Izrādās, Tokijā atrodas lielākais vairumtirdzniecības zivju tirgus pasaulē. Nežēlīgā agrumā katru rītu šeit tiek atvesti svaigākie (un, protams, arī sasaldētākie) jūras produkti no visas pasaules, sākoties tikpat nežēlīgai tirdzniecībai. Tieši šeit notiek arī pasaulslavenās tunču izsoles. Sava Japānas ceļojuma pēdējā naktī nolemju mēģināt vienu tādu redzēt arī savām acīm, tā teikt, bonus track. Tas izvēršas par veselu piedzīvojumu, rezultējoties tikpat negulēti sarkanās acīs, kā pats ultrasvaigā tunča mīkstums.
Pirmoreiz Tsukiji ieklīstu jau agrāk, iepriekšējās dienas vidū.
Zivju tirgotāju biroji nedaudz atgādina autoservisu estētiku. Tikai šeit 1993. gada puspliku meiteņu kalendāru vietā redzami tikpat puspliki karatisti.
Ideāla darbavieta japāņu mafijai, jakudzai – tikšanai vaļā no lieciniekiem.
Kas zin, kas iemūrēts šo paviljonu sienās.
Satrūkstos. Nezināju, ka tunču vaigi arī skaitās delikatese.
Uz kāda galdiņa eksponējas nepabeigts sašimi.
Izeju cauri paviljonu labirintiem un nonāku gigantiskā iekšpagalmā.
Tirgus rīts beidzies un šeit notiek pavisam interesants process – tukšo kastu stumdīšana.
Uz brīdi var sajusties kā bēdīgi slavenajā Fukušimas atomreaktorā – novērotāji maskās, nesaprotamas kustības.
Kastes krājas milzīgās kaudzēs, garāmejoši cilvēki no tām izvēlas sev vajadzīgo.
Un stiepj prom.
Neparasta vieta. Samiedzot acis, var sajusties kā Arktikā – ledus kalni visapkārt.
Nākamais piegājiens, šoreiz jau leģendārās tunču izsoles sturmēšanā, ir manas aizlidošanas dienas rītā, mazliet pirms diviem naktī. Lai tiktu uz to, tirgus vadība ir noteikusi samērā dīvainus noteikumus – par spīti tam, ka izsole sākas pussešos rītā, rinda formējas un tiek laista iekšā trijos. Un tad vairāk kā divas stundas nīkst. Taču, tā kā bezmaksas ekskursijā tikt gribētāju netrūkst un vietu skaits ir limitēts līdz 120, cilvēki nekurn un nakts vidū arī šeit ierodas. Kamēr gaidām rindā, rosība tirgus teritorijā nerimst – brauc fūres ar svaigu preci, ap tām spieto elektrokāri – viss notiek.
Ja neesi paspējis, pats vainīgs.
Esmu trāpījis pirmo 60 cilvēku grupā. Gluži kā kādā bēgļu krīzē visi drīz vien izplājas uz grīdas. Telpas otra daļa ir norobežota.
Tajā drīz vien satupstas arī otra grupa, atšķirīgas krāsas vestēs – viņi dosies skatīties izsoli nākamajā porcijā, uzreiz pēc mums.
Kādu brīdi mūs izklaidē viens no ilggadējiem izsoles dalībniekiem. Tīri labā angļu valodā viņš ir samācījies arī lērumu joku, kas lielākajā daļā gadījumu stāstiņā iesaista arī viņa sievu. Paralēli tiem viņš organiski ieskicē arī faktus par tunču rūpalu. Fakti ir diezgan šokējoši – dārgākais pārdotais tuncis šeit esot bijis 2013. gadā, 222 kilogrami, par aptuveni 1,8 miljoniem ASV dolāru.
Beidzot esam iekšā. Sākam masveidā safotografēt katru redzamo kvadrātcentimetru.
Viss lielais furors ir par nelielu angāru, kurā strīpās salikti sasaldēti tunču līķīši.
Katram virsū uzlikts svaigi nogriezta astes ripiņa, lai potenciālie iepircēji var novērtēt krāsas, kas tajā pašā laikā nozīmē arī svaiguma toni.
Tas tiek arī nekautrējoties darīts.
Ar mazu cirtnīti bez kompleksiem pārbauda arī citas vietas.
Izskatās, ka visi viens otru sen jau pazīst. Taču vienlaicīgi ir arī nesamierināmi konkurenti par labāko zivs kumosu.
Jābūt īstam profesionālim, lai šajos ledus klučos saprastu, kurš no tiem ir 1,8 miljonus dolāru vērts.
Katrai zivij virsū ir savs cipars un arī cita papildinformācija.
Izskatās, ka ķermeņu grupiņas ir sadalītas aptuveni pēc gabarītiem.
Tie tiek atvesti koka zārciņos, kas tagad grēdojas angāra malās.
Vēl pēdējā pārbaude uz tausti.
Uz aci. Katram iepircējam ir pie cepures piestiprināts vārds vai pārstāvošās iestādes nosaukums. Modes industrijai agri vai vēlu vajadzētu prasties pārtvert šo trendu.
Un tad izsoles sākas. Te vienā, te otrā angāra vietā, pie katras no guļošo tunču grupiņām. Skaņa ir neaprakstāma – ātra, burbuļojoša bubināšana un melodiska, piekrītoša murmināšana, skaņas ekvalaizerim staigājot augšā-lejā. Ja acu priekšā nebūtu šis skats, tikai audio versijā pasākums pilnīgi mierīgi varētu izklausīties pēc kādas vietējās Fudzi pielūdzēju sektas dievkalpojuma.
Tāds tunču holokausts.
Dažās sekundēs viss ir cauri.
Un arī mums jāpamet telpa, ielaižot vietā otru grupu.
Ārā jau ir gaišs un tirgus teritorijā joprojām valda rosība.
Viskolorītākā detaļa ir šie putekļu sūcēja formas kravas transportlīdzekļi. Kā no vecām sci-fi filmām, kurās ar šādiem aparātiem vienmēr braukā Marsa kolonizatori.
Tie pārvietojas pa teritoriju tik mežonīgā ātrumā, ka grūti noticēt tam, ka neviens nesaskrienas.
Laiks uzēst brokastis.
Tagad jau nojaušu, no kuras vietas meklējami labākie gabaliņi.
Ar to arī mans Japānas piedzīvojums finalizējas. Paldies par uzmanību! Un, protams – ja ir iespēja, noteikti kaut reizi dzīvē turp noteikti aizbrauciet. Brīnišķīga un dīvaina zeme, kas pēc tam ļaus uz savu pasauli paskatīties stipri svaigākā leņķī. Iesaku.