Šis gana magnētiskais galamērķis manu prātu nodarbināja jau sen. Kādreiz grūti pieejama bēdīgi slavenās dārdzības dēļ, sala pēc 2008. gada krīzes ir kļuvusi iebraucējam krietni finansiāli patīkamāka. Tāpēc, ieraudzījis neticami lētu biļešu piedāvājumu, daudz nedomājot, pērku nost. Ierodos Keflavikas lidostā bez kādām speciālām priekšzināšanām – neesmu lasījis ceļvežus, zinu tikai obligāto stereotipu krājumu. Tāpēc ir interesanti, ko sala man parādīs, ja es vienkārši noīrēšu mašīnu un braukšu uz dullo tai apkārt, pa riņķi. Pa valsts galveno maģistrāli Nr. 1, tā arī sauktu par Apļaceļu. Sāku lidostā, dodos uz austrumiem, pretēji pulksteņrādītāja virzienam.
Lidmašīnai laižoties lejup, skats nav no mīlīgākajiem. Pelēka migla, pātagojoša vēja saputota jūra.
Pirmās iepazīšanās sekundes liek skaidri apjaust, kāpēc Sigur Rós nespēlē kaut ko regejam līdzīgu. Laipni lūdzam Islandē.
Ar visai uzstājīga vēja palīdzību tieku ātri aizpūsts uz autoīres kantori, kur nākas sastapties ar pirmo islandiešu Mērfiju – manu karti viņu aparāts nepieņem. Beigu beigās tomēr tieku pie mašīnas. Jeb mašīnītes. Mazākās, sievišķīgākās, sarkanākās, ar kādu dzīvē jebkad esmu braucis. Tā ir vienīgā, kas manu ceļojuma budžetu neiznīcina uzreiz, tāpēc savam ego, mačo un karpačo vīrišķīgi lieku aizvērties. Kāpju iekšā, uzregulēju radio un esmu gatavs doties vairāku dienu odisejā, nezināmajā.
Pirmajā stāvlaukumā ceļa malā pamanu monstrozu auto. Tādus pēc tam var sastapt bieži, jo salas vidiene ir pavisam mežonīga, ar ceļiem, kas nereti tiek izskaloti, vai vienkārši..nav. Savukārt es ar savu bārbijmašīnu, pēc autonomas noteikumiem, nekur tālu vidienē no galvenā apļceļa nemaz nedrīkstu braukt.
Turpat ceļa malā izgaismotās siltumnīcās kaut kas tiek raženi audzēts.
Mākoņi un lietus pamazām atkāpjas un sāk pavērties arvien gleznaināki sižeti.
Pa ceļam ir maz ciematu un pilsētu, pārsvarā vai nu mežonīgas ainavas, vai šādas zemnieku saimniecības. Daudz zirgu, pie tiem tuvāk nonākšu vēlāk.
Pa retam var ieraudzīt arī neparastākas, astrālākas būves.
Stiprā vēja dzenātie mākoņi kopā ar gaismu veido vienkārši elpu aizraujošas kombinācijas. Liekas, ka pat var sajust, kā visi tie renesanses holandiešu ainavisti skaudībā griežas kapā uz riņķi.
Ik pa brīdim turpat netālu no ceļa ir kāds apskates objekts, kuram var ērti pieripot klāt. Šis ir pirmais ieraudzītais ūdenskritums, kurš, protams, sajūsmināja. Trešajā dienā, braucot šādiem garām, tu jau iegūsti īpaši nevērīgu sejas izteiksmi.
Tas brīdis, kad dzīvžogs ir nevis uz ceļa, bet gan uz kalna pusi. Lai kaut nedaudz aizsargātu māju no iespējamā zemes nobrukuma.
Vienkārši skaisti.
Mākoņi te ir nereāli zemu.
Var sastapt arī pa kādam graustam, šeit laukos vizuāla labklājība atrodas mazliet zemākā plauktā, nekā citās Ziemeļvalstīs.
Vientuļš benzīntanks. Mašīnu ir maz, gandrīz visas uzpildes stacijas ir automātiskās. Visur pieņem kartes, šī ir kartīgākā valsts, kurā esmu bijis.
Esmu nonācis līdz vietai, kur miglā slēpjas nebēdnīgais vulkāns Eyjafjallajökull, kas 2010. gadā izvirda, un ar savu pelnu mākoni paralizēja aviosatiksmi visā Eiropā. Bildē redzama tā pati saimniecība izvirduma laikā. Tepat kadra otrā pusē stāsts tiek arī ekspluatēts minimuzeja izskatā, kur par pamatīgu naudas žūksni var noskatīties videofilmu par šo notikumu. Neuzķeros, jo diemžēl jau esmu sev atklājis pakalpojumu Youtube.
Interesanta lokālā detaļa – celiņi uz lauku saimniecībām bieži ir aprīkota ar šādu, dzīvnieku tiesības aizskarošu, nežēlīgu tiltiņu. Vārtus iežogotajai teritorijai nevajag – brīvi ganošies lopiņi vienkārši nevar izbēgt, jo kājas ērti iesprūst šajās redelēs. Visa brauciena laikā gan neredzēju nevienu šādā uzpariktē sagūstītu dzīvnieku, tā ka acīmredzami, ka muļķu starp tiem nav.
Nevar saprast, vai saimnieks ir slinks, praktisks, vai vienkārši skops – pusi šķūņa nav cēlis, izlīdzoties ar turpatesošo klinti.
Aitas slēpjas no stiprajām brāzmām žoga uzkalniņa aizvējā.
Pie sānceliņiem ir ērtas, viegli uztveramas shēmas, kas tad tur iebraucot atrodams. Laba ideja.
Apskatos arī visnotaļ iespaidīgo Skógafoss ūdenskritumu. Aprīkots ar sejas mitrinātāju.
Putni mierīgi sēž savos balkonos, skaļais ūdens troksnis tos netraucē.
Fotoekstrēmistu iecienīta vietiņa.
Kompozīcija ūdenskrituma kalna augšdaļā. Kāpnītes pāri žogam – tīrākā pārākuma izrādīšana vietējām aitām.
Tuvojos visvairāk uz dienvidiem esošajam islandiešu ciematam Vik. Te ir grandiozas klinšu ainavas un tikpat grandiozs vējš. Optimiste ar lietussargu ilustrē, cik ļoti.
Skats ir neaptverams. Pēc sajūtas – pirmās dienas pēc pasaules radīšanas. Skaidrs, kāpēc Islande ir populāra vieta, kur uzņemt zinātniskās fantastikas filmas.
Re, garām lavās humanoīds sudrabainā skafandrā!
Vēl kāda neparasta dzīvības forma.
Dzīvība neatlaidīgi spraucas arī starp melnajām, rupjajām lavas smiltīm.
Arī es nosūtu vēstījumu kosmosam.
Un uzreiz, turpat stāvvietā, saskatu zīmi! Blakus ir ciemats Vik, un tā nosaukums ir arī uz automašīnas lietā diska!
Ļoti minimālistiski islandiešu kapi. Ar skatu.
Vik gan neizskatās pārlieku iespaidīgi.
Toties te var papriecāties par gaumīgu dizainu pat uz piena mašīnas, kas raksturīgi Ziemeļvalstīm.
Dodos tālāk. Valsts galvenais autoceļš dažviet ir aprīkots ar pavisam šauriem koka tiltiem.
Citviet novērojams pretējais – uz tiltu tieši nav iespringts vispār.
Nonāku dīvainā laukā, kas pilns ar sīkiem krāvumiem. Ziloņi te nedzīvo, tāpēc drīz vien noskaidroju, ka šī ir mazliet māņticīga tradīcija, kas atrodas gadsimtiem atpakaļ vulkāna nopostītas fermas vietā. Cauri braucošie ceļotāji te sakrauj akmeņu čupiņu veiksmei, un izskatās, ka to ir darījuši gana ilgi.
Daba pārsteidz gandrīz ik aiz līkuma. Lūk, ar sūnu apaugusi lava. Izskatās kā no tā teiciena par piena upēm ar ķīseļa krastiem, un tīri labi piestāv manam auto no Bārbijas komplekta.
Nereāla substance.
Te labi var redzēt, ka nelīdzenais apvidus saskumdinājis arī ceļa segumu.
Holandiešu ainavisti joprojām rotē skaudībā.
Dažam zemniekam izdzīvošanas komplekts līdzinās mūsu dzimtenes kolēģiem redzētajam – antīks traktoriņš pie mazas mājiņas pakša.
Vēl pēdējais skats uz šīspuses klintīm, vērojot kā upe košļā krastus..
..un nonāku pavisam maģiskā vietā. Tas ir lavas smilšu tuksnesis, pa kuru uz okeāna pusi sūcas ūdeņi no kūstošā Skaftafell ledāja. Tuvojas pusnakts, joprojām ir gaišs, polārā diena uzņem apgriezienus. Apstājos šī tuksneša vidū. Pilnīgi tukša, taisna, klusa ceļa vidū. Un ir.. biedējoši. Skaisti, bet biedējoši.
Tālumā lēnām, prātīgi kūst arī bišķi draudīgais ledājs.
Dažreiz tam mēdz satrakoties hormoni, un nelāgākā pavasarī ūdens plūsmas ceļā neiztur ne Apļaceļš, ne tā tilti.
Nākamajā rītā dodos Skaftafellu izpētīt. Pa ceļam redzams mēģinājums gājēju takas malas akmeņos ieaudzēt augus. Diezgan optimistiski.
Vietējās puķītes vispār mēģina izlaist kāta un lapu stadiju, lieka enerģijas tērēšana.
Bezbailīga irbe. Kaut gan – es arī nebaidītos no sagumzīta cilvēka, kas nupat gulējis guļammaisā sarkanā Bārbijas mašīnā.
Ledājs ir milzīgs, mazliet bailīgi tam tuvoties. Ik pa brīdim tas izdod dziļas, krakšķošas skaņas.
Tepat ir arī ledus ezers, kurā krājas kūstošais ūdens un ledus atlūzas. Saule aisberga augšu apgrauzusi kā ābola serdi.
Esmu pie ledāja pilnīgi viens, tādēļ gluži vai satrūkstos, ieraugot otro vēstījumu no kosmosa – latviski uzrakstītu valsts nosaukumu. Un nē, pats es šo nesaliku. Nopietni.
Tuvojos ledājam. Tas atkal krakšķ un man sevi mazliet jāpārvar.
Ledāja kontakts ar zemi vairs nav tik gleznains. Var labi redzēt, ar cik lēnu, bet baisu spēku ledus spiežas uz priekšu, zeme izskatās kā svaigā būvlaukumā.
Spiežas cauri ledāja plaisām kā kurmja rakumi.
Smukas, melnas, aizpildītas šuves. Viss klāts ar zemes daļiņām. Ne miņas no National Geographic redzētajiem tirkīzzilajiem ledus skaistuļiem.
Virsmā vietām ir dīvaini caurumi, ideāli lai aizķertos kāja. Islandes ledusbebrs? Ledusžurka?
Kad ledājs papētīts, vēl jātiek atpakaļ – pāri ledusaukstai palu upītei. Izrādās, trīssoļlēcēja talants ir katrā no mums, vajag tikai sev noticēt.
Jādodas tālāk, uz austrumiem. Bilžu vēl ir daudz, turpinājums sekos.
