Laiks izkļūt no vietējās lielpilsētas un paskatīties, kas darās pārējā salā. To darām, pie tirgus iestūķējoties vienā no mikriņiem, šeit sauktiem par aluguer. Uz paneļa ir patīkams paklājiņš, kurā tā vien gribas iegremdēt un paberzēt karstumā nemitīgi svīstošās plaukstas.

Galvenais pārsteigums – vairums ceļu ārpus pilsētām ir bruģēti. Asfaltā novēroju tikai divus svaigus ceļa posmus – pārējie kā senos laikos. Pat ar atdalošājām līnijām no gaišākiem bruģakmeņiem. Braucot attiecīga, vienmērīgi vibrējoša sajūta. Miglaini atceros arī informāciju, ka bruģakmeņu materiāls esot vulkāniskas izcelsmes. Ar šo Kaboverdes salās deficītam tiešām nevajadzētu būt.

Salas augstākais punkts – Monte Verde šķietami lūr virsū, lai kur tu salā atrastos. 725 metrus augsts.

Ceļu remontdarbi. Bruģa spraugu tīrītājs?

Novērojas arī krūma remonts.

Nenopriecāties, skaistums. Vienīgais – sala ir totāls vulkāniskas izcelsmes tuksnesis.

Sieviete ar zīdaini sagaida kādu savu mazliet lielāku bērnu atbraucot ar mūsu mikriņu.

Vienā brīdī nogriežamies no ceļa un pa mazu celiņu stūķējamies pakalnā uz kādu pagalmu.

Šoferis nav sīkumains un kādu tanti labprāt ieved tieši mājās.

Kāda vietējā bagātnieka villa. Uz krāsu te iespringst tikai turīgie.

Pārējiem ir citi izaicinājumi.

Inovācijas sasniegušas arī šos krastus.

Attālumi ir nelieli un gana ātri esam atbraukuši uz galapunktu – ciematiņu Calhau. Simpātiska pasaules malas sajūta.

Nesaprotama instalācija no gliemežvākiem.

Pamanu divus trulli, kas ir jocīgs rūķu mājiņu un tadžinu arhitektūras krustojums, sastopams Dienviditālijā.

Ciemats atrodas tieši pie vulkāna krātera nogāzes. Ielas ir tukšas, sastopam vēl pāris tūristus un trīs akvalangistus, kas dodas mērcēties.

Siesta.

Tomēr tiekam arī novēroti.

Vulkāna krāteris. Vienīgās košās krāsas apkārtējā ainavā no sevis izspiedusi kāda paēnā paslēpusies puķe.

Viens no satiktajiem tūristiem krāmē uz īres auto jumta jūras ežu skeletiņus. Eksakti.

Aparāta operators iesnaudies.

Vienīgā vieta, kas ciematā vaļā – vietējais okeāna muzejs.

Ekspozīcija izvietota ļoti kompakti. Sākumā šķiet, ka pie sienas ir zīme – dzīvniekus nebarot. Tomēr tas izrādās lūgums nemest uz grīdas atkritumus.

Dodamies uz nākamo ciematu ar kājām. Sākumā pa apskaužami kvalitatīvas šosejas, pēc tam pa okeāna malu.

Pa ceļam sastopas šāds augs. Mēģināja uzbrukt.

Kad esam sasnieguši okeāna krastu, lai gar to soļotu tālāk – trīs autobusi izverd tūristu lavas straumi, kas plūst mūsu virzienā.

Daži simti metru – un apkārt vairs nav manāms neviens. Toties mūs atkal vēro salas augstākais punkts.

Šoseja savukārt aizvijas arvien augstāk pa kalnu nogāzi. No apakšas par to liecina vien reta ceļa zīme, kas brīdina par iespējamajiem nobrukumiem.

Pludmali okupējuši nelieli krabīši.

Taču vēl vairāk – izskalotie atkritumi. Vienīgais priecīgais, ko šajā situācijā var saskatīt – skaisti sapas ar okeāna tirkīza toni.

Ir sajūta, ka tie vēlas ko pateikt.

Sastopas pat šāda izmēra atkritums – vairs nevienam nevajadzīga, veca signālboja.

Garlaicīgi nav – aiz nākamā līkuma sagaida vietējo komunikācijas mēģinājumi ar citplanētiešiem.

Un vēl tālāk – kadri no sērfa zīmola reklāmas klipa.

Vulkānisko iežu taka sagrupējas atpakaļ bruģētajā ceļā un ir skaidrs, ka sasniegta nākamā pilsētiņa – Baia das Gatas.

Pirmā lieta – jānoiet garām mikroskopiskam graustu kvartālam.

Tālāk sākas greznākas ēkas.

Pilsētiņai pat ir vārti.

Tomēr līdzīgi kā iepriekšējā ciemā – dienas vidū valda mērens izmirums.

Visa iespējamā dzīvība ir sapulcējusies pie vienīgā atvērtā restorāniņa, kurā ieturas viss tūristu autobusa saturs.

Arī taksists, mēģinot paslēpties vienīgā koka paēnā, pacietīgi gaida savu laupījumu.

Nedaudz apokaliptiski.

Suņu te tiešām netrūkst.

Pat vietējās villas foto bez tāda neiztiek.

Ar kājām pāri tuksnesīgam klajumam soļojam uz nākamo ciematu – Salamansa. Ainavas atkal top skaistas.

Telefonu sērga tikusi arī līdz Kaboverdei.

Turpat pie vietējās skoliņas durvīm pavisam netīšām izvietojušās visas iespējamās saldumu pārdevējas.

Vīrietis mēģina izpiņķerēt zvejas auklas mudžekli, piesienot to pie tuvējās laivas. Izskatās, it kā būtu izvedis to pastaigā.

Pludmalē atrodas paradīze mīlīga bāriņa izskatā.

Ēdienkartē – mošķi.

Arī reportāža no vietējā futbola čempionāta neiztiek bez sunēna bildes.

Nāk vakars, jāķer pēdējais mikriņš atpakaļ uz Mindelo.

Augšā tiek sakrāmētas mantas un – dodamies.

Pa ceļam novērojas jocīgas struktūras. Kalnā izgrebts kvadrātveida laukums vienā pusē un ar baltu līniju iezīmēts otrā. Smadzenēm piepūlē pampstot tā arī nesapratu, kas tas ir.

Bet citādi – tiešām skaista, piepildīta diena.

Turpinājumā – piedzīvojumi blakus salā!