Turpinām ekspedīciju pa Japānas dīvainībām. Pārvietošanās starp pilsētām manā maršrutā notiek ar slaveno ātrvilcienu, Shinkansen. Tas izskatās iespaidīgi, pēc tādas kā ātruma kapsulas. Attāluma un laika izjūta pilnībā sajūk – aizbraukt uz 300 km attālu vietu apmēram stundā sāk šķist pilnīgi normāli.
Lokālās reklāmas ar savu minimālismu joprojām turpina mani sajūsmināt.
Izeju no dzelzceļa stacijas un attopos kārtējās lielpilsētas centrā – šoreiz tā ir vēsturiski bēdīgi slavenā Hirosima. Godīgi sakot, visas manis apmeklētās pilsētas izskatās diezgan līdzīgi – betona džungļi, kastīte pie kastītes. Vienīgi Kioto atšķiras, tajā jūt vairāk senlaicīguma.
Kādā pazemes pārejā interesants sienas noformējums – miera baloži, kas izveidoti no sirds formas puzles gabaliņiem.
Nekad neuzminētu, kurā no Japānas pilsētām atrodos. Viss vienāds. Pat šāds čalis maskā man nāk pretī vidēji reizi desmit minūtēs, visur.
Kādā pagalmā uz autostāvvietas jumta uztupies mikroskopisks templītis ar tipiskajiem oranžajiem vārtiem, jeb torii. Tie norāda ceļu uz ieeju un simbolizējot pāreju no ikdienišķā uz svēto.
Hirosimā arvien vairāk ievēroju japāņu neticamo tradīciju visu risināt ar savu multeņu tēlu palīdzību. Piemēram šeit tāds vicinoties gana autovadītājus, aicinot ievērot kādu satiksmes noteikumu aspektu, ko man neizdevās atšifrēt.
Vienkārši liela, draudzīga ģimene.
Kāpšanas augstsprieguma elektrības stabā bīstamību dzīvībai taču var apzīmēt ar enģelīti, kas klausās pleijeri!
Arī informācijas stendam nekaitēs dūšīga deva komiksu.
Un solīdā biznesa centrā tomēr labāk tīri atslābumam uzlīmēt pāris laipnus putneļus pie stāvu apzīmējumiem.
Savukārt velonomas plakātiņam pašā laikā būs velosipēds, kam riteņu vietā divas treknas vistas. Nespēju vien nopriecāties.
Hirosimas kanalizācijas lūka.
Japānas pilsētu ainavā bieži vien redzamas šādas bezlogu kastes – daudzstāvu autostāvvietas. Mašīnu novietošana un saņemšana ir pilnībā mehanizēta.
No tām vizuāli pārāk neatšķiras arī kādas baznīcas tornis.
Arī velosipēdi šeit atšķiras no mūsējiem.
Hirosimā ir arī sava pils. Viss svaigi sabūvēts pēc atombumbas, protams.
Apmeklēju templi tās teritorijā. Pie ieejas tiem vienmēr ir šāda ūdens procedūru vieta – lai nomazgātu rokas un seju pirms ieiešanas svētnīcā. Tā ir vesela zinātne – vispirms ar vienu piektdaļu karotes kreisā roka, tad labā, tad mute, tad atkal kreisā roka.
Ir skaidrs, ka japāņi bērnībā nav paspējuši izspēlēties ar mašīnītēm – arī lielās izskatās pēc mantiņām.
Joprojām nevaru pierast pie vietējo aptiekas masku valkāšanas kaislības.
Specifiskā vietējā ceļazīme, kas aizliedz Lembergam un citiem gājējiem šeit šķērsot ielu. Šeit arī pirmoreiz ieraugu Hirošimas slavenāko celtni. Tas nelielais kupols, attēla labajā pusē.
Šī ēka kara laikā bija Hirošimas prefektūras rūpniecības produktu izstāžu halle. Slavenā bumba detonējās apmēram 250 metrus virs ēkas, vertikālā un īsā trieciena rezultātā saglabājot ēkas struktūru. Tā ir vienīgā ēka, kas pilsētas centrā netika pilnībā iznīcināta.
Pati bumbas uzmešana bija rezultāts laikietilpīgam sagatavošanās procesam. Izrādās, sākumā tika plānots iznīcināt arī Kioto, taču pilsēta esot izglābusies no mērķu saraksta kāda augsta amerikāņu ģenerāļa sentimentālu jaunības atmiņu dēļ.
Visi, kas ēkā atradušies, esot miruši acumirklī.
Drīz vien pēc sprādziena ēku sāka saukt par Genbaku, jeb Atombumbas kupolu.
Apkārtne tiek sargāta no droniem.
Esot ielikuši arī signalizāciju. Nepārbaudīju.
Paejoties mazliet nostāk, kupolu ātri vien vairs knapi var pamanīt apkārtējā kastīšu ainavā.
Šeit izveidots pilns piemiņas komplekts – pati ēka ir miera memoriāls, ap to ir miera memoriāla parks un tajā muzejs. Apmeklētājas frizūras kupols organiski sasaucas ar skulptūras kupolu un arī pašu galveno kupolu tālumā.
Muzejs ir, maigi izsakoties, diezgan šķebinošas sajūtas raisošs. Sprādzieni, detaļas, radiācijas upuru vaska figūras – viss, ko varat iedomāties.
Uzspēlēt atombumbu.
Jāiet izvēdināt galva pēc šī. Uz celtniecības žoga uzzīmētais tēls man pieklājīgi lūdzas piedošanu par sagādātajām neērtībām.
Sastopu arī rotaļlietu kaudzē dzīvojošu vietējo trako.
Viņa kolekcijā esošo Vinniju Pūku klāsts ir tiešām iespaidīgs.
Mantas japāņiem patīk. Gluži tāpat kā Seulā – arī šeit ir lērums spēļu zāļu, kas piedāvā no aparātiem dabūt ārā dažādas rotaļlietas.
Gaumīgs hipsteru frī treileris.
Gājēju pāreja, kas sacenšas ar mūsējo pie Laimas pulksteņa.
Patīkami sastapt pazīstamus vārdus.
Copy/paste.
Hirosimas man pietiek. Atkal ielecu tuvākajā Shinkansen un pēc neilga brīža esmu Kobē. Šeit jūtams kalnu un dabas tuvums. Dažu minūšu gājienā pa stāvu taciņu no dzelzceļa stacijas var uziet šādu ūdenskritumu.
Kobe ir viena no tām dažām ostas pilsētām, kas pēc valsts pašizolācijas 19. gadsimtā vērās vaļā ārzemju tirgotājiem, ilgu laiku pat vienīgā. Attiecīgi šeit radās eiropiešu kvartāls, Kitano.
No visas valsts cilvēki šeit braucot, lai sajustos, kā Eiropā. Tomēr, godīgi sakot, man šāda sajūta te īsti neradās – eiropiešu mājas izskatās stipri japanizējušās. Vietējos varbūt tomēr arī var apmānīt.
Elegants Kobes taksists.
Tūristu kunga rokās ir radiācijas mērītājs? Vai varbūt – eiropeizācijas?
Nelielo, butaforisko kvartālu, protams, dūšīgi izžmiedz tūrisma industrija.
Paejoties mazliet nostāk, atklājas sētas puse.
Tomēr kopumā – simpātiska vieta.
Līdz šim neredzēts auto zīmols, ar bruņurupucīti.
Atpakaļ uz dzelzceļa staciju nolemju doties pa kalnu taku. Tās sākumā mani iedvesmo brīdinājums nebarot mežonīgās mežacūkas.
No kalna paveras jaudīgi skati uz pilsētu.
Paralēli mežonīgajām cūkām mani te laikam apdraud arī zemes nogruvumi. Labi, ka nesaprotu, precīzi kas.
Izsprūku gan no viena, gan otra un pēc kāda laika esmu atpakaļ stacijā. Kā redzams, tā tiešām blīvi pieguļ dabai.
Nedaudz jāieturas un jādodas tālāk.
