Esot Japānā, bija skaidrs, ka jāapmeklē sumo sacensības. Naivi biju iedomājies, ka tās te notiek katru nedēļu, visās pilsētās, gluži kā teātra izrādes. Naivi, tiešām. Izrādās, sacensības notiek tikai katru otro mēnesi, sešreiz gadā, un katrs posms tikai vienā vietā visā valstī. Man palaimējas un nepalaimējas reizē. Labā ziņa – tieši manas viesošanās laikā Osakā, pilsētā notiek Marta Turnīrs. Ne tik labā – ar biļetēm uz sumo turnīriem šeit ir apmēram līdzīgi kā ar biļetēm pie mums uz Dziesmusvētkiem. Nospļaujos, tomēr gar sumo arēnu garām noiet tomēr nolemju. Un nenožēloju.
Esmu trāpījis. Tieši tajā brīdī arēnas priekšā notiek rosība. Bariņš sumo onkuļu stāv uz trotuāra un kaut ko gaida.
Izrādās – drīz viens pēc otra ar dažādiem transportlīdzekļiem ieradīsies sportisti – pēc neilga brīža sāksies sacensības. Šie omulīgie kungi viņus draudzīgi sagaida.
Mazliet dziļāk arēnas priekštelpā, savukārt, gaida dedzīgu fanu pūlis, kas vairumā sastāv no japāņu pensionāriem.
Mēģināts nav zaudēts. Apvaicājos par biļetēm. Tante sāk nepieklājīgi smieties.
VIP ložu apmeklētājiem tiek gatavoti dāvanu komplekti. Manīju, ka iekšā ir arī alus bundžiņa.
Gaida. Drīz nāks.
Apsardzes darbinieks mūs padzen malā, drīz sāksies ierašanās.
Otrā ielas pusē piestājuši arī garāmbraucēji un ar interesi snaiksta kaklus.
Kolorīti.
Un tad viņi visi arī pamazām ierodas. Dažs ar smalkāku vāģi, cits ar taksi vai mikroautobusu. Šis, piemēram, ar leģendāro austrumeiropas tirgus somu.
Jo lielāka zvaigzne, jo nevērīgāka gaita un skaļākas skatītāju ovācijas.
Skatītāju pulkā manu divus zēnus, saģērbtus par pastniekiem.
Vēroju sumo zvaigžņu ierašanos no otras ielas puses. Kad kādā brīdi paskatos lejup – ieraugu kārtējo japāņu šizu – noslēpumainu kasti, uz kuras gan uzzīmēts, gan arī atveidots plastmasā kāds ķinķēzs-supervaronis. Paralēli tam uz kastes vāka uzdarbojas arī Tostermaižgalvmens, piemēram. Kādam mērķim šī kaste paredzēta, tā arī nesapratu. Citiem vārdiem – laipni lūdzam Japānā!
Kas vēl interesants Osakā. Skaistas meitenes ar telefoniem.
Kā dzīvas statujas.
Skaisti.
Trotuāra birojs.
Ugunsdzēsēji priecīgi trauc misijā.
Pilsētas centrs.
Blīvais reklāmu un dažādu konstrukciju slānis dažviet pilsētvidi padara tādu..butaforisku.
Pa ielām braukā šāds aģitācijas busiņš. Jāatjauno bijušās impērijas robežas?
O, sveiki!
Sarkanais Krusts atvēris kafejnīcu. Protams, nenoturos un sāku prātā sacerēt lētu joku par Asiņaino Mēriju.
Pozīcija.
Šķiet, esmu nonācis smalkākajā iepirkšanās rajonā.
Cilvēku sejās uzreiz var pamanīt trīs līmeņus vairāk aristokrātiskuma.
Tas pats – arī aksesuāros.
Jaunā paaudze aug un mācās.
Kāpēc lai Marc Jacobs skatlogu nenoformētu..šādi?
Var iegādāties arī transportlīdzekli, lai aizdabūtu pirkumus līdz mājai. No vienkāršāka.
Līdz pavisam kosmiskam.
Nolemju apmeklēt vēl vienu apskates objektu – izrādās, Osakā esot viens no lielākajiem akvārijiem pasaulē.
Ar sabiedrisko aizbraucu uz pilsētas nomali, kur tas atrodas.
Pa ceļam novēroju brīnišķīgu ceptas olas instalāciju pie kādas kafejnīcas.
Esmu klāt.
Ātri kļūst samērā skaidrs, ka te viss tiek organizēts neskaitāmu bilžu terabaitu ražošanai.
Ar dzīvniekiem šajā sakarā arī viss sarunāts.
Pat sliktā garastāvoklī esošs pingvīns sakož knābi un iztur savu maiņu.
Un pats labākais – speciāls akvārijs, kurā jūras radības var arī pataustīt.
Paldies Osaka, man jādodas tālāk.