubas – šeit.
Savukārt pilnīgi neko – šeit. Varbūt pakalpojums ir vienkārši sirsnīgi parunāties ar saimnieku?
No nesaprotamā – arī šis. Baložu viesnīca? Mūzikas instruments? Kolektīvā pelnu urna?
Bazārs ir burvīgs – ventilācijas caurumi griestos kalpo arī apgaismojumam, radot maģisku noskaņu.
Nedaudz pārsteidz, ka šajā visādi kontrolētajā valstī pilnīgi atklāti var nopirkt vecās, iepriekšējā valdnieka laika naudaszīmes.
Un tikpat atklāti apskatāms arī kāds protesta stencils. Šķiet, ka simbolizē slaveno, skandalozo Irānas prezidentu Ahmadinedžadu – aiz restēm.
Vecs vīriņš turpat kādā sānejā meistaro metāla bļodu.
Un arī gana unikāls produkts – izskūtas zvērādas ar, visticamāk, reliģiskiem tekstiem.
Tūristi bariem vien steidz skatīties šos brīnumus.
Vietējiem no tā tiek naudas žūksnis, ko pārskaitīt. Viss līdzsvarā.
Ja nav bail no tikšanas ASV sarežģītās vīzas sarakstā, ir tiešām vērts atbraukt uz Irānu. Te tiešām var sajusties gaidīts un ir..tā īsti. Pagaidām. It sevišķi vietās, kas atrodas tālāk no tādām pilsētām, kā Isfahāna.
Ieraudzīt īstu Austrumu skaistumu. Izbaudīt īstu viesmīlību. Pat Ali izpratnē.
Un kādu laiku padzīvot četrpadsmitajā gadsimtā. Tieši tāds te šobrīd ir pēc persiešu kalendāra.
No šīs vietas man tiešām bija iracionālas bailes. Nelielas, bet tomēr. Brauciens bija svētīgs kaut vai tāpēc, lai no tām tiktu vaļā. Nemaz nerunājot par pārējo – redzēto un piedzīvoto. Ir vērts.