Kaboverde uzkrīt uz galvas pilnīgi negaidīti. Izrādās, cilvēki no nestandarta ceļojumu galamērķu tūroperatora FlyMeAway arī ir šī bloga lasītāji un kādā brīdī sazinās ar mūsu redakciju, lai piedāvātu aizsūtīt komandējumā uz šo tālo nostūri. Domājat, šaubas bija ilgas? Piecu dienu laikā apmeklējām divas no daudzajām valstiņas salām. Kā ierasts, par galamērķi nebiju ievācis pārāk daudz informācijas, lai turētu prātu tīru un būtu gatavs jebkuriem iespaidiem. Šī taktika atmaksājās – redzētās ainavas un arī kopējā atmosfēra pilnīgi noteikti bija tādas, ko no Kaboverdes nebiju gaidījis.
Viss sākas Rīgas lidostā – ar rekorda cienīgu galamērķi. Šis ir viens no tālākajiem tiešajiem reisiem, kas jebkad veikts no RIX. Jāatzīst gan, ka neviecam to vienā paņēmienā – pa ceļam ir viena degvielas uzpildes pauze kaut kur Spānijā. Bet arī ar visu to – tikai deviņas stundas un no stipri nemīlīga novembra beigu Latvijas klimata tu izkāp uz pilnīgi citas, saules pielietas un siltas planētas.
Lidostā nekavējamies – lecam nedaudz pamīcītā, bet gana lepnā mersedestaksī un laižam uz Sao Vicentes salas galveno pilsētu – Mindelo. Tā skaisti izvietojusies līci ieskaujošo kalnu nogāzēs.
Asfalts ir labs, arī ceļa infrastruktūra tāda pati. Pirmajā mirklī galīgi nešķiet, ka tehniski atrodamies Āfrikā. Pirmā liecība par to, ka šī tomēr nav Portugāle varētu būt turpat pie krasta nogrimis un rūsējošs kuģa vraks.
Bet priekš kontinenta standartiem šeit šķiet Šveice. Asfalts, korekts bruģītis, remontētas māju fasādes. Līdz 1975. gadam Kaboverde bija sarūkošās Portugāles impērijas sastāvā. Pēdējos gados samierināšanas nolūkos tā tika no kolonijas pārdēvāta par līdzvērtīgu aizjūras departamentu. Tomēr drīz vien arī tas vairs nespēja aizkavēt kaboverdiešus no tikšanas pie kārotās neatkarības. Par spīti tam, daudzviet Portugāles atmosfēru var labi just joprojām.
Var noķert arī Āfrikas sajūtu – gan tirgū, gan, piemēram, cilvēkiem un mantām piestūķētā mikriņā. Ekonomiskie apstākļi nav visspožākie – valstī faktiski nav derīgo izrakteņu, 90% pārtikas tiek importēta, ar zemkopību var nodarboties tikai dažās salās, tāpēc viss tiek orientēts uz zvejniecību un tūrismu.
Kaboverdiešu pasaules redzējums īsumā.
Lidostā, izejot no termināļa, katru ielidotāju sveic baskājainas sievietes bronzas skulptūra. Šī dāma izvietojusies arī uz vietējo naudaszīmju, eskudo, banknotēm. Varbūt jau atpazināt – pasaulē gana zināmā dziedātāja Sezārija Evora ir dzimusi tieši šeit.
Nacionālais ēdiens ir diezgan nepretenciozs – vārdā kačupa – sautējums no pupām, kukurūzas un vēl kaut kā nenosakāma. Tiek pasniegts interesantā kombinācijā – ar ceptu olu, desas gabaliem un mazu zivteli. Pēc šī tomēr vairāk pārorientējos uz zivīm un jūras mošķiem.
Ieliņas pilsētas centrā nešķiet pārāk draudīgas. Vietējie ir vai nu laipni, vai pilnīgi nepievērš uzmanību. Tūristu te pietiek.
Drošības perimetrs mūru virsmās tiek izpildīts attīstības valstīs iecienītajā manierē – iecementējot augšā asas stikla lauskas.
Brīžiem var noķert burvīgu septiņdesmito gadu sajūtu.
Kāda iestāde savā nosaukumā izmanto Facebook logotipa šriftu.
Pārvietošanās ar sešām kājām.
Pilsētas centrā izveidota oficiālā pludmale. Smilšu graudiņi ir balti un tik lieli, ka šķiet, ka staigā pa putuplasta bumbiņām. Kā redzams, pludmalē vairāk nedrīkst, nekā drīkst.
Tālumā redzamais krasts jau ir otra sala – Santo Antao. Tur mēs vēl nonāksim.
Sienu gleznojumi aicina glābt planētu. Iedzīvotāja savukārt glābj savu galvu no saules.
Antīkam Volvo saimnieks vidēji rūpīgi izgatavojis un piestiprinājis nosaukuma burtus.
Taksometrs nacionālā karoga krāsās.
Zilā krāsa te vispār ir diezgan iecienīta.
Ģeniāls risinājums Stāvēt aizliegts ceļa zīmei – krāsu kombinācija uz staba ir redzama un atpazīstama arī neredzot pašu zīmi.
Daudzas meitenes te iecienījušas burvīgus afro.
Zaļu banānu tirgotāja.
To, ka šī ir civilizēta valsts, apliecina Āfrikai gana šokējošs fakts – motorolleristi rātni valkā ķiveres!
Mājas pagarinājums uz trotuāra rēķina.
Citai mājai uz sienas savukārt attēlots viss, par ko varētu sapņot LSD saēdies Žaks Ivs Kusto.
Nolemjam pakāpties kalnā. Attālinoties no centra atmosfēra diezgan strauji sāk mainīties. Nogāzē klasiski izvietojusies vietējā favela. Šādās vietās valda 3 minūšu likums – ierodies, sabildē un trijās minūtēs notinies. Šāds laika sprīdis ir pietiekams, lai potenciālie apdraudētāji varētu noorientēties ar tavas klātbūtnes faktu un izdomāt savu rīcības plānu. Tā arī notiek – redzam kaut kur apakšā starp būdām esošus jaunēkļus, kas kaut ko bļauj, māj un sāk skriet augšā. Uzņemu laiku.
Kamēr rit pirmā minūte, var apskatīties skaistu skatu uz pilsētu. Krāsainās mājiņas skaisti kontrastē ar favelas nepabeigtības pelēkumu.
Otrajā minūtē var uzmest aci uz pakalna otru pusi. Šeit krāsas ir piezemētākas. Un apbūve visai blīva – te dzīvo teju 70 tūkstoši iedzīvotāju.
Viss. Trešajā minūtē sākam pamanīt, ka mūs vēro arī no augstāk esošajām mājelēm. Laiks tīties. Jaunēkļus gan satiekam, bet tā kā nerunājam portugāliski, īsti arī nav saprotamas viņu vēlmes. Viss beidzas labi – esam atpakaļ centra mierā un vērojam, kā vīrietis kāpj pa trepēm-rēbusu.
Kopā ar zivīm ceļojam tirgus virzienā.
Žanra klasika – tā rajonā atmosfēra arī ir mazliet skečīgāka. Te gozējas gana daudz tipiņu bez redzamas nodarbošanās. Bet atkal viss mierīgi – neviens ne ar ko neuzbāžas.
Sezārijas mazmeita.
Piestātnē atvests svaigs loms, jāiet skatīties. Turpat krastā saulē kaltējas arī ne tik svaigs.
Te iet ņiguņegu – pārliecinošas dāmas bļaustās un izvēlās sev labākos gabalus.
Diezgan nopietns tuncis.
Skaista sakritība ar jūras, zivju un pirātu tēmu.
Turpat tirgus paviljonā aktīvi notiek zivju ķidāšana.
Viens no kungiem ir ar stendapa komiķa potenciālu.
Zivju tīrīšana aktīvi notiek arī turpat ielas malā, ārpusē.
Un turpat pārsimts metrus no tirgus haosa – šāds, uz ārzemniekiem tēmēts privātais klubs. Kontrastu pilsēta.
Vakarā nolemjam pakāpties citā pakalnā, cerot, ka nebūs atkal jāiedarbina hronometrs. Pa ceļam atkal ir ne tik uzpucēti skati. Ģimene dzīvo būdā ar dzelzs slēģu sargātiem logiem. Atkritumi piesieti pie staba – lai suņi un kazas neizvazā.
Tie te mierīgi ganās savā vaļā.
Vēl viens kontrasts – villa un turpat apakšā kuģu remonta rūpnīca, kurā tiek netīri un skaļi apstrādāts kārtējais pacients.
Aizejot līdz ceļa galam, paveras skats uz blakussalu un seniem militārajiem nocietinājumiem.
Salas sargsuņi joprojām ir modri.
Vakara atmosfēra pilsētā ir skaista.
Citā dienā puslegāli izpētām pilsētas fortu, kas slejas pašā centrā esoša paugura virsotnē. Forts pa šiem gadiem ir stipri saguris un pagaidām netiek darīts nekas, lai to kaut kā iepakotu tūrisma vajadzībām.
Laiks pamazām apaļoties un pievērsties pārējai salas daļai. Bet līdz tam – vēl dažas pilsētas detaļas. Krāsu kontrasti te nereti ir fantastiski.
Tieši tāpat nespēju vien beigt priecāties par visapkārt redzamajiem mikrofoniem. Kaut kur jau ir anekdote par to, ka tie slepeni visus noklausās?
Brīvdabas kiosks.
Tas vēl ir šiki – galds un krēsls! Daudz kur tirgošanās notiek turpat uz trotuāra apmales.
Skarba cīņa par mikriņa pasažieri. Nu ok, nē. Kungi vienkārši dauzījās.
No portugāļu flīzīšu gleznas izkāpušais jauneklis.
No portugāļiem mantojumā daudzviet palikuši arī bruģa zīmējumi.
Komiskākais pēdējā laikā redzētais manekens.
Dižais Darvins nosodoši noraugās no tirgus humpalu kaudzes.
Pasaules mikročempionāts futbolā.
Dārzeņi veikaliņos ir pilnīgi brīvi no Briseles banānu līkuma standartu regulām un laiski atļaujas neizskatīties tā kā plakātā. Nu, gluži tāpat kā fāstfūda burgeri reti kad ir tādi kā to apetītelīgajās fotogrāfijās.
Domā iekšpus kastes.
Kolorīts vietējais bārberšops. Uzticētu savu rīklīti tādam?
Te joprojām sastopamas arī mūsu pusē sen izzudušās starptautisko tālsarunu būdas.
Maksimālists.
Ķīnas neredzamā roka paklusām iespiežas arī šeit – kā teju visur Āfrikā. Šeit piefiksēts retais brīdis, kad tā ir redzama!
Vietējais mākslas muzejs. Māksla tiek papildināta – top turpat iekšpagalmā.
Pirmā iepazīšanās ar Kaboverdi ir patīkama. Cilvēki ir daudz draudzīgāki un kopējais dzīves līmenis krietni augstāks, kā biju gaidījis.
Turpinājumā – papētīsim, kas notiek pārējā salā.