Turpinājums stāstam par Irānas ceļojumu.
Jazda bija brīnišķīga. Taču tai ir viens mīnuss, ko Irānā nekādi nebiju gaidījis – rietumu tūristu bars, kas klīst pa noteiktu maršrutu, iebāzuši degunus Lonely Planet grāmatās. Ceļvedim nav nekādas vainas, taču šo vērojot rodas aizdomas, ka šie ceļotāji ārpus grāmatā aprakstītajām lietām gan neredz, gan arī pat nevēlas neko redzēt. Manī rodas spīts – aizņemos vienu grāmatiņu un pētu, kura vieta Jazdas tuvumā būtu tajā aprakstīta vismazāk. Izvēle krīt uz Esfahānas virzienā esošu pilsētiņu Naīnu – ceļvedis neko pārāk ievērības cienīgu te nesaskata, tāpēc šī ir mana iespēja apskatīties tādas Irānas gabaliņu, kurš pārāk necer uz tūristiem. Iekāpju kādā no Esfahānas autobusiem un pusceļā izveļos no tā pie satiksmes apļa, tveicīgā saulē, pilsētas nomalē. Autobusā esmu uztankojies ar visiem pasažieriem bonusā izsniegtu cukura lādiņu, tā ka enerģija stiept somu man kādu brīdi būs.
Vēl pa ceļam esmu paspējis novērot no kravas konvoja izbēgt plānojošus arbūzus.
Kino plakātu Irānas Breaking Bad versijai.
Jau Jazdā iepazītos cukura konusus – vairumā.
Divu vīriešu drosmīgo cīņu ar force majeure.
Kārtējo nelielo nodevu naidam pret ASV.
Rūpīgi iepakotu automašīnu.
Un kādu tuksneša pili.
Izkāpis no autobusa, intuitīvi soļoju centra un viesnīcas virzienā. Par labām naudiņām dabūju vienu no retajām nakšņošanas iespējām šeit – nedaudz nošņurkušu ūķi ar rozā sienām. Bet toties ar virziena bultu uz Meku, lūgšanu vajadzībām.
Koridorā esošā veļasmašīna ir ietērpta elegantā naktskreklā.
Savukārt terasi rotā brīnišķīgs dekoratīvs elements.
Eju izpētīt vietējo situāciju. Pilsētā populāri izlīmēt miršanas sludinājumus – ziņas par aizgājējiem. Kāds asprātis savu nelaiķa radagabalu uzlipinājis tieši pa virsu reklāmai skatlogā.
Paviesojos maizes ceptuvē. Mīklu izlīmē gar karsto krāsns caurumu sienām, iegūstot milzīgu, kraukšķīgu plāceni.
Tā to arī fasē pārdošanai. Šķiet, līdz šim nebiju sastapis šādu maizes paveidu – tas ir sauss, kraukšķīgs un laužams. Un tikai nosacīti garšīgs.
Uz kāda lievenīša pāris ietur pusdienas, daiļotas ar krietni mīkstāku, lavaša maizi.
Runājot par ēdināšanu – turpinu piefiksēt irāņu paradoksālo mīlestību pret amerikāņiem – šoreiz Kentucky Pizza izskatā.
Ekscentriska savrupmāja netālu no centra.
Ik pa brīdim pilsētvidē sastopami arī vecie, labie zaroastriešu spārni.
Un arī raksturīga bijušās tuksneša realitātes liecība – akas šahta.
Pa ceļam redzu vairākas – visas pamestas. Nomaļākās vietās – arī piedrazotas.
Pa pilsētiņu staigāt ir interesanti – ap ik stūri kas jauns un negaidīts. Dzīvojamo māju rajons plūdeni pāriet pamestā veco ēku kvartālā.
Savukārt tas – piepilsētas dārzos.
Sveiciens no dzimtenes.
Uzreiz aiz pēdējiem mūriem sākas plaši labības lauki.
Te var sastapt visai autentiskus strādniekus. Savukārt tālumā – tikpat autentiskas ūdens ieguves vietas.
Saldējuma tirgotājs.
Miršanas sludinājumu dēlis.
Kungi turpat uz trotuāra pucē nevis savus bembjus, bet gan paklājus.
Bezmaksas ūdens ielas malā.
Apple Store.
Ledusskapju izstāde.
Vēstures te ir tik daudz, ka pret visu no tās vienkārši nav iespējams attiekties rūpīgi.
Īsta austrumu pasaka.
Vectēvs ar ceļazīmēm un apsedlotu motociklu.
Pārsteidz daudzie pamestie kvartāli pilsētas centrā.
Tomēr daudzās no šīm māla drupām redzamas arī apdzīvotības pazīmes.
Uz vairuma veco durvju ir irāņu klasika – klauvējamie katram dzimumam.
Jaunatne.
Topošās modeles.
Velodarbnīca.
Vēlreiz atgriežos pamestajos kvartālos. Tuvojas negaiss, skati ir sirreāli.
Apokalipse.
Sieviete steidzīgi minas mājās. Beigās lietus tā arī nesākas.
Šī tiešām ir mīkla – kāpēc tik iespaidīgas celtnes ir drupās. Internetā tā arī neatrodu sakarīgu informāciju. Gan Wikipedia, gan Wikitravel Naīnas sadaļas kūrē ļoti aktīvs čalis, vietējā muzeja darbinieks, kurš informāciju par šo ne pārāk prezentablo kvartālu speciāli nav pamanījies ielikt. Savukārt es, runājoties ar viņu, nepamanos par šo svarīgo jautājumu uzjautāt.
Un ik pa brīdim šīs nolaistības vidū – pavisam svaigas dzīvojamās mājas durvis. Un pievilkta elektrība.
Vecajie pārspriež lietas.
Sievietes savukārt – savā laukuma stūrī.
Tuvojas vakars, pilsētnieki iziet ielās – uz lūgšanu mošejā un iepirkšanos pēc tam.
Brīvdabas maizes veikals.
Pavisam neliela saldumu rūpnīciņa kādā slikti apgaismotā garāžas tipa telpā. Laipnais vīrs ne vārda nesaprata no manis jautātā, taču pārliecinoši lika man pagaršot savu supercukuroto produktu.
Brīnišķīgas ūdens blašķes.
Dārzeņu veikals.
Inovatīva plāceņu rūpnīciņa. Mīkla izrullējas pareizā pļeckā, tirinoties lejup pa speciālu konveijeru.
Tad atliek tikai šķūrēt krāsnī.
Nākamajā dienā dodos pastaigā uz pāris kilometru attālumā esošo blakusmiestu. Sveika, Teksasa!
Ir dienas vidus, pamatīgs karstums. Kā redzams, esmu vienīgais gudrinieks ārpus ēnas.
Ciemats pēdējo gadsimtu laikā nav mainījies pārāk stipri.
Kā jau visur reģionā, ir zaroastriešu ietekmēts.
Iespējams, tieši viņi ir iedvesmojuši fantastisko irāņu logotipu dizainu.
Arī šejienes arhitektūra mani sajūsmina.
Tas pats materiāls, kas irigācijas sistēmām lauku apūdeņošanai.
Vakarā pētu pilsētas tuvumā esošo tuksnešaino klajumu.
Saulrietu sagaidu kopā ar kazu baru.
No šejienes paveras iespaidīgs skats uz sirreālajām Naīnas pilsdrupām.
Labi, ka ir vēl gaišs. Uzeju arī nekādi nemarķētu bedri, kuras dibenā sākas neticami dziļa, veca aka. Iemestais akmens krīt ilgi, skaļi atsitoties pret sienām. Šeit tumsā netīšām iekrītot..labāk vienkārši par to nedomāt.
Šī vieta tiešām bija negaidīts, patīkams pārsteigums. Visautentiskākā manis pieredzētā vieta Irānā. Divu dienu laikā sastopu tikai vienu ārzemnieku, kas, salīdzinot ar Jazdu un Esfahānu, ir nekas.
Secinājums – ir vērts apmeklēt vietas, par ko Lonely Planet ir noslinkojis uzrakstīt plašāk. Nākamā pietura – pilsēta, kam ceļvedis lappuses nav taupījis nemaz.
