Turpinājums stāstam par Irānas ceļojumu.
Tā kā starptautiskās maksājumu kartes šeit nekur nepieņem, aviobiļeti nākas iegādāties ar veco, labo tūrisma aģentūras apmeklējuma paņēmienu. Lidojumam nākamajā dienā izmaksas ir salīdzinoši draudzīgas, līdzīgi kā Eiropas loukosteriem – ap 40 eiro par stundu ilgu lidojumu. Iepriecina aviokompānijas nosaukums – ar tādu pilnīgi noteikti vēl nav gadījies lidot. Lidmašīnā noguruma un karstuma dēļ lūztu nost, taču tam nepārtraukti mēģina traucēt izslavētā irāņu viesmīlība divu dūšīgu, smaidīgu tēvaiņu izskatā, kas sēž man blakus un zīmju valodā mēģina saprast, ar ko es nodarbojos, kā arī mazos, saskrāpētos Nokia telefonu ekrānos rāda fotogrāfijas ar saviem rūpaliem. Bez šaubām, tieku arī ielūgts ciemos – uz pilsētiņu kaut kur tuksneša nekurienē. Par spīti savai kaislīgajai vēlmei izzināt vietējo kultūru, atzīšos, ka esmu mazliet atvieglots, galamērķī tiekot no abiem kungiem vaļā.
Jazda uzrunā uzreiz. Pilnīgi cits universs, salīdzinot ar haotisko Teherānu. Vēsturiskie kvartāli pilsētas centrā šķiet vizuāli nav mainījušies pat no Marko Polo laikiem. Viņš te tiešām arī savulaik ir ceļojis cauri, atzīmējot pilsētnieku rokdarbu augsto kvalitāti.
Vēsturiska lokālā nianse. Atšķirīgi durvju klauvējamie sievietēm un vīriešiem – tie rada dažādu skaņu, mājā esošajiem ļaujot noteikt nācēja dzimumu un attiecīgi pieskaņot tam arī atvērēju – lai sveša vīrieša acis neierauga mājas sievietes. Klauvējamo forma sakņojas vecajā, labajā anatomijā – vīriešiem stienītis, dāmām caurumiņš. Protams, uzreiz aizdomājos par to, cik daudz tika izmantota iespēja izjokot mājā esošos, klauvējot ar nepareizo instrumentu. Par tādu izgājienu droši vien varētu ciema galvenajā laukumā kārtīgi atrauties ar pletni.
Cilvēkus vecpilsētā redz maz, ik pa brīdim tie vienkārši uzrodas šaurajos māla māju ieliņu labirintos.
Sajūta ir tiešām autentiska.
Bieži sastopami arī alām līdzīgi tuneļi – tuksneša tveicē dienas vidū pa tādiem pārvietoties ir patīkamāk.
Par spīti būšanai ārpus starptautisko maksājumu karšu tīkla, Irānā ir lērums bankomātu. Vietējām kartēm, protams.
Un tikpat daudz arī brīnišķīgu vietējā ražojuma auto zīmolu. Tikai ieklausieties – Zamyad!
Īstā dzīve notiek iekšpagalmos, aiz augstām sētām. Ielai netiek atsegts nekas.
Yazda ir sens zaroastriešu reliģijas centrs, samērā bieži visnegaidītākajās vietās var pamanīt raksturīgos viņu simbolu – svētā onkuļa ērgļa spārnus.
Vēl viena brīnišķīga Jazdas un citu seno Irānas tuksneša pilsētu detaļa ir vēja torņi jeb vējķeri. Tradicionālās arhitektūras detaļa, kas palīdz ķert vēju, lai radītu mājās dabīgo ventilāciju. Tūkstošiem gadu vecs kondicionieris. Ģeniāli.
Šeit pastaigājoties, nereti vispār var sajusties kā Flinstonu multenē.
Vienā no nelielajiem laukumiem ieliņu labirintā uzeju interesantu templi, kuram blakus redzams tāds kā būris olas formā. Pilnīgi iztēlojos, ka tajā kādas ceremonijas laikā varētu turēt uguni spļaujošu zaroastriešu drakonu un stumt pa ielām garām transā dejojošam pūlim, uz ziedošanas sārtu.
Tumšs tunelis, kas ved uz vecpilsētas iedzīvotāju māju ieejām.
Tā arī daudziem šeit paiet bērnība.
Slepens ūdens avots.
Govsāda, kas norāda uz tuvumā esošo daiļamata meistaru darbnīcu.
Tomēr Jazda, protams, nav tikai vecpilsētas autentiskie māla mūri. Izejot no to kvartāliem, attopies gana modernā Irānas lielpilsētā.
Te atrodas liela mošeja – Amira Čakmaka komplekss. Vakaros tā skaisti izgaismojas un dzīve laukumā pretim tai visnotaļ mutuļo.
Pamanu kādu interesantu darbnīciņu – cukura konusu ražotni un veikaliņu. Tos fasē un pārdod pa diviem. Sākumā domāju, ka tam varētu būt saistība ar reliģiju – diviem mošeju minaretiem, taču, papētot vairāk, izrādās, ka šie cukura konusi ir persiešu kāzu svarīga sastāvdaļa. Kādā ceremonijas brīdī virs jaunlaulātajiem tiek turēts gaišs audums, un virs tā kāda laimīgi precējusies sieviete berzē šos divus konusus, radot cukura lietu pār jaunlaulāto galvām un simbolizējot saldu kopdzīvi nākotnē. Saldi, ne? Kāzu rīkotāji šo varētu pārņemt arī Latvijā, kad vietējo ideju grozs būs patukšojies. Pa to laiku šajā darbnīciņā vīrs tikai fasē un pārdod, fasē un pārdod.
Citā saldumu veikalā pie sienas gozējas vesela dibinātāju dinastija – tradīcijām Irānā ir spēks.
Tomēr pārsvarā vietējie veikali pārāk neiespringst uz rietumniekiem ierasto, skaisto skatlogu un piedāvājuma noformēšanu. Bieži caur samērā nospeķotu stiklu var redzēt visai haotiski izplātu asortimentu.
Arī šeit, tāpat kā Teherānā man turpina sekot Irānas-Irākas kara varoņi.
Nākamajā dienā saorganizēju sev nelielu ekskursiju pa Jazdas apkārtnes tuksnesi un pilsētiņām. Ar parasto taksometru braukāt apkārt sanāktu sālīti – eju zelta vidusceļu. Atrodu tūrisma kompāniju, kas par kādiem divdesmit eiro piedāvā automašīnu ar šoferi-gidu uz teju visu dienu. Protams, viņi ir izdomājuši savu obligāto vecu drupu apskates programmu, taču tas man ļaus piepildīt arī slepeno plānu – kārtīgi izvizināties un pa ceļam ieraudzīt arī visas pārējās interesantās detaļas Jazdas apkārtnē. Pirmais, kas pamanās – ielās bieži sastopams gana unikāls vietējais ražojums – pikapa un kravas mašīnas mīlas auglis – neliels pašizgāzējs.
Atšķirībā no centra, Jazdas nomales arhitektūra baudījuma ziņā ir diezgan..necila.
Ķieģeļus vienkārši sagrupē uz augšu, estētika ir pat ne sekundāra.
Kaut kur šajā tuksnesī ir sadabūts siens!
Un šīs siena mašīnas šoferis tiek brīdināts laicīgi!
Visai organiski izdegušajā ainavā iederas arī svarīga, vēsturiska celtne – zaroastriešu Klusuma tornis. Vieta, kur senos laikos tika atstāti mirušie – tuksneša saules un putnu gādīgajai iedarbībai tālu no pilsētas. Zaroastrieši nebija ar pliku roku ņemami – viņi zināja, ka no mirušiem ķermeņiem var rasties dažādas dzīvo ķermeņu kaites, tāpēc tika vaļā no tiem šādi – visai eleganti.
Cukura konusu industrija ceļmalās plaukst!
Fūre ar mazcenas risinājumu preces transportēšanai.
Joprojām arī kara varoņi.
Diena tuvojas pusdienlaikam, gaiss manāmi nokaitē.
Vietējā CSDD radošais risinājums autovadītāju temperamenta iegrožošanai.
Šausmu stāsts Fūre bez galvas.
Benzīna cena litrā tolaik – mazliet mazāk kā trīsdesmit centi. Irānā ir interesanta naudiņu sistēma – oficiālā valūta ir riāls, taču tiem nomināli ir tik lieli, ka iedzīvotāji, negaidot kārtējo nuļļu amnestiju no banknotēm, cenas bieži vien skaita tomanos. Kas būtībā ir desmit riāli. Arī šeit, benzīntanka lodziņā esošais cipars ir tomanos, nevis riālos – tāpēc, lai nebūtu pārpratumu, ir vērts ar pārdevēju precizēt, kurā no šiem abiem viņš cenu ir domājis.
Iebraucam Karanagas ciematiņā – tas ir slavens ar savu pamesto, veco kvartālu. Tomēr daļa no šīs vietas galīgi nav pamesta – vietējai skoliņai durvju priekšā ir aizkarināts paklājs ar tīģeri, un iekšā skan bērnu smiekli.
Irāņi investē tūrisma industrijā kā māk – autentiskajā ciematā visnotaļ neiederīgu, ultramodernu lukturu izskatā, piemēram.
Vecās mājeles ir pamestas nevis kādas epidēmijas, bet gan labāku, ērtāku, modernāku dzīves apstākļu meklējumu dēļ.
Prātā palicis stāstītais, ka ciemata iedzīvotāji ļoti nopietni uztvēruši strīdu risināšanu – obligāta prasība bijusi pēc iespējas ātrāk izlīgt ar naidnieku, esot bijis pat speciāls mediatora amats. Atteikšanās gadījumā mierīgi varējis tikt pasēdēt arī vietējā cietuma cellītē.
Vietējās mošejas minareti izskatās nepabeigti.
Varbūt tieši tāpēc tās priekšā ir par ziedojumu krājkasīti pārbūvēts, vecs seifs.
Halucinogēns, filmas Interstellar noskaņās risināts monuments ciemata nomalē.
Ceļojums turpinās, asfalts un garastāvoklis ir labs.
Pavisam neliels ciematiņš tuksneša pauguros. To nogāzēs redzami dažādi, ar baltu krāsu uztriepti, milzu vēstījumi. Kāds persiešu valodas zinātājs varbūt var patulkot?
Ekstrēmais sporta veids.
Vietām tuksnesī sastopamas tradicionālās akas. Šī izskatās pavisam svaigi uzbūvēta.
Apmeklējam arī tā saucamo Chak Chak templi – svarīgu zaroastriešu svētvietu, lielu svētceļotāju pūļu galamērķi. Tā nosaukums radies no šeit esošā avotiņa skaņām, kas radušās pilot ūdenim – pak, pak. Par skaņas izrunu var strīdēties, toties templim ir zeltītas durvis!
Uz leju skatoties, redzamas plašas terases, kurās reliģisko datumu laikā izvietojas daudzie svētceļnieki.
Zaroastriešiem svarīgs elements ir uguns, tāpēc arī šeit goda vietā ir trīs mazas liesmiņas.
Un, protams, kungs ar ērgļa spārniem.
Detaļa – dāmas menstruāciju laikā laipni aicinātas atpūsties ārpuses terasē.
Zaroastriešu drakons.
Baigi daudz informācijas. Pārmaiņas pēc laiks vienkārši ar čaļiem uzēst arbūzu.
Atpakaļceļā izbraucam cauri vēl vienai pilsētai, Meibodai. Te visuresošie Irānas-Irākas kara varoņi ir kļuvuši par ceļmalas noformējuma tulpēm.
Vēsturiska kompozīcija – gan arhitektūrā, gan autobūvē.
Paklāju aušanas meistarklase. Uzsvars amatā – uz klapēšanu.
Varonis bronzā.
Savukārt vietējā karadaļa noformēta vēl prozaiskāk – ar milzu granātu.
Apmeklēju arī fantastisku celtni – baložu torni.
Izskatās kā avangardisks sultāna pils interjers, bet patiesībā – zemisks aprēķins, lai no apmēram 4000 šeit dzīvojošajiem baložiem vienkārši izdabūtu laukā pēc iespējas vairāk dārga, augstvērtīga, smakojoša produkta – guano – minerālmēslu vēsturiskā ekvivalenta.
Atgriežamies Jazdā. Pa ceļam novērojot automašīnu guano.
Apliecinājumu, ka kārtīgam irānim nav nekādu iekšēju pretrunu ar nīstās Amerikas simboliem.
Globalizāciju pilsētvides noformējumā.
Brīvdabas mēbeļu salonu.
Jazdas apmeklējuma laiks tuvojas beigām, izmantoju iespēju vēl paklīst pa centrālo ieliņu kapilāriem. Ir maģiski.
Autentiski.
Pat kāda nelieša izgāztie atkritumi ir organiski!
Tuksneša ritms.
Pārsteidz vietējo godīgums – pēc tirgus slēgšanas daļa preces paliek ārpusē, neviens to neaiztiek. Varbūt joprojām par zagšanu jāatvadās no labās (sliktās) rokas?
Pilnīgi parasts skats ir visas ģimenes sarūmēšanās uz neliela motocikla.
Gredzenu tirgotājs ar nelielu neieciešamību pēc konsultācijas zīmolvedībā.
Austrumu gudrie te nav tikai abstrakts tēls.
Tuksneša lācis.
Jazdas Modes.
Maza meitenīte izmanto strausa taktiku – ja aizver acis, tad jocīgais ārzemju onkulis ar fotoaparātu pazūd no zemes virsas!
Sirms vietējais advokāts manis-rītdien-uz-pusdienām-ielūgšanas procesā.
Katra līnija sienas mālā ir viens smagās mašīnas šofera lāsts.
Jazda bija tiešām viesmīlīga pret mani. Tikpat putekļaina un patiesa, kā šī vecā Mazda.
Vakariņas. Un tad jau jāpošas tālākajam ceļam.
