Turpinājums seko. Stāsta sākumu skati šeit.
Pēc piedzīvojumiem ledāju reģionā, kādu laiku braucu austrumu virzienā. Tad ceļš krasi griežas pa kreisi, uz ziemeļiem.
Vietām asfalta līnija ir kā nelūgts viesis omulīgā birstošu akmeņu nogāzē. Brauc tādai vietai garām, ierauj galvu plecos, un paud kaislīgu cerību, ka kāds līksms olis ripodams nesabuktēs manu sarkano autonomas bundžu.
Vietējie gan savās gaitās dodas bez vizuāli manāmām stresa pazīmēm.
Nonāku mazā zvejnieku ciematiņā Djúpivogur.
Te centrālajā vietā ir alkohola monopolveikals. Gluži vai latviski – vīnbūdiņ'.
Pie policijas iecirkņa – iespaidīgs briedis. Starp citu, islandiešu policisti ir izslavēti ar savu mimimi piegājienu lietām, ko var tīri labi saprast – noziedzība šeit, salīdzinot ar neganto kontinentu, ir bērna šļupstu līmenī. Viņiem ir populārs Instagram konts, kurā redzama brašo oficieru ikdiena – roņu mazuļu apskaušana, sirmmāmuļas iepirkumu maisa nogādāšana līdz automobilim un līdzīga rakstura notikumi.
Nelielajā ostā zvejnieks ar iesauku Papey demonstrē, ka arī Islandē ir pieejama maksas auto numuru opcija.
Kopumā – nekā lieka.
Līcī apaļās uzpariktēs tiek audzēti man nezināmi ūdenskustoņi.
Tepat arī novērojams asprātīgs siena suši patērēšanas paņēmiens.
Dodos tālāk. Te sagaida pārsteigums – gana turīgās valsts galvenais autoceļš kļūst par graņķirovku! Kāds, uzzinot šo faktu, nav izturējis un uzšāvis pa zīmi.
Saīsinu maršrutu, izvēloties vēl mazāku celiņu. Ziemas periodā iestādes tam nedod nekādas garantijas. Ir maija beigas, un, kamēr Latvijā cilvēki jau sildās terasēs ar vēso rokās, te nemaz nav silti. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo vairāk sniega.
Drīz vien kārpos kalnup pa šādu sniega kanjonu.
Hyundai pārstāvniecība droši var mani sakontaktēt reklāmas foto sakarā.
Nonākt atpakaļ uz galvenās šosejas ir atvieglojoši. Uz brīdi piestāju pilsētiņā Egilsstaðir, lai aplūkotu vietējā mikrorajona abas blokmājas.
Taču priekšā ir krietni interesantāks un aktīvāks reģions. Ap Mývatn ezeru rindojas neskaitāmi caurumi uz elli. Tie dūmo, šņāc, izvirst un tiek arī gana pragmatiski izmantoti. Un saukti par ģeotermālās enerģijas avotiem.
Izpeldos termālajos brīvdabas baseinos (jeb atklāti sakot – beidzot tieku dušā). Ūdens ir karsts, taču galvu svilina ledains vējš – izcila iespēja saaukstēties. Vietējiem, protams, tādas raizes ir svešas.
Esmu tīrs, ir nakts vidus – ideāls laiks, lai apmeklētu Hverir – burbuļojošu dubļu un sīcoši tvaikojošu gāzu izplūdes teritoriju. Patīk islandiešu pieeja drošībai – katrs atbild pats par sevi. No gana bīstamiem caurumiem atdala vien knapi manāms striķītis.
Izskatās gana kosmiski.
Jūtama puvušu olu smaciņa. Sērūdeņradis smuki dzeltina – gluži kā tabaka sirmu pīpmaņa ūsu kušķi.
Pāris kilometrus tālāk novērojamas vietējo inženieru būves, kas iederētos jebkurā Marsa kolonizācijas filmā.
Tūlīt kadrā parādīsies Mets Deimons, skafandrā.
Pie ezera sazīmējams milzīgs vulkāna krāteris.
Nākamajā rītā pabraucu garām kārtējam ūdenskritumam (žāvas).
Tuvojos valsts otrai lielākajai pilsētai, Akureyri. Brīvdabā parādās arvien vairāk civilizācijas pazīmju.
Te arī pati vaininiece. Nekrietnības te darīt grūti, vairums Islandes pilsētu iekļaujas kategorijā "visi visus zin sejā".
Līdz šim redzētajās apdzīvotajās vietās dominēja zvejnieku šķūņi, te – simpātiska koka arhitektūra.
Vietām pat izskatās pēc pilsētas! Centrs.
Mikropils, ko ieņēmis indiešu karija ūķītis.
Vietējā valoda aizkustinoši tiek sargāta no internacionāliem svešvārdiem. Filmas, kino islandiski ir Bio. Nevarēju vien nopriecāties, pa radio dzirdot jaunāko filmu reklāmu beigās obligāto vārdu salikumu,"drīzumā kinoteātros", vietējā izpildījumā. Izklausījās apmēram kā – kommin ibio!
Vietējā TV, jeb islandiski – sjónvarp, darbībā.
Mājām bieži ir neparastas fasādes. Piemēram, skārda akmens bloki.
Betona dēļi.
Koka zvīņas.
Pilsētas nevīžīgākā iedzīvotāja pagalms. Tamborētie aizkariņi logos gan izskatās gana balti un tīri.
Vēl viens pagalms.
Pārsteidzošā kārtā te atrodas arī žiguļu autoserviss.
Tā kā izklaižu iespējas ir gana limitētas, nereti ielās var redzēt uzpucētus un saķīlētus retroauto. Desmitmēnešu ziemu reāli džeki pavada garāžā!
Citi turpat pilsētas centrā audzē vistas.
Vietējais krāsotājs savam logotipam nospēris Lietuvas karogu.
Suvenīru veikals grīdu izklājis ar no apgrozības izņemtajām monētām. Izskatās lieliski.
Soliņš / slēpošanas trases reklāma.
Braucu tālāk. Interesanti, ka pilnīgi visas pastkastes Islandes laukos izskatās šādi, pēc amerikāņu parauga, nekādas pašdarbības. Būs bijis brangs iepirkums.
Neesmu vienīgais, kas ceļā.
Kādā pilsētiņā, turpat uz ceļmalas sniegačupas, nolaižas helihopters ar bagātiem tūristiem. Pat vietējie izbrīnīti.
Pametu Apļaceļu, lai izpētītu kādu zemesragu. Te, mazākā celiņā, sanāk interesanta pieredze ar vienvirziena tuneļiem. Ik pa laikam ir kabatas, kurās iespraukties, lai palaistu garām pretimbraucēju. Tomēr kādā brīdī nākas braukt arī krietnu gabalu atpakaļgaitā, lai dotu ceļu aiz līkumu pēkšņi izlīdušai kravas mašīnai – interesanta sajūta.
Ceļmalās daudzviet ganās ļoti fotogēniski minizirgi.
Lai gan zāles apkārt ir gana daudz, traktors atved arī desertu.
Izskatās, ka mazais aitēns klausa mammu vairāk, nekā mazais klintsbluķēns savējo.
Kādā ciematā ieraugu interesantu mājiņu.
Pēc tam to ieraugu vēlreiz, skatlogā Reikjavikā. Kā vāka bildi fotogrāmatai par Islandi. Ir nelielas izmaiņas.
Atvainojiet, trotuārs vēl nav pieejams.
Tepat ir arī brīnišķīgs melnu māju komplekts. Pat jumti no melniem dēļiem.
Laiks ieturēt pusdienas. Uz sālītajiem vietējiem restorāniem bišķi taupos, cepšu jēra steiku pats. Ar skatu un bronzas pieminekļkungu fonā.
Turpinājums sekos. Uz Reikjaviku!
