Ceļojums pa Japānu tuvojas beigām. Esmu nonācis galapunktā – Tokijā.
Esmu daudz dzirdējis par kaut kādu leģendāru gājēju pāreju centrālajā rajonā Ginzā, ko visi fotografējot. Kad aizeju līdz turienei, īsti nesaprotu, par ko ir haips. Zebru daudz, cilvēku maz. Ok, varbūt esmu nelaikā un jāpakāpjas augstākā skatpunktā.
Skatos uz maģiju ielasmalas restorāniņā un atceros, ka tepat blakus jābūt vēl vienai leģendārai Ginzas vietai.
Ir tāda jauka filma, Jiro Dreams of Sushi – par vecu japāni, fanātisku suši meistaru, kas joprojām strādājot un katru dienu slīpējot savu jau tā ekselento meistarību suši pagatavošānā. Otrs feils īsā laikā – Džiro restorāns izrādās ciet.
Nu, vismaz mākslīgā sakura priecē.
Augstceltnes ir visās manis līdz šim apmeklētajās Japānas pilsētās, taču Tokija uzreiz šķiet jūtami iespaidīgāka vēriena ziņā.
Kā jau ierasts – arī Tokijā mikimauši popularizē šķietami nopietnas vietas.
Nākamajā dienā ekskursionējos pa vairākiem slaveniem pilsētas apriņķiem. Pirmais – Shibuya, iepirkšanās un izklaižu rajons.
Te var novērot leģendāros Tokijas modīgos. Saskaņots komplekts.
Līdz pusei izdzisis zirgs un simpātisks sauklis.
Raibs gar acīm.
Dažs labs pārstrādājies vai pārballējies vieglā zombijstadijā.
Detaļas.
Iespēja nofotografēties ar motopeli.
Polija ar savām salīdzinoši teju neredzamajām, kuslajām reklāmām nervozi smēķē koridorā.
Dažās vietās gandrīz vai bail iet iekšā.
Kas zin, vari neattapties pēc tam.
45 grādu arhitektūra.
Celtniecības žogi tiek noformēti ne tikai ar zaļumu apdruku sānu garumā, bet arī ar našķu un dzērienu automātiem, kā arī nelielu oranžēriju stūrī.
Simpātiski.
Neredzēti pazīstamu zīmolu auto modeļi.
Taksists nav sarauts krampī, viņš vienkārši pirms pusdienām patiltē nedaudz uzvingro.
Ieklīstu kādā parkā. Šķiet, ka vienīgais, ko te drīkst, ir izsoļot cauri un varbūt vēl arī elpot.
Taču iekšā neizskatās tik traki.
Kāds ārzemnieks iemēģina tradicionālās koka tupeles.
Izgājis no parka, dodos Shinjuku virzienā. Ejot garām kādam būvlaukumam, kaut kas neliekas īsti riktīgi. Visi strādnieki vienkārši..strādā. Klusi, mierīgi, vienlaicīgi. Visi!
Kāds padrūms tornis nedaudz atgādina slaveno Ņujorkas Empire State Building.
Shinjuku vietām izskatās kā no nākotnes. Pietrūkst vien to lidojošo mašīnu.
Tik vien kā bruņurupuču ģimene, kas apdzen aizmigušu zaķi dzeltena kalna kāpšanas sacensībās.
Tokijas taksometriem uz jumtiem ir sirsnīgas, izgaismotas firmas atpazīšanas bumbiņas.
Pilsētā ļoti populāri ir arī bumbiņu automāti, burtiski grēdām. Iemer monētiņu, saņem plastmasas bumbiņu ar pārsteigumu. Tāds Adult Surprise, jo, man par lielu pārsteigumu, vairums novēroto šo automātu lietotāju nebūt nav bērni.
Bumbiņu automāti liecina, ka esmu nonācis Akihabara – slavenajā anime, videospēļu un citu frīkainu aizraušanos fanu rajonā. Bildē redzamajās ēkās visu stāvu platībā izvietojušies neskaitāmi videosaloni, anime komiksu veikali, neticamākās lietas, ko vien var iedomāties.
Cilvēki pa šo saldumu rajonu mudž pūļiem.
Šajā reportāžā nepietiks vietas parādīt visu. Pokemonu mantiņu automātu zāles.
Libidoll.
Kartiņas ar supevaroņiem, kas tiek pārdotas kolekcionāriem par iespaidīgiem cipariem.
Anime porno.
24+
Un salīdzinoši sarežģītāks fetišs – kartiņas ar jaunu, nevainīga paskata meiteņu attēliem.
Videozālēs ir aparāti jebkurai gaumei, ko var iedomāties.
Cilvēks cīnās par savu suši-kaķēnu.
Šeit savukārt pārsteigumbumbiņas dabūjamas bez cīņas.
Vēl viens populārs žanrs Akihabarā ir tā saucamās Maid Cafe – vietas kur smuki saģērbtas meitenītes pabaro un apčubina viesus. Tīrākais saimnieka un pazemīgas padotās fetišs. Galvenajā ielā ir pilns ar šādu kafejnīcu reklāmlapiņu dalītājām.
Nezinu, kā ir patiesībā, bet oficiāli nekāds intīms te neesot iejaukts. Mazās istabenes aptekalē saimnieku, pienes ēdienus un dzērienus kā parastā kafejnīcā. Neesot atļauts pieskarties un prasīt privātu kontaktinformāciju.
Ja istabeni neprasās, var doties uz kaķu kafejnīcu. Vēl viens fetišs – ārstēt lielpilsētas steigu un stresu ar murrājošu kaķēnu klēpī.
Ja arī tas neder, vienmēr var atgriezties pie tiklo meiteņu kartiņu automāta.
Vai, protams, pārsteigumbumbiņām!
Pēdējā dienā Tokijā nolemju uzmeklēt vēl vienu leģendāru vietu – nieka trīsdesmit dienu laikā 1972. gadā uzcelto, futūristisko Nakagin Capsule Tower. Divas betona pamatnes satur 140 jau gatavas kapsulas, 2,4 x 4 metri izmēros. Katrai kapsulai ir apaļš logs 1,3 metru diametrā. Un pat apmēram lidmašīnas tualetes izmēra labierīcības. Kapsulas būvlaukumā tika nogādātas jau pilnīgi aprīkotas, atlika tās tikai piestiprināt betona pamatnēm. Tīrākais sci-fi.
Pasākums ir acīmredzami nolietojies un jau ilgus gadus Tokijā valda kaislības par šīs leģendārās ēkas nojaukšanu. Daži vēlas vietā celt modernu torni, citi aizstāv arhitektonisko vērtību. Katru kapsulu iespējams individuāli izņemt un nomainīt, taču reti kurš to dara, jo tas esot dārgi.
Ielas līmenī ēka izskatās šādi.
Redzams, ka svētceļnieku uz šejieni netrūkst. Zīmītēs skaidri un gaiši rakstīts, ka pēc ieiešanas ēkā vari tikts nodots policijai.
Man, protams, tas jāpārbauda. Nekas tāds nenotiek – papļāpāju ar apsargu un netieku ielaists liftā. Toties paspēju nofotografēt pastkastes, kas atgādina tās pašas kapsulas.
Kapsulu tēma man nav sveša. Esot Tokijā notestēju vairākas.
Gan ekskluzīvu versiju pilsētas dārgākā rajona, Ginzas centrā.
Gan vienkāršāku, tautas versiju. It sevišķi pie dzelzceļa stacijām, orientējoties uz ceļojošiem uzņēmējiem un tirgotājiem atrodami saunu un kapsulu viesnīcas apvienojumi. Sākumā esmu nedaudz piesardzīgs, vai nebūšu seksuāli apdraudēts, jo pasākums ir male only. Tomēr bažas drīz vien izgaist. Vienīgā aizdomāties liekošā nianse – pie ģērbtuvēm aicinājums neizrādīt tradicionālos japāņu mafijas tetovējumus.
Kad esi izkarsējies pirtī, paņem aliņu, cigareti un atlaidies milzīgā, ērtā krēslā un sāc vērot kādu no šizofrēniskajiem japāņu atrakciju šoviem.
Nu, piemēram, šovu, kurā pliki dalībnieki uz vēdera šļūc pa tādu kā rodeļu trasi.
Un tad arī ir visas iespējas doties izgulēties. Nesirgstu ar klaustrofobiju, tāpēc šāds izolēts personīgās telpas variants man pat šķiet simpātiskāks, nekā parastie hosteļi, kur kaimiņa kājas pirksts durās nāsī, nerunājot nemaz par skaņām un smakām kopējās daudzgultu istabās.
Skaisti.
Katafalciņā ir arī televizors, kurā, gluži kā laika ziņās var uzzināt arī sakuras ziedēšanas ziņas.
Laipna zeme vispār. To var pateikt pēc lidostu sargājošā policista sejas izteiksmes. Bet sevi mācēs aizstāvēt, ja vajadzēs. To var pateikt pēc nūjas.
