Nonāku Kioto vēlā vakarā. Kā jau vēsturiskajā galvaspilsētā, nolemju palikt mūsdienu interpretācijā par tradicionālo japāņu viesu māju ryokan. Interesanta pieredze – no mēbelēm nelielajā telpā ir tikai plāns matracis, gultasveļa un televizors pie sienas.
No rīta ar viegli stīvu sprandu dodos apgaitā. Dažādas pilis un tempļi te tiešām ir krietni biežāk sastopami, nekā līdz šim apmeklētajās pilsētās.
Bērni auj nost apavus, lai vienu tādu templi apmeklētu.
Rezultātā veidojas šādas apavu struktūras. Ar audzinātājas kedām pa vidu.
Mūžvecs koks tempļa pagalmā apaudzis ar stutēm.
Drāma kādā spēļu laukumā.
Pilsētas centrā dzīvošana notiek ļoti kompakti. Nelielas ieliņas, nelielas mājas, nekā lieka.
Samērā bieži novērojamas gaumīgas, minimālistiskas kompozīcijas.
Arī vienkāršā sabiedriskā transporta pieturā.
Un ielas malā.
Kungs tīra tempļa aizsarggrāvi.
Kioto centra šķērsieliņa. Pie katra staba atstarotājs, lai miskastes mašīna neizraisa apokalipsi.
Yamato, lielai vietējai loģistikas firmai ir logotips ar visai loģisku vēstījumu.
Fantastisks auto salons. It sevišķi aizraujoši būtu gurkstēt šajā ielaminētajā sēdeklī, ja vasarā saplīst kondicionieris.
Trīs brāļi.
Māsa plakātā, māsa taksometrā.
Vēl viens fascinējošs Japānas aspekts ir dažādu tehnisko darbinieku uniformas. Vienkārši apsargi, satiksmes regulētāji ceļu remontu laikā, noliktavu pārziņi nereti izskatās ne švakāk kā kādas autoritāras valstiņas ģenerāļmaršali.
Vēl Kioto ir fetišs uz tradicionālajiem tērpiem jeb, kā man labpatikās domāt – geišām.
Ielās var redzēt daudz meiteņu, kas ar koka tupelītēm lepni klumburē krāšņajos tērpos. Iespējams, tobrīd pilsētā notika vietējie skolēnu dziesmusvētki vai kas tamlīdzīgs.
Turpat netālu plaukst arī sakura, protams.
Pastaigājoties pa pilsētu un ielas malā ieraugot šādus vārtus, ir skaidrs, ka pagalmā būs kaut kas tradicionāls un interesants.
Piemēram, kapi. Japāņu kapakmeņi bieži vien izskatās pēc kapu koka līstēm.
Vēl biežāk novērojami nelieli akmensdārzi. Tiešām idille lielpilsētas centrā.
Oranžie torii vārtiņi apzīmē to, ka aiz tiem dziļāk dārzā slēpjas neliels templītis.
Tradicionālas mājas pagalms.
Ļoti patīk šāds askētisms.
Viens mikro akmensdārzs atradās turpat trotuāra malā.
Tuvākā versija graustam, ko pilsētā izdevās uziet.
Šķiet dīvaini, ka kādā brīdī tauta var ņemt un aizmirst skaisto akmensdārzu un pagalmu tēmu un sākt būvēt kaut ko šādu.
Vispārējā pārapdzīvotībā divstāvu novietnes ir arī velosipēdiem.
Ielasmalu ēstuvēs pamanu kādu bieži gatavotu našķi – ar pupiņu biezeni pildītu mīklas sacepumu zivs formā.
Garšo īpatnēji, saldskābi. Karpa japāņu kultūrā esot veiksmes un labklājības simbols. Tā arī ir, mans vēders šo pasākumu iztur bez pārsteigumiem.
Vēl dažas interesantas detaļas. Budistu tempļus Japānā apzīmē ar mums visiem labi pazīstamo svastiku. Tulkojumā no sanskrita šis vārds nozīmē kaut ko līdzīgu "labi justies". Tempļi ar svastiku līdz šim tika apzīmēti arī tūristu kartēs, taču pēc daudzu ne pārāk kontekstu saprotošu lietotāju sūdzībām, ārzemniekiem domātājos ceļvežos un kartēs ugunskrusts turpmāk tikšot nomainīts ar pagodas attēlu.
Mikroskopisks templītis.
Un vēl vietām var sastapt arī šādas figūriņas, sauktas par ojizosama. Izgrebtas no akmens un simboliski ar priekšautu aizsargātas no aukstuma un vēja, tās esot tādi kā bērnu sarģenģeļi. Misticisma ap šo tēmu internetos pietiek, negribu samelot – vairāk informācijas labāk pagūglēt pašiem, ja interesē.
Atpakaļ pie vienkāršākām tēmām. Tax-free veikalā var nopirkt ugunsdzēsēju apģērbu līniju.
Gleznieciska kanāla malā cilvēki nodarbojas ar gleznieciskumu.
Burvīgs, minimālistisks trotuārs ar bambusa bortiem.
Vēl burvīgāka zīme, kas aizliedz parkošanos – spiež uz pirmatnējiem instinktiem, bailēm no plēsēja.
Ja tava māja atrodas kanāla malā un jāveic remontdarbi – gatavojies vieglām neērtībām.
Skolnieces izklaidējas,
Kimono raksti ar vieglu atsauci uz LSD.
Lampas kaut ko meklē ūdenī.
Simpātisks luksofora risinājums – kā neliels astoņdesmito gadu krāsainais televizors.
Baložu piesegts, vīrietis zog koka zarus.
Taksometru aizmugurējās durvis atveras un aizveras automātiski.
Japāņiem un islandiešiem ar to gariņu būšanu ir kaut kas kopīgs.
Kanāls tukšajā režīmā.
Pilsētvide dažviet ir neticami sterila, pat šādā it kā rūpnieciska paskata nomalē.
Tikpat neticams šķiet ugunsdzēsēju depo izmērs. Viņi brauc uz izsaukumu ar mopēdiem?
Ja iesākām šo tematu – Kioto ir interesanta detaļa, ko nemanīju citās pilsētās. Pie ļoti daudzām mājām, it sevišķi centrā ir..šādi sarkani spainīši, piepildīti ar ūdeni. Tāds ir arī iepriekšējā kadrā pie mikrodepo.
Spriežot pēc sastopamības biežuma, tas varētu būt ar likumu noteikts – kaut kādām noteiktām ēku grupām turēt pa rokai ūdensspaini ugunsgrēka gadījumam. Mūsdienu urbanizētajā Japānā tas, protams, šķiet pilnīgs atavisms, varētu taču izmantot ugunsdzēšamos aparātus. Jebkurā gadījumā, 2017. gadā te joprojām paļaujas uz veco labo spaini.
Arī policijas iecirnis nenomāc ar saviem gabarīriem. Plakātā pie tā ieejas kaut kāds huzārs ar zirgu izvizina bērneli.
Bet nevajag satraukties, te ir arī savs meklējamo ļaundaru un bez vēsts pazudušo saraksts.
Lego vīriņš regulē taksistu.
Ja jau esmu Kioto, būtu grēks neapmeklēt arī galveno pilsētas apskates objektu – slaveno Fushimi Inari Taisha templi. Interesanti, ka tas nemaz neatrodas pilsētas centrā, un ejot uz to sanāk soļot pa šāda tipa pilsētas vietām.
Kā jau nojautu pirms tam, dienas vidū templis ir tūrisma industrijas pārņemts. Neskaitāmi strītfūda stendiņi.
Cilvēki pucējas tradicionālajās drēbēs autentiskākām bildēm un selfijiem.
Slavenās torii vārtu alejas sākumā valda jūklis.
Cilvēki spiežas pa blīvi izvietoto vārtu tuneļa iekšpusi, taču, ja paiet no tā dažus soļus nostāk – nav neviena.
Dažbrīd te izskatās skaisti, nevar noliegt.
Tradicionālais konkurē ar Gucci.
Frizūra.
Nedaudz pārspīlēts kālis. Kāds japāņu valodas zinātājs varbūt var iekomentēt, kas šeit tiek reklamēts?
Lēnā solī pastaigājos atpakaļ uz dzelzceļa staciju.
Samērā nomācošajā asfalta un betona pārpilnībā kāds iedzīvotājs-vizionārs sev ir saskatījis lekna dārza aprises.
Piekrītu, varētu vērst mazliet vairāk uzmanības dabai. Tāpēc nākamajā stāstā – kāds samērā slavens vietējais ulkāns.