Irāna! Urāns! Booom!
Laipni lūgti maldīgo priekšstatu karalistē. Līdz ar lielāku avioreisu pieejamību uz šo galamērķi, kā arī to cenu kritumu, Irānas tēls pasaules acīs pamazām sāk mainīties – arvien vairāk cilvēku ierauga šo tā saukto Ļaunuma Ass valsti savām acīm. Un ir pārsteigti, cik ļoti mediju radītais priekšstats atšķiras no realitātes, kāda sagaida ceļotāju. Nikni purpinošu, atombumbas padusē pasitušu, Vašingtonu iznīcināt gribošu mullu pūļu vietā Irānā tevi sagaidīs smaidīgi, viesmīlīgi un par savas valsts labo tēlu ļoti norūpējušies cilvēki. Ceļojot pa šejieni rodas klasiskā atziņa – starptautiskie naidi ir tikai politiskās spēles neatņemama sastāvdaļa, nevis tas, ar ko šejienes iedzīvotāji fanātiski mostas un aizmieg ikdienā. Jāatzīst, ka arī es, saskatījies filmu Argo, tuvojoties Imama Homeinī Starptautiskajai lidostai biju maķenīt satraukts. Taču bažas kliedējas ātri – kaut vai redzot, cik ātri un nesāpīgi visiem rietumniekiem šeit tiek iedota vīza. Vienīgais mīnuss, ko man radīja Irānas apceļojums? ASV vīzu turpmāk nāksies lūgties viņu vēstniecībā, nevis saņemt kā ierasts – ātras, ērtas un elektroniskas iebraukšanas atļaujas veidā. Irāna ir melnajā sarakstā un līdz ar šo ceļojumu daļēji arī es.
Ir maija sākums – zeme jau ir saulē izdegusi, brūni putekļaina. Pirmais novērojums – Teherānas piepilsētu arhitektūra ir nomācoši tipveidīga.
Laižoties lejup acīs krīt dzelteni kukainīši – vietējo taksometru ordas.
Lidostā taksometru meklēju ar diviem jauniem francūžiem, kuri iepriekšējo nakti pavadījuši uzdzīvojot Kijevā. Mūsu lidmašīna nokavējas teju par diennakti, piedāvājot brīnišķīgu iespēju negaidīti nakšņot Kijevas lidostas tuvumā esošā viesnīcā – līdz ar ko abi brašie jaunskungi joprojām ir manāmā reibumā. Irāna urānsankciju dēļ ir izolēta no mums ierasto starptautisko maksājumu karšu sistēmas – līdz ar ko ir neiespējami rezervēt viesnīcu iepriekš caur ierastajiem servisiem. Tāpēc paļaujos uz gadījumu un dodos uz to pašu vietu, kur plāno apmesties francūži. Autostrāde no lidostas ir plaša un kvalitatīva.
Vietējo benzīntanku arhitektūra gan spēj pārsteigt.
Kontrastējot ar moderno šoseju, tās malās izvietojušies gani ar saviem padoto pulkiem. Tālumā, pauguru virsotnēs, redzams arī kādas militāras struktūras žogs.
Pie apmales notiek arī samērā dzīva tirdzniecība – piemēram, šādu, mākslinieciski noformētu, dzelteno arbūzu piedāvājums.
Viss kā pie cilvēkiem – pat maksas ceļš. Tā iebraukšanas barjeras gan rada ievērojamu sastrēgumu.
Irāņi ļoti mīl eksponēt savu karogu. Starp citu, tie baltie ķeburiņi zaļajā un sarkanajā krāsu joslā ir divdesmit divas reizes uzrakstīts Allahu akbar, jeb Dievs ir visvarens.
Aci piesaista ievērības cienīga šampūna vai kāda dzēriena reklāmas pudele.
Grafiti mūsu izpratnē īsti nemanu. Savukārt uz daudziem brandmūriem tiek bagātīgi zīmēti asiņainā Irānas-Irākas kara mocekļi un veterāni.
Šo tēmu redzēšu vēl daudzviet, lai kur Irānā es dotos.
Galvenā neērtība Irānā ir austrumu stila tualete. Lai kā rūdīti ceļotāji lielītu šeit iecienītās apmazgāšanās priekšrocības, manām aizspriedumainajām austrumeiropieša smadzenēm tas joprojām ir nepaceļams lielums. Taču vienmēr vajag mēģināt saskatīt situācijās arī to plusus – šī pieredze ir brīnišķīgs treniņš kāju un sēžas muskulatūras nostiprināšanai, kā arī komplektā nāk skaistas Nike kaku čības!
Kad viesnīcas ekstras novērtētas, laiks doties iepazīt pilsētu. Pirmā unikālā Irānas detaļa – visuresošās, raksturīgā dizaina ziedojumu kastītes – invalīdiem un mazturīgajiem. Taču cik nopratu, vidējais irānis īpaši nesteidzas mest tajās savu sūri grūti nopelnīto riālu, kā arī ne pārāk tic, ka to dara arī citi. Daudzas no kastītēm arī izskatās attiecīgi sen nelietotas.
Otra galvenā detaļa – neskatāmajiem motocikliem un rolleriem priekšējā vējstiklā ir nomaināms stikla panelis labākai redzamībai. Oriģinālais lētā motocikla stikls saulē un smogā ātri kļūst necaurskatāms, tāpēc šāds risinājums ļauj atgūt redzamību ātrāk un lētāk, nekā nomainot visu vējstiklu. Izskatās, ka šis rūpals šeit ir vesela industrija.
Par motobraucamajiem runājot – šeit pārsvarā ieraugāmi neredzētu, šarmantu zīmolu ražojumi.
Pilsēta ir milzīga, taču centrālās ieliņas nerada nomācošu sajūtu. Pietiek laika saskatīt arī simpātiskas detaļas.
Kungs.
Arī līdz šejienei nonākusi asfaltsludinājumu sērga.
Kā jau Āzijā – ielas un trotuāri nereti ir paplašinājums birojiem, veikaliem un darbnīcām.
Tipisks centrālās Teherānas saimniecības preču paviljons.
Veikaliņi izvietoti vairākos līmeņos arī pazemē.
Preču piegāde.
Dažās ielās starp trotuāru un ielu plūst nokaitēto gaisu spirdzinoši, vēsa ūdens kanāliņi.
Došanās mājup no tirgus.
Sievietes ievēro samērā stingru ģērbšanās kodeksu. Tomēr, kā redzams, nav obligāti tērpties tikai melnās drēbēs. Savukārt mazas meitenītes pagaidām vēl ir atbrīvotas no hidžabas, nikabas, khimaras, šajlas vai pat burkas lakatu nēsāšanas.
Mēģinājumi uzturēt pie dzīvības apstādījumus.
Populārs mājdzīvnieks ir dekoratīvie putniņi. Tā arī sēž būrītī, turpat metra attālumiem no brīvības zariem.
Čību tirgotājs.
Efektīvs portatīvais nožogojums.
Jaunākās tendences irāņu fotoateljē nozarē.
Inovatīvs kvadrocikls – divi kopā sametināti motocikli.
Protams, nevaru izvairīties arī no slavenā bazāra apmeklējuma. Kas veiksmīgas sakritības rezultātā atrodas dažu kvartālu attālumā no manas viesnīcas.
Atmosfēra ir diezgan autentiska.
Kliedējam stereotipus par vienmēr melnā satinošos, īgnu irāņu sievieti ar neiztrūkstošo spridzekļu jostu ap vidukli.
Neviena no viņām nepievērš ne mazāko uzmanību ceļiniekam no mežonīgā kapitālisma zemes.
Arī šeit neiztiek bez kara mocekļu attēliem. Postpadomju telpā populārie Tēvijas kara memoriāli skaita ziņā nobāl salīdzinoši ar irāņu propagandas mēģinājumiem iedēstīt šo informāciju līdzpilsoņu apziņā.
Šaurākais veikaliņš visā bazārā - nepilns metrs. Pēc visa spriežot, tirgots arī tika tas viens paklājs, kā arī eksponēti daži rakstu paraugi pie sienām.
Agresīvākais skats, kādu man Tehherānā šo dienu laikā izdevās novērot.
Nesējs darbībā.
Paklāju māksla te izkopta augstā līmenī, ar šo tehnoloģiju tiek austas arī gleznas. Daži sižeti gan ir ārēji tik reliģiskajai valstij samērā netipiski.
Tirgusvīrs diendusā.
Moderns modes butiks ar visai interesantu nosaukumu.
Lai arī oficiāli Facebook un vairums citu pasaulē populāro sociālo tīklu Irānā ir bloķēti – nīkšana telefonos ir tikpat populāra, kā pie mums. Ir gan vietējie soctīkli, gan, protams, arī iespējas apiet bloķējumu. Visi mani jauniegūtie Irānas paziņas izrādās aktīvi feisbuka lietotāji.
Stilīgu polietilēna maisiņu tirgotava.
Vietējais iedzīvotājs, kas spēcīgi atgādina Bolivudas kinozvaigzni. Varbūt arī ir, tāpēc maskējas.
Nonāku kādā laukumā, kurā notiek stihiskai izsolei līdzīgs pasākums. Tā arī nesaprotu, par ko ir runa – taču brīdī kad uz paaugstinājuma esošie bļāvēji pamana, ka filmēju un sāk aurot manā virzienā, jūtu ka labāk būs notīties.
Kāpēc gan plēst ražotāja uzlīmes no veikala žalūzijām, ja tās var neplēst?
Pārsteidz gana moderna velosipēdu novietne. Tomēr šķiet, ka ar riteni rādīties vietējā satiksmes haosā būtu diezgan diskutabli.
Vietējam metro ir ļoti interesants logotips.
Apakšzemes stacijās redzami reliģisko līderu foto, gluži kā pēc Ziemeļkorejas kolēģu parauga.
Un beidzot arī kāds mulla. Jāatzīst – vietējo garīdznieku tērps ir ļoti solīds un autoritāti raisošs.
Par koku maskēts komunikāciju tornis.
Uz motocikliem šeit pārvadā jebko. Trīs vīri krauj uz bagāžnieka smagu metāla detaļu.
Ielu šķērsošana šķiet pats bīstamākais, kas Teherānā ir. Zebras ignorē pilnīgi visi vadītāji. Vienīgā iespēja tikt pāri ar mazāku stresa līmeni ir – sagaidīt kādu vietējo, kas vēlas šķērsot to pašu ielu un sekot viņa paraugam soli solī. Kā redzams, mašīnas mēģina braukt virsū arī procesa vidū.
Arī irāņi iecienījuši sociālās reklāmas ilustrēt ar bērnu zīmējumiem.
Turpat ziemeļos no pilsētas paceļas skaisti kalni.
Savukārt uz pārējām pusēm plešas haotiska kastīšmāju apbūve.
Krievijas vēstniecības karogmasts.
Par vēstniecībām runājot – protams, ka nevar palaist garām iespēju apskatīt klātienē jau pieminētajā filmā Argo redzamo bijušo ASV pārstāvniecību.
Vietējo dēvēta vienkārši par Spiegu midzeni, šī vieta bija galvenā skatuve 1979. gadā, uzreiz pēc Irānas revolūcijas notikušajai ķīlnieku krīzei.
Manā apmeklējuma brīdī bijusī vēstniecība izskatās slēgta un klusa, lai gan tagad lasu, ka nepilnu gadu vēlāk tā ir atvērusies arī ārzemnieku apmeklējumiem.
Bildes tapšanas brīdī gan garāmejošs, labsirdīgs onkulis piekodina uzmanīgāk vicināties ar fotoaparātu šajā apkaimē.
Uz vēstniecības mūra redzama virkne Irānas valdības sankcionētu antiamerikāņu grafiti.
Vēstījums ir skaidrs – mēs labie, viņi sliktie.
Viņu bumbas iznīcina mūsu ģimeņu mieru.
Viņu melīgā propaganda no satelītšķīvja ar naida sērkociņu aizdedzina mūsu nacionālo lepnumu.
Un arī pavisam tieši, bez metaforām.
Citā Teherānas rajonā pie skaistas mošejas redzams milzīgs diožu ekrāns, kas rāda gan laika ziņas, gan, ja ieskatās, pašā apakšējā stūrītī, to pašu Down with U.S.A.
Pietiks politikas. Te ir bagātīgs dārzeņu piedāvājums!
Un īpatnēji safasēti saldumi, kas gatavoti no sabiezinātas sulas.
Irāņu jaunatne. Kā redzams, pieejama arī picas piegāde.
Vecāka paaudze.
Ielu muzikante. Klasikas repertuārs.
Tirdzniecība.
Pašos Teherānas ziemeļos, kalnu pakājē atrodas vesels izklaides ciemats. Galvenokārt sastāvošs no kafejnīcām, kas izvietotas skaistas, krāčainas upītes krastos.
Situācija.
Vietējie brauc šeit atveldzēties no pilsētas tveices – šeit ir jūtami dzestrāks, patīkamāks gaiss. Lai gan vieta ir ar mākslīguma auru, dažādas pakāpes vietējās izpratnes par gaumi esošo rotājumu dēļ – te ir tiešām patīkami iedzert tēju un paplānot ceļojuma turpmāko maršrutu.
Tāpēc beigsim stāstu ar desertu un nākošreiz apskatīsim tuksneša Irānu.
